— Kādēļ?
— Tu nezini, kadeļ?
— Nē.
Vap-nap-ao pacēla pie mutes krūzīti, kaut gan tanī vairs nebija ne piliena.
— Es domāju, ka viss biezoknis to zina.
Tirgonis saviebās:
— Biezoknis varbūt arī zina. Es nezinu.
Tanto roka saspieda manu plecu.
Katrs viņu vārds trāpīja mūs kā bulta ievainotu alni.
Vap-nap-ao paraustīja plecus:
— Man apsolīja, ja atvedīšu ševanēzus rezervācijā, atbrīvošanu no dienesta, apbalvojumu un pilnu izdienu. Tu saproti? Izdienu nevis kā seržantam, bet kā leitnantam. Bet es jau divdesmit gadus esmu seržants — kopš tā laika, kad sarkanādaiņi man pirmoreiz ar šķēpu sa- dīrāja muguru. Vai saproti?
— Nē.
— Tirgon, — Vap-nap-ao balss bija nikna, — nekaitini mani! Man ir četri bērni. Viņu māte nav tīrasinīga baltā. Un arī maniem bērniem ir jauktas asinis. Ja es neatstāšu viņiem pietiekami daudz naudas, viņi mirs badu kā…
— Kā tie Sāļo Klinšu ielejā?
Vap-nap-ao trieca dūri uz galda.
— Kāpēc sarkanādaiņi nepaklausa likumam?
— Tas nav viņu likums.
— Bet mans un tavs.
Tirgonis neatbildēja. Vap-nap-ao skaļi dvesa kā pēc ilga skrējiena. Vai tās bija dusmas? Un vai tikai dusmas vien?
Viņš gausi piecēlās un, noliecies pie tirgoņa, sacīja:
— Ja mēs šim likumam nepaklausīsim, tas salauzīs mani un tevi. Vai saproti?
Tirgonis ar necerētu padevību palocīja galvu.
— Saprotu.
Kādu brīdi viņi mēroja viens otru skatieniem. Pēdīgi Vap-nap-ao laiski nožāvājās.
— Pamodini mūs ap pusdienlaiku.
— Vai pa nakti jūs nepaliksiet?
— Nē.
Tirgonis nogrozīja galvu, it ka vienaldzīgi par kaut ko pabrīnīdamies. Vap-nap-ao apgulās uz viņa zvērādām un uzreiz aizmiga. Tirgonis izgāja.
Mēs jau zinājām: nenodos. Mēs zinājām vēl daudz ko citu. Tanto delna uz mana pleca atslāba, atslāba mani ap naža spalu sažņaugtie pirksti. Acis aizvēris, es redzēju savā priekšā drīz Tirgoņa, drīz Ovasesa seju. Bija dzirdama aizmigušo vīru šņākšana, no āra vienā laidā skanēja suņu rejas un rūkšana. Droši vien Tirgonis savējos baroja. Jā gan, viņš baroja savus suņus pirms brauciena uz Sāļo Klinšu ieleju. Jo, kad baltie ap dienasvidu aizbrauks, mēs ar Tirgoni drīz pēc tam varēsim doties turp.
Saule virzījās gausi. Gaismas plankums aizvien vairāk tuvojās logam. Pēdīgi durvīs parādījās Tirgonis un kaut ko uzsauca balto valodā. No viņa ēnas uz sliekšņa varēja redzēt, ka ir jau dienasvidus.
Vap-nap-ao ļaudis slējās augšā stīvi un negribīgi. Tikpat tūļīgi viņi posās ceļā. Tikai Vap-nap-ao piktais uzbrēciens lika viņiem pasteigties.
Tirgonis atvadījās no viņiem, stāvēdams vaļējās durvīs.
Mēs dzirdējām visu: suņu riešanu, slieču čirkstoņu sniegā, pātagu plīkšķus. Tad viss pamazām attālinājās, norima. Pie mums atkal iestājās klusums. Tas ap
ņēma mūs kā liega pavasara vēja elpa. Uz sliekšņa vīdēja Tirgoņa nekustīgais stāvs.
Pēdīgi mēs izdzirdējām viņa balsi:
— Vap-nap-ao ir projām. Mani brāļi var nākt ārā.
— Lai Resnais Tirgonis piedod Cēlā Ērgļa dēlam, ka tas savās domās viņam nodarījis pāri. Es domāju, ka mans baltais brālis ir Vap-nap-ao draugs un viņa likumu tur augstāk par ševanēzu cilts dzīvību un brīvību. Tagad es zinu, ka mans baltais brālis ir liels karavīrs un drosmīgs cilvēks un viņa domas ir skaidras un tīras kā ūdens saulē. Sevanēzi nekad neaizmirsīs Resnā Tirgoņa draudzību un vienmēr būs viņa draugi, un Cēlā Ērgļa dēls vienmēr būs viņa brālis.
Tā sacīja Tanto, kad mēs izlīdām no slēptuves. Resnais Tirgonis klausījās viņā ar nekustīgu seju. Kad Tanto bija beidzis, es pacēlu roku un sacīju:
— Arī Sat-Oks, ševanēzu virsaiša Cēlā Ērgļa jaunākais dēls, uz visiem laikiem paliks Resnā Tirgoņa brālis.
Tirgonis uzlika roku man uz pleca un sacīja vienkārši:
— Mana māte bija no kri cilts.
Tad viņš apsēdās pie galda un sāka piebāzt pīpi.
Mēs ar brāli bažīgi saskatījāmies. Ko tas varēja nozīmēt?
Tanto piegāja pie Tirgoņa.
— Vai mans brālis ir aizmirsis, ka mums jādodas uz Sāļo Klinšu ieleju?
Tirgonis noraidot pakratīja galvu, pamāja mums apsēsties viņam līdzās un ilgi klusuciešot darbojās, aizdedzinādams pīpi. Mēs nedroši apsēdāmies.
— Vai mans brālis atsakās? — Tanto izteica jaunu jautājumu.
— Nē.
— Kāpēc tad mēs netaisāmies ceļā?
— Tāpēc, ka es gribu aprunāties ar maniem jaunajiem brāļiem, — Tirgonis paskaidroja.
Es atviegloti uzelpoju. Tātad viņš nelauzīs mūsu norunu. Arī Tanto nomierinājās, izvilka Tinglitas rokassprādzes un nolika tās Tirgonim priekšā.
Vecais paņēma tās rokās, vēlreiz aplūkoja, pasvārstīja un beidzot vaicāja:
— Vai ševanēziem ir daudz šādu aproču?
— Diezgan daudz, — Tanto atbildēja.
Tirgonis vēl brītiņu cilāja aproces, tad uzlika tās uz galda starp sevi un mums.
— Vai mans brālis domā, ka tas ir par maz? — Tanto atkal ievaicājās.
— Nē.
— Varbūt viņš grib vairak?
Tirgonis neatbildēja. Tad pēc Tanto mājiena es izvilku no azotes rokassprādzes, ko brālim bija iedevusi māte, virsaiša sievas rokassprādzes, vislielākās un visskaistākās visā ciltī, ar sarkanīgu atmirdzu un iegrieztiem putnu un zvēru atveidiem.
Tirgonis klusu iesvilpās. Viņš paņēma aproces tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tās sabirzīs viņa rokās, rūpīgi nopētīja, tad nolika man priekšā, kaut arī es nebiju sniedzies pēc tām. Viņš arvien vēl klusēja un kaut ko pārdomāja, un mēs gaidījām, ko viņš teiks. Pēdīgi viņš nolika pie malas pīpi un pacēla galvu.