Tai brīdī, kad palūkojos augšup, es ieraudzīju, kā lēni, taču neatvairāmi aizlūst sniega pārkare, kā tā noslīd pār klints bluķi, kā vēja brāzmas pagrābj balto putekļu mākulīšus, kā virs mums sāk tecēt sniega ur- dziņas … Mūs apņēma tumsa. Cik ilgi tas turpinājās — nemāku sacīt. Es ne par ko nedomāju, nekā neredzēju. Es pat uzreiz neapjautu, ka klints bluķis, kas mums bija licies nepārvarams šķērslis, mūs aizsargā. Izrādījās, ka negaidot esam nokļuvuši pašā dārdošās un naktsmelnās vētras vidū. Pār mūsu galvām vēlās dārdi, kas atgādināja liela ūdenskrituma rūkoņu. Un tomēr sniega lavīna mūs neaizķēra, nenospieda. Dārdi vēlās lejup un iegāzās ielejā …
— Tanto, — es pačukstēju.
— Pateicos tev, mūsu tēvs Ovases! — Viņa balss skanēja svinīgi, un tanī jautās dziļš uzvaras prieks.
Lavīnas atbalss izdzisa ielejā. Mēs paraudzījāmies ārup no savas slēptuves. Sniega pārkare virs aizas bija pazudusi. Aiza izskatījās gluži kā izslaucīta, un caur atlikušo vieglo sniega kārtiņu spīdēja cauri akmeņainais dibens.
Nu mēs varējām iet klints bluķim apkārt. Tanto gāja pirmais.
Es vēl brītiņu pakavējos, lai sakārtotu uz muguras atslābušās slēpju saites. Tanto nozuda aiz klints bluķa.
Un tad es izdzirdēju vina saucienu:
— Sat-Ok! Sat-Ok!
Es sastingu, bet ne aiz bailēm vai vajuma. Pec brāļa balss, pēc neizsakāmā prieka, kas tanī skanēja, es uzminēju, ka Tanto jau stāv kalna pārejā, ka viņa skatienam pavērusies brīvā pasaule ar biezokņu plašumu, ar aizsalušo ezeru un upju sudrabu, ar baltā sniega skaidro mirgošanu, kas bija kā meitenes smaids.
Es nekad neesmu dzirdējis dziesmu, kas skanētu skaistāk par Tanto balsi todien uz kalnu pārejas zem Ērgļu Klints.
Pēc acumirkļa es jau stāvēju viņam līdzās.
Ap mums trakoja vējš. Bet priekšā lēzna, piesnigusi nogāze nolaidās uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un tālāk
aiz pazemas, kokiem apaugušu kalnu grēdas mēs ieraudzījām meža biezokni, mūsu biezokni, brīvo cilvēku dzimteni. Mūsu dzimteni! Pateicamies tev, tēvs Ovases!
Vai lai stāstu jums par divām nākamajām dienām ce]ā uz Lāčezeru?
Kad es tagad pūlos tās atcerēties, es īstenībā nekā daudz neatrodu atmiņā, atskaitot milzīgu prieka izjūtu. Tiesa, mums vēl vajadzēja uzmanīties, lai nenokļūtu balto rokās, noslēpt savas pēdas vai vismaz nojaukt tās.
Un turklāt — kā mūs uzņems Resnais Tirgonis? Vai viņš nenobīsies no Vap-nap-ao ļaudīm un balto pavēlnieku atriebības?
Un mēs? Vai mēs varēsim tikt atpakaļ Sāļo Klinšu ielejā un aiznest turp glābšanu? Vai pārejas ļaunie gari mums atceļā neatriebsies par savu pirmo sakāvi?
