— Kas tas? — es pēkšņi atģidos. — Tauga!
Priekšķēpas man uz ceļiem salicis, manu seju laiza lielais, pelēkais suns Tauga, mans draugs. Atskrējis. Nav pametis mani vienu. Brālīga dvēsele sapratusi manu vientulību, bet varbūt arī pati to izjutusi. Droši vien māte viņam parādījusi mūsu pēdas, un viņš atcil- pojis uz mežā paslēpušos nukevapu.
Es apķēros sunim ap kaklu un ilgi skūpstīju viņa smailo purnu. Es pat aizmirsu, ka Nepernuss skatās uz mums. Un, kaut gan man kauns atzīties, ne viena asara vien noritēja Taugas biezajā spalvā, it kā es sēdētu vecāku teltī un man būtu tiesības brēkt kā mazulim, kam māte atņēmusi koka ķirzaciņu.
Nepemusa balss bija skarba:
— Uti vajag gulēt, vajag atpūsties. Rīt būs grūts ceļš jaunām kājām.
Un atkal ceļš. Biezoknī mūs sagaida saules lēkts un mugikoonsu — vilku gaudošana. Izdzirdis šo saucienu,. Tauga iemiedz asti, paceļ galvu un atbild ar "gari stieptu žēlu kaucienu. Šķiet, ka tas izlaužas no divu dažādu dzīvnieku rīkles. Sākumā tā ir Taugas gaudošana, spalga, tā skan aizvien augstāk un tad, pēc mirkļa klusuma, suņa rīklē ieskanas apslāpēts rēciens. Vai sunī neierunājās vilka asinis? Vai arī vilkā — suņa? Vilku riesta laikā mans tēvs piesēja Taugas māti mežā. Tā dara visi. Kādas asins tad Taugā ir vairāk? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai Nana-bošo — Dzīvnieku gars.
Tauga ir krustojums, tapat kā visi musu suņi. Riet viņš neprot, tikai kauc, tāpat kā viņa tēvs — vilks. Ar tumšu, biezu, uz muguras allaž saboztu spalvu, šis suns platām krūtīm un spēcīgām kājām — īsts savas cilts barvedis — viens pats viegli tika galā ar četriem meža vilkiem. Es ar viņu ļoti lepojos. Ar ko viņš atšķīrās no saviem meža brāļiem? Varbūt tikai ar laipno, gandrīz cilvēcisko acu skatienu. Ak jā, viņš nesūca ūdeni, kā to dara vilki un zirgi, bet laka ar mēli kā suns.
Saule jau bija nostaigājusi pusi no sava ceļa, kad man acu priekšā pavērās brīnumaina un reizē skaista aina. Kādu mirkli man likās, ka sapnī esmu nokļuvis burvīgā teiksmu zemē — tik pārdabiska izskatījās kāda klints: nekustīgi sēdēja akmens milzis, galvu nokāris un granīta rokas uz ceļiem salicis, un kaut ko domāja.
Par ko viņš domāja? Neviens nezinot. Neviens nezina, kālab Manitu radījis klinti, kas tik ļoti atgādina karavīru. Bet varbūt viņš tīri vienkārši pārvērtis par klinti kādu no saviem dēliem? Ja tas tā, klints nekad neizpaudīs savu noslēpumu. Papok-kuna — Klusējošā Karavīra klints runāt neprot.
Šeit mūs gaidīja kamanas, suņu pajūgs un mans nākamais skolotājs Ovasess — Meža Zvērs. Kad mēs piegājām viņam klāt, viņš sēdēja pie klints Klusējošā Karavīra pozā un atšķīrās tikai ar to, ka piecēlās kājās un apsveica Nepemusu. Nekustīgs, viņš šķita it kā no akmens izcirsts. Kalsnā seja ar lieliem va'igu kauliem un dziji iegrimušām acīm atgādināja klinti. Pār seju kā balta sūna spurojās sirmi mati. Stāvēja viņš, mazliet kūkumu uzmetis, it kā gatavodamies lēcienam. Jādomā, tāpēc arī viņam bija dots vārds — Meža Zvērs.
