Brālim es šīs domas neizpaudu, jo uzskatīju, ka tās aizvaino visdrošsirdīgākā un gudrāka ševanēza piemiņu. Taču arī atvairīt tās nevarēju. Un varbūt tāpēc man vieglāk bija ticēt, ka Tirgonis mūs nenodos Vap- nap-ao rokās, kaut gan bija arī tādi brīži, kad es pirmo reizi pēc iznākšanas no Saļo Klinšu ielejas zaudēju jebkuru cerību.
Arī Tanto sakumā Tirgonim neuzticējās. Pirmajā vakarā (es to vispār neatceros) arī brāli bija uzveicis nogurums. Viņš pateicis Tirgonim tikai to, ka mēs esam izbēguši no Vap-nap-ao aizslēgtās ielejas, bet par dzeltenās dzelzs rokassprādzēm un par mūsu bēgšanas nolūkiem nebija pat ieminējies. Tanto bija nolēmis to darīt rītu, jo, kā viņš man vēlāk atzinās, baidījies: ja nu piepeši Resnais Tirgonis, izmantodams mūsu nogurumu un miegu, ņem un mūs aplaupa. Gulēt Tanto nolikās pie pašām durvīm — tā, lai neviens nevar ne iziet no mājas, ne tanī ieiet, viņu neuztraucējot.
Uzmodināja mūs Tirgonis. Pareizāk gan, uz uguns sildāmās gaļas un žāvētu zivju smarža. Ārā jau sākās skaidra, saulaina diena. Tirgonis rosījās pa māju, rindoja uz galda gaiša metāla šķīvjus, lika uz tiem gaļu. Sastapis manu skatienu, viņš ar cieņu pacēla roku.
— Sveicinu tevi, virsaiša dēls, — viņš bilda zemā, aizsmakušā balsī.
— Sveicinu tevi, — es atbildēju ne visai laipni, — mani sauc par Sat-Oku.
— Skaistu vārdu esi dabūjis, — viņš sacīja un pameta ar galvu.
Un tad pirmoreiz pie šas raksturīgās kustības es pamanīju viņa līdzību ar Ovasesu.
Ēdām klusēdami. Tirgonis bija pagatavojis kādu dzērienu, tumšu un saldu kā vecs medus. Viņš to dēvēja par kafiju. Kad es negribēju dzert (es domāju, ka tas ir ugunsūdens), viņš mani nomierināja un ieteica iedzert, sacīdams, ka šis dzēriens aizdzenot nogurumu un vairojot asinis dzīslās. Es paklausīju. Tie bija vienīgie vārdi pie brokastīm.
Pirmoreiz mūžā es redzēju, kā dzīvo un ēd baltie cilvēki. Māja atgādināja alu, kas prasmīgi darināta no resniem ozola stumbriem. Uguns nedega vis alas vidū kā mums, bet akmens paslēptuvē. Ēdot sēdēja nevis zemē, bet uz koka celmiem. Viss bija brīnumaini, neparasti un saprātīgi. Jā gan, saprātīgi. Es nīdu baltos. Taču es sapratu, ka tāda māja ir daudz siltāka par mūsu teltīm un ka pavards akmens slēptuvē silda stiprāk, ka tumšais dzēriens tiešām aizdzen nogurumu.
Kad mēs beidzām ēst, Tanto izvilka no azotes vienu Tinglitas rokassprādzi, nolika to tirgonim priekšā un jautāja:
— Cik ēdamā tu dosi par šo?
Tirgonis aši noliecās pār galdu, paņēma rokassprādzi, paskrāpēja to ar nagu, ilgi svārstīja rokā. Pēdīgi pacēla acis:
— Divus pārus ragavu, pilnu ar vislabākajiem taukiem un gaļu.
Tanto nodūra acis. Arī es jutu, ka no prieka man asinis saplūst vaigos. Lai noslēptu spīdumu acīs, es centos neskatīties uz Tirgoni.
— Vai mans brālis runā patiesību? — Tanto vaicāja.
Tirgonis nolika uz galda abas rokas ar sažņaugtām
dūrēm.
