— Es gribu palīdzēt ševanēzu ciltij.
— Mans baltais brāli… — Tanto iesāka, taču Tirgonis ar rokas mājienu viņu apturēja.
— Es gribu palīdzēt ševanēziem tā, lai visa cilts varētu tikt laukā no ielejas, — viņš klusu sacīja.
— Ko? … — Tanto iesaucās, un es pielēcu kājās.
Tirgonis skopi, tikko manāmi pavīpsnāja. Sakaunējusies par savu pēkšņo aizsvilšanos, mēs no jauna apsēdāmies pie galda, gaidīdami tālākus paskaidrojumus.
— Tūliņ pastāstīšu, kā es to domāju darīt, — viņš teica. — Taču iepriekš es gribu ar Cēlā Ērgļa dēliem noskaidrot vienu jautājumu. Vai viņi grib mani uzklausīt?
— Jā, — Tanto nočukstēja.
Es turpretim nejaudāju izspiest ne vārda no savas pēkšņi aizžņaugtās rīkles.
— Tātad, lai mani jaunākie brāļi klausās uzmanīgi, — Tirgonis iesāka. — Viņiem jāsaprot, ka, palīdzēdams ševanēziem bēgt no Sāļo Klinšu ielejas, es pārkāpšu balto priekšnieku likumu mi par to mani piemeklēs bargs sods. Man atliek tikai viens: pēc tam aizbēgt tik tālu, lai baltie priekšnieki nekad vairs nevarētu dabūt mani rokā. Bet tad man būs jāatstāj sava māja, jāpamet viss, kas man šeit pieder. Vai mans brālis Tanto mani saprot?
Es nesapratu, bet Tanto pamāja ar galvu.
— Es esmu vecs vīrs, — Tirgonis turpināja, — man nav ne brāļu, ne māsu, kas varētu sasildīt manas vecumdienas.
— Bet kā tu izdarīsi, lai ševanēzi tiek laukā no ielejas? — Tanto jautāja.
Tirgonis pirmoreiz skaļi iesmējās, taču, pamanījis manu satraukto skatienu, uzreiz kļuva nopietns.
— Vai Sat-Oks man netic? — viņš vaicāja.
Es neatbildēju.
— Vai jūs labi dzirdējāt, ko runāja Vap-nap-ao?
— Jā.
— Jus dzirdējāt, ka pie aizbērtā kanjona Vap-nap-ao atstājis tikai četrus vīrus?
— Jā.
Es nesapratu, uz ko Tirgonis griež valodu, taču gaidīju viņa vārdus, kā vilku ielenkts cilvēks gaida skaņas, kas vēstī, ka tuvojas palīdzība.
— Četrus vīrus var bez pūlēm pēkšņi sagrābt ciet,— Tirgonis teica.
Tanto paraustīja plecus:
— Pat ja mēs viņus nogalināsim, Vap-nap-ao ļaužu nāve kanjonu neatvērs.
— Mēs nevienu nenogalināsim, — vecais vīrs norūca. — Taču, ja neviens mani nekavēs, es varu atvērt kanjonu tāpat, kā Vap-nap-ao to aizbēra.
Iestājās klusums. Es biju gaidījis šo solījumu, tomēr, kad Tirgonis to pateica skaļi, nespēju ticēt, ka tas ir taisnība. Arī Tanto nebilda ne vārda.
Tirgonis saprata, ka mēs neticam.
— Es negribu no ševanēziem nekada atalgojuma, iekām nebūšu atvēris kanjonu, — viņš stingri pateica.
— Kā tu to gribi izdarīt, baltais brāli? — jautāja Tanto, un viņa balss drebēja, tāpat kā drebēja mana sirds.
Tirgonis pieliecās pie viņa un sāka runāt steigšus, it kā gribēdams ieskaidrot visu uzreiz.
— Kad es biju tikai mazliet vecāks nekā tagad ir virsaiša dēls, es strādāju dienvidos, pazemes alās. Ta— nīs rok dzelzi. Tur es iemācījos ar pērkoniem skaldīt
klintis, tāpat kā to darīja Vap-nap-ao Brāzmainās Straumes kanjonā. Pērkonus, kas skalda klintis, baltie sauc par dinamītu. Vap-nap-ao nometnē ir vēl daudz dinamīta. Tā ir pietiekami daudz, lai atvērtu kanjonu tik plaši, ka varēs iznākt ārā ne vien karavīri, bet arī sievietes, arī vecie ļaudis un bērni. Mums tikai vajag negaidot pārsteigt un atbruņot Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis. Mums tie jāsaņem gūstā, un tad tie netraucēs man sagraut klintis. Taču nogalināt tos nedrīkst. Ja kaut viens no tiem būs pagalam, es ševanēziem nepalīdzēšu. Vai saprotat?
— Neviens no viņiem nebūs pagalam, — es sacīju.
Arī Tanto pamāja ar galvu, un Tirgonis turpināja:
— Es vēl ko gribu sacīt maniem brāļiem. Esmu dzirdējis, ka ševanēziem šogad bijis īss medību laiks. Es esmu sagādājis lielus pārtikas krājumus, jo domāju, ka ziemu tos mainīšu pret zvērādām. Es nevarēju paredzēt, ka Vap-nap-ao ieslēgs manus brāļus Sāļo Klinšu ielejā. Tagad, kad ševanēzi iznāks no ielejas, es viņiem varu atdot visus savus krājumus, un bads šogad aizies nost no viņu teltīm. Bet…
Seit viņš aprāva savu sakāmo, it kā negribētu pabeigt iesākto domu. Tanto vērās viņā ar vislielāko uzmanību.
— Ko mans brālis gribēja sacīt?
Tirgonis noplātīja rokas:
— Ja es atvēršu kanjonu, man vajadzēs bēgt no' Vap-nap-ao atriebības un no balto priekšnieku soda. Tāpēc es nevaru mainīt ēdamo pret zvērādām.
— Mans brālis, — Tanto atkal ievaicājās, — grib mainīt ēdamo pret dzelteno dzelzi?
— Jā.
Tanto tikko manāmi pavīpsnāja:
— Kādu maksu tad mans brālis grib par to, ka atvērs kanjonu, un cik dzeltenās dzelzs viņš ņems par ēdamo?
Tirgonis nodūra acis un kādu brītiņu nedzirdami kustināja lūpas. Es lūkojos uz viņu kā uz burvi. Jutu pret viņu dziju cieņu un īstu vēlīgumu — viņš ne tikvien nebija mūs nodevis, ne tikvien izrādīja lielu cēl- sirdību, bet pašlaik solījās izglābt visu cilti, deva cerību tikt ārā no Sāļo Klinšu ielejas, dabūt ēdamo, uzveikt badu. Un tomēr viņā, tāpat kā ikvienā baltajā, slēpās vājība un muļķība. Nu kas gan tas par vīrieti, kam vajadzīgas sieviešu rotas un aproces? Es biju dzirdējis, ka baltie cienot dzelteno dzelzi, tomēr nespēju izprast šo smieklīgo noslēpumu.
Tirgonis pacēla galvu un nedroši jautāja:
— Bet cik ševanēzi gribētu man dot?
Tanto paraustīja plecus un brītiņu padomāja.
— Tik, cik par trīsreiz pa desmit lielām ragavām, pilnām ar gaļu un taukiem, — viņš uzsvērti pateica.
Tirgonis samirkšķināja acis.
— Trīsreiz pa desmit?
— Jā.
— Trīsreiz pa desmit tādas aproces? — tirgonis iesaucās, rādīdams uz biezajām, mirdzošajām rokassprādzēm, kas gulēja uz galda.