Tanto pavērās uz mani. Viņa acīs staroja uzvaras prieks, taču lūpas savilkās nicīgā smīnā.
— Jā gan, — viņš atkārtoja, — to tev apsola ševanēzu virsaiša dēls, mans brāli.
Tirgonis uzlēca kājās.
— Eju jūgt suņus ceļam, — viņš sacīja un steigšus izgāja.
Saule bija augstu, kad no Lāčezera divi suņu pajūgi devās uz ziemeļiem, uz Sāļo Klinšu ieleju. Pirmo vadīja Tanto, otru — Resnais Tirgonis.
Mani gaidīja pirmā cīņa manā mūžā, cīņa ar cilvēku. Tirgonis no mums prasīja, lai mēs saudzētu ne vien Vap-nap-ao ļaužu dzīvību, bet pat veselību. Mēs viņam to apsolījām, zvērēdami pie Ovasesa piemiņas. Un tomēr tai vajadzēja būt cīņai. Karalisko Jātnieku nodaļas ļaudis taču nevienam nebija solījušies saudzēt ševanēzu virsaiša Cēlā Ērgļa dēlu dzīvību.
Tanto un Tirgonis nolēma, ka baltais brauks pa priekšu un atklāti apmeklēs Vap-nap-ao nometni. Tirgonim bija līdzi ugunsūdens, un to viņam vajadzēja dot ļaudīm, kas apsargāja kanjonu, tāpēc ka ugunsūdens gari apstulbo cilvēka saprātu, liek tam dziedāt, klaigāt un dejot un tad uzsūta miegu, tik dziļu kā melno lāču ziemas miegs.
… Smagās ragavas neļāva mums ātri virzīties uz priekšu, kaut gan suņi Tirgonim bija spēcīgi un naski. Sals aizvien pieņēmās. Pa naktīm mēs sakūrām lielus sārtus un lāgiem apstājāmies pat dienu, lai izvairītos no kaites, kas nogalina pārgurušus cilvēkus stipra sala laikā.
Gausums, ar kādu mēs virzījāmies, mani nomāca kā ļauns sapnis. Es nevarēju domāt par cīņu, kas mūs gaidīja. Es zināju, ka Resnais Tirgonis rīkojas prātīgi, gribēdams sadzirdīt mūsu ienaidniekus ar ugunsūdeni,
lai viņi aizmigtu cietā bezsamaņas miegā. Tomēr es būtu vēlējies, simtreiz labāk būtu vēlējies iet cīņā ar Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudīm vaigu vaigā, atklātā cīņā uz dzīvību un nāvi. Un domas par to, ka Tanto un es — zēns, kuram vēl tālu līdz asins pārbaudei, — mēs glābsim visas cilts dzīvību un brīvību, nedeva man miera.
Nakts atpūtas laikā es nevarēju iemigt, un, ja arī iemigu, mani mocīja rēgi: drīz es cīnījos ar pašu Vap- nap-ao, kas bija liels liels kā pelēkais lācis un
citreiz kā indīga čūska, drīz bēgu no milzu lavīnas, kas gāzās taisni no debesīm, drīz cīnījos ar veselu baru vilku Karalisko Jātnieku izskatā . ..
Pēc trim dienām un trim naktīm mēs sasniedzām kalnu pakāji netālu no ieejas Klusējošo Klinšu kanjonā. Līdz Karalisko Jātnieku nometnei bija atlicis ne vairāk par pusi dienas mierīga brauciena. Seit mēs šķīrāmies. Tirgonis ar vienu piekrauto pajūgu brauca uz priekšu, cerēdams nokļūt līdz Vap-nap-ao nometnei vēl pirms krēslas. Mums turpretim vajadzēja doties pa
viņa pēdām, kad satuinsis, atstājot suņus un pārtikās krājumu šai atpūtas vietā.
Pa ceļam mēs nebijām manījuši vilku pēdas, nedz arī dzirdējuši vilku gaudošanu, tā ka nebija ko baidīties par suņiem un ēdamo. Tomēr drošības labad mēs maisus ar ēdamo pakārām kokā un suņus piesējām tā, lai uzbrukuma gadījumā tie vismaz varētu aizsargāties.
Gaiss bija dzidrs un nekustīgs. Sals pieņēmās. Pievakarē tas jau bija tik stiprs, ka lāgu lāgiem atskanēja lauska spērieni kokos — gluži kā balto šāvieni. Suņi uzreiz ierakās dziļi sniegā, mēs turpretim nedrīkstējām pat uguni uzkurt.
Cik gausi šodien saule vilkās uz rietu! Ifgi tā apspīdēja kalnu virsotnes. Aiz tuvākās kalnu grēdas rēgojās saulē mirdzošas klintis, kas ieskāva ieleju. Starp tām smaila kā putna knābis slējās sniega klātā Ērgļu Klints virsotne.
Beidzot kalni iekvēlojās sarkanās rieta ugunīs. Tagad tie jau ātri mainīja krāsu, dzisa. Pār tiem bezgalīgā augstumā iedegās pirmā zvaigzne.
Mēs devāmies ceļā.
Gājām pa Tirgoņa pