Līdz sāpēm sažņaudzu pirkstus ap naža spalu. Dzīvu mani nesaņems. Sirds sita briesmīgi gausi, asinis zvanīja ausīs …
Beidzot atbraucēji sāka nākt iekšā. Neviens no viņiem nepameta skatienu uz mūsu pusi. Viņi nāca cits pēc cita, kaut ko runādami savā švīkstošajā, asajā valodā, no kuras Tanto ne vārda nesaprata, kur nu vēl es.
Viņu jau bija seši, bet Vap-nap-ao aizvien vēl nejuta. Taču tad parādījās arī viņš. Tūliņ pēc viņa ienāca Tirgonis.
Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis, jādomā, bija ļoti noguruši un izsalkuši. Viņi uzreiz apsēdās ēst, taču bez cieņas un nevis klusēdami, kā pieaugušiem karavīriem klājas. Viņi nemitīgi sarunājās, tērgāja kā vecas sievas, smējās spiegdami kā jaunas meitenes. Tikai Vap-nap-ao un Tirgonis neizmeta ne vārda. Tirgonis apsēdās mazliet nomaļus, un mēs viņu neredzējām.
Piepeši es sarāvos. Atskanēja Tirgoņa balss, viņš kri valodā jautāja:
— Un ko dara tavi sarkanie?
Vap-nap-ao pacēla galvu no šķīvja un kaut ko nikni izgrūda balto valodā. Arī kāds no viņa ļaudīm piebilda dažus piktus vārdus. Es jutu uz savas sejas Tanto ātro elpu. Jādomā, arī viņš, tāpat kā es, nesaprata, kāpēc Tirgonis sācis runāt kri valodā. Vai tas nenozīmēja nodevību? Bet varbūt Tirgonis tīri vienkārši gribēja, lai mēs saprotam viņa vārdus. Taču tas ir neprāts un aplamība un var izraisīt Vap-nap-ao aizdomas, jo viņš patiešām ir viltīgs kā čūska.
Atbildi mums deva pats Tirgonis. Mēs atkal izdzirdējām viņa mierīgo balsi:
— Nedusmojies, Vap-nap-ao. Es slikti runāju tavā valodā, tu — manā. Bet mēs abi labi protam kri valodu.
Tātad Tirgonis un Vap-nap-ao piederēja pie dažādām balto ciltīm? Es jutu, ka Tanto sažņaudz manu plecu.
Vap-nap-ao kaut ko nomurmināja zem deguna. Jādomā, Tirgonis bija viņu pārliecinājis. Vap-nap-ao sēdēja tā, ka es skaidri redzēju viņa seju, grumbu izvagotu, ar gaišiem rugājiem apaugušu, kalsnu, skarbu un, par spīti nogurumam, bargu.
Tirgonis atkārtoja savu jautājumu:
— Tad saki jel, ko dara «tavi» indiāņi?
Vap-nap-ao paraustīja plecus:
— Neko.
— Neko?
— Liekas, grib nosprāgt badā kā vilki krātiņā.
— Tie nav vilki, brāli Vap-nap-ao, tie ir cilvēki.
— Es zinu.
Kāds no baltajiem izgāja ārā, bet tūdaļ atkal ienāca atpakaļ un nolika uz galda nelielu gaiša metāla pudeli. Tās parādīšanos apsveica ar gavilēm. Krūzītēs ielēja caurspīdīgu šķidrumu.
— Nāc, Tirgon, iedzer, — Vap-nap-ao aicināja.
— Ugunsūdens?
— Jā, jā, — Vap-nap-ao iesmējās. — Ugunsūdens.
Tirgonis piegāja pie galda. Viņš nesmējās, taču izdzēra krūzīti un apsēdās līdzās Vap-nap-ao. Es atkal sažņaudzu naža spalu. Kas notiks, ja ugunsūdens gars uzveiks Tirgoņa saprātu un pamudinās viņu mūs nodot?
Taču Resnā Tirgoņa balss palika rāma un vienaldzīga:
— Kas tev par labumu no tā, ka ševanēzi izmirs Sāļo Klinšu ielejā?
Vap-nap-ao pagriezās pret viņu un piemiedza acis:
— Un ko tu mani tā iztaujā par viņiem?
Tagad Tirgonis paraustīja plecus:
— Tu labi zini, ka ševanēzi un sivaši man nes zvērādas. Kad tu viņus iedzīsi rezervācijā, es būšu spiests no šejienes aizvākties.
Bārdains vīrs, kurā es tikai tagad sazīmoju vienu no sūtņiem, kuri viņdien bija atjājuši uz mūsu nometni, atkal sāka liet krūzītēs ugunsūdeni un kaut ko teica savā valodā. Citi skaļi iesmējās.
Vap-nap-ao nesmējās, tikai veikli izmeta savu krūzīti. Viņa acīs, gaišās kā ledus, pavīdēja šaudīga ēna.
— Vai tas tiesa? — Tirgonis vaicāja, noklausījies bārdaiņa vārdos.
Vap-nap-ao pameta ar galvu:
— Tiesa. Izskatās, ka viņi nolēmuši visi līdz pēdējam nomirt badā, bet no ielejas ārā nenākt.
— Ko tad tu darīsi?
— Kaut ko jau izdarīšu.
— Ko tad?
Vap-nap-ao salūkoja pīpi, piebaza to ar gaišu tabaku un aizkūpināja. Viņa seja atplauka.
— Vēl viņi ir par daudz stipri, lai mēģinātu tos uzveikt ar varu. Bet, kad viņi būs pietiekami novārguši, tos varēs saņemt pat kailām rokām. Es patlaban braucu pie priekšnieka pēc palīgspēkiem. Ja dabūšu cilvēku trīsdesmit, tad pēc mēneša ar dinamītu atvēršu kanjonu un saņemšu visu cilti bez viena vienīga šāviena.
Viņi man vēl pateiksies, ka esmu viņus glābis no bada nāves.
— Bet vai viņi neizbēgs?
— Kurš? Un uz kurieni? Kalni trīc no lavīnām. Caur aizbērto kanjonu neviens ārā netiks. Es tur atstāju četrus cilvēkus. Paši karavīri varbūt arī prastu izlauzties no ielejas, bet viņi taču nepametīs ģimenes.
— Jā, — Tirgonis lēni atkārtoja. — Ģimenes viņi nepametīs.
Vap-nap-ao kaut ko pikti nomurmināja savā valodā.
Viņa ļaudis jau bija paēduši un sāka rīkoties uz dusu. Taču viņš pats vēl joprojām sēdēja pie galda. Acis viņam spīvi dzalkstīja caur zilgajiem pīpes dūmu mākuļiem.
Arī Tirgonis aizkūpināja pīpi un pēc laiciņa ierunājās:
— Nav patīkami nomirt badā.
Vap-nap-ao vispirms strauji sakustējās, it kā grasīdamies viņam sist, bet tad savaldījās un atkal atzvila ar muguru pret sienu kā gaužām piekusis cilvēks.
Viņa balss tagad skanēja ļoti gurdi.
— Paklau, Fransuā, — viņš iesāka. — Paklau, tu muļķa Resnais Tirgoni. Es nepavisam negribu, lai viņi nobeidzas badā. Es lūdzu dievu, lai viņi no laba prāta atstāj šo nolādēto ieleju, lai pamet savu nolādēto brīvību un iet beidzot savā nolādētajā rezervācijā. Es nevēlos viņu nāvi. Es pat negribu, lai viņi iet nebrīvē. Man tikai jāizpilda pavēle.