— Vai Cēlā Ērgļa dēls Tanto, — viņš skarbi atjautāja, — ir dzirdējis, ka es kādreiz būtu apkrāpis kādu no sarkanajiem brāļiem?
— Nē.
— Tātad atkartoju: par šo rokassprādzi es došu divus pārus ragavu, pilnu ar taukiem un gaļu. Un pats ar saviem suņiem palīdzēšu tās aizvest turp, kur vēlēsies sarkanie brāļi. Es zinu, ševanēzi cieš badu Sāļo Klinšu ielejā. Un es labprāt viņiem palīdzēšu, ja izdosies aiz- lavīties garām Karalisko Jātnieku sardzes vīriem.
— Protams, tas ir bīstami, — es nevērīgi iebildu.
— Klusē, Sat-Ok! — Tanto man skarbi pavēlēja.
Tad es pirmoreiz pamanīju Tirgoņa sejā paplaiksnā-
mies smaida atēnu.
— Kurā vietā jūs izkļuvāt no ielejas? — viņš jautāja.
— Zem Ērgļu Klints, — Tanto atbildēja.
— Ko?!
— Pa kalnu pāreju zem Ērgļu Klints.
Tirgonis raudzījās uz mums aiz izbrīna apaļām acīm. Beidzot viņš dziļi nopūtās.
— Es varu iet jums līdzi.
Tad Tanto izvilka otru rokassprādzi.
— Vai tu aizvedīsi vēl divus pārus ragavu?
Tirgonis piecēlās un pēc ilgas klusēšanas pateica:
— Jā.
Arī Tanto pieceļas.
— Mans brālis sagatavos ragavas ceļam.
Tirgonis nesteidzīgi, brīdi padomājis, pameta ar galvu, noglabāja rokassprādzes uz krūtīm un devās uz durvīm. Atvēra tās un izgāja. Mēs ar Tanto saskatījāmies — izskats mums bija kā virsaišiem uzvarētājiem pēc lielas kaujas.
Tobrīd Tirgonis ieskrēja atpakaļ.
— Vap-nap-ao! — viņš iekliedzās, balsij aiztrūkstot.
Tanto tvēra pēc naža. Es izrāvu savējo un aizlēcu tirgonim aiz muguras.
«Nodevis?! Ja nodevis, tad samaksās ar dzīvību!»
Taču Tirgonis, nelikdamies zinis par zibošajiem asmeņiem, uzkāpa uz galda un atvēra griestos nelielu lūku. Rokas viņam drebēja.
— Paslēpieties šeit. Slēpieties drīzāk! — viņš atkārtoja, ik pa brīdim palūkodamies uz durvīm, aiz kurām jau skanēja tālas suņu rejas.
Tanto saprata un noticēja Tirgonim.
Ar vienu lēcienu viņš jau bija slēptuvē un ierāva arī mani.
Mēs atradāmies zemā un tumšā telpā. Tirgonis pasniedza mums mūsu slēpes, ādas jakas un šķēpus, arī lāčādu, ar kuru bijām segušies. Tad viņš pastiepa roku ar aprocēm un sacīja:
— Paslēpiet tās. Un klusējiet. Klusējiet!
Lūka aizvērās. Tā bija taisīta no bieziem, bet nelīdzeniem dēļiem, un pa šķirbām varēja redzēt, kas notiek lejā.
Tirgonis vēl brīdi vērīgi aplūkojās visapkārt, vai nav kaut kas palicis, kas liecinātu par mūsu klātbūtni, un tad izgāja.
— Nenodos? — es iečukstēju Tanto ausī.
— Klusē!
Tie bija visai nejauki brīži. Ļaunāki neka tie, kad par mums nogranda pirmie sniega lavīnas dārdi. Tirgonis, kā likās, bija mums labvēlīgs, vismaz ienaidnieks viņš nebija. Bet vai viņā neatdzīvosies nodevīgās balto asinis? Mēs dzirdējām iejūga suņu riešanu, pātagu plīk- šķus un balto cilvēku klaigas. Tirgoņa zema balss ieskanējās reti, apslāpa kņadā.