Mēs nezaudējām laiku: vajadzēja virzīties tālāk. Nepernuss iesliedēja ce|u. Ovasess skrēja kamanām nopakaļ.
Biezoknis aizvien vairāk mainīja izskatu. Mežs kļuva skrajāks. Pazuda paegļi, ten-kve — rnežarožu krūmi. Aizvien retāk paspīdēja priedes miza, aizvien biežāk parādījās egles. No lapu kokiem redzēju tikai bērzus, kas bija salīkuši zem sniega nastas, gluži kā saguris cilvēks. Bērzi gandrīz skāra ar galotnēm zemi, izveidodami brīnišķīgas baltas arkas, zem kurām mēs braucām. Tikai egles stāvēja lepni paceltām galvām, nolaidušas savas smagās ķepas, it kā grasīdamās kaut ko pacelt no zemes.
Šeit beidzās līdzenums. Ceļš ik brīdi te pacēlās, te nolaidās lēznā ieplakā. Kamanas viegli šūpojās, un es droši vien atkal būtu iemidzis, klausīdamies suņu aizjūgam piesieto klabekļu vienmuļajā klakstēšanā, ja manu uzmanību nesaistījusi Ovasesa satrauktā seja. Dusmīgi saraucis pieri, viņš aizvien biežāk pameta skatienu uz debesīm. Es nesapratu viņa nemieru. Es vēl nezināju, ko nozīmē, ia pie debesīm tā kā tovakar sāk blīvēties aizvien vairāk mākoņu, kuri kā neredzamu strēlnieku no stopa izšautas milzu bultas izveido virs biezokņa aizvien platāku un tumšāku pārklāju. Es nezināju, ko tas nozīmē, jo nekad vēl nebiju nokļuvis sniega vētrā, kas brāžas ar ziemeļrietumu vējiem un bieži vien ir bīstamāka nekā izsalkušu vilku bars. Tomēr es sapratu, ka Ovasess nerauc pieri bez iemesla. Pat Nepemusa balsī, kas ar saucienu «hirr-hirr» mudināja suņus, varēja saklausīt bažīgu pieskaņu.
Atceros to kā šodien. Sniegs nāk aizvien biezākiem vāliem. Vējš notrauc no zariem baltās, ziemeļrietumu vējā samitrušās sniega cepures. Ceļš kamanām kļūst aizvien smagāks. Pajūgā vairs nedzird līksmo riešanu, kas apsveica Nepemusu un mani pie Klusējošā Karavīra klints. Kamanu slieces, ar sniegu apķepušas, pretojas kustībai gandrīz ar naidīgu stūrgalvību, iestrēgst bedrēs, bet paceļoties aizvien vairāk pielīp pie slapjā sniega. Suņi piekusuši klusē, sniegs negurkst zem Ova- sesa slēpēm. Nāk virsū nakts, taču mēs neierīkojam apmešanās vietu.
Pamazām man acīs izgaist Nepemusa un Ovasesa stāvi. Sniegs sitas man sejā, aizķepina acis. Es dzirdu Taugas rūkšanu, tas, jādomā, mudina pajūga suņus, kozdams tiem ausīs.
Ir jau pavisam tumšs, kad mēs piepeši nogriežamies sāņus no galvenā ceļa. Tagad kamanas ik pa brīdim te ceļas augšup, te krīt lejup, un pēkšņi asā pagriezienā es izdzirdu zem sliecēm akmeņus čirkstam un, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz kakla, izlidoju no kamanām lielā sniega kupenā. Piecelties grūti, rokas līdz pat pleciem iestigušas kupenā, es kūņojos sniegā kā ļaunā sapnī. Dzirdu ņemšanos ap samudžināto aizjūgu, Taugas nikno rūkšanu un pātagas plīkšķus.