Tas viss ir taisnība. Visas šīs domas mums ienāca prātā. Un šodien es labi saprotu, ka gājiens pa kalnu pāreju bija tikai sākums, pirmā uzvara ilgā un bīstamā cīņā. Bet tolaik? Tolaik mums likās, ka esam veikuši gandrīz visu. Mēs ticējām Ovasesa aizgādībai, ticējām, ka viņa gars mūs pavadīs visos visgrūtākajos pasākumos. Mēs bijām pārliecināti, ka, reiz mums ir izdevies pārkāpt pār akmens slieksni zem Ērgļu Klints, tad viss pārējais jau būs veicams tikpat viegli kā nomedīt jaunu lācēnu. Un varbūt tāpēc man tik maz saglabājies atmiņā par ceļu uz Lāčezeru, atskaitot laimīgo uzvaras sajūtu.
Gājiens ilga divas dienas. Gulējām un atpūtāmies tikai vienu reizi un arī to ne visai ilgi. Pēdējo dienu un nakti mēs gājām sniega vētrā. Todien Tanto ar nazi nogalināja plēsīgu vilku — vientuļnieku, un man pievakarē palaimējās nošaut divus treknus trušus.
Pirmajā naktī koku, kurā mēs gulējām, ielenca vilki, taču, par laimi, tie izdzirdēja citu vilku raidīto medību saucienu, kas atskanēja no ziemeļiem, un drāzās turp. Nākamajā naktī, sniega vētrai trakojot, mēs nozaudējām ceļu un līdz rītausmai maldījāmies pa biezokni, veltīgi meklēdami nelielo upīti, kas ietek Lāčezerā. Mēs to atradām tikai rītā.
Un pēdīgi, trešās dienas pievakarē, mēs izkļuvām pie ezera ziemeļu malas. Ātri uznākušajā tumsā uz pretējā krasta iespīdējās maza sarkanīga uguntiņa.
Tanto lika man pagaidīt. Viņš gribēja pārbaudīt, vai Resnais Tirgonis ir viens pats, vai pie viņa nav Vap- nap-ao ļaudis.
Kad Tanto atgriezās, bija jau nakts. Es, viņu gaidīdams, tīri vienkārši biju iemidzis. Un droši vien gulēju vēl, iedams uz Tirgoņa māju, gulēju, ar viņu sasveicinādamies, gulēju, pirmo reizi pēc četrām dienām ēzdams karstu ēdienu, tāpēc ka nekā lāgā neatceros. Nekā cita kā vien vieglu, smalku sniedziņu un nakts tumsu, kurā man mirkšķina maza sarkanīga uguntiņa, gluži kā mirdzoša zvaigzne, ko kej-vej-kejens nometis uz zemes.
Sniegi pavēra medību takas
Un paši ienira šalcošās upēs.
Kuni-ērglis izpleta spārnus,
Lidoja augšup mākoņos tālos.
Nazi es trinu, un bultas jau gaida.
Svaiga gaļa mums smaržos jau šodien.
(No medību dziesmām)
XVI
Vēl šodien netieku gudrs, kāpēc tirdzniecības aģentu, kas dzīvoja Lāčezera malā, sauca par Resno Tirgoni. Metiss Rožē, Kanādas francūža un kri cilts indiānietes dēls, droši vien ne savu mūžu nevarētu kļūt tik resns kā tie divi baltie, kas kādreiz kopā ar Vap-nap-ao apmeklēja mūsu nometni. Viņš bija jau vecs vīrs. Un, ja te nebūtu Tanto, kas viņu pazina jau agrāk, es neparko nebūtu ticējis, ka šis kalsnais, sakumpušais, nerunīgais cilvēks ar melnām indiāņa acīm, balganiem matiem, kas izskatījās kā ar pelniem sajaukta upes smilts, tiešām ir Resnais Tirgonis. Nebijusi šī matu krāsa un pailgi augušie bārdas rugāji uz zoda, viņu nevarētu atšķirt no mūsu cilts cilvēkiem.
Un sākumā viņš man pat kādu atgādināja. Vai zināt, ko? Ovasesu! Viņam, tāpat kā mūsu skolotājam, bija plānas, nekustīgas lūpas un dziļi dobumos ieslēpušās skarbas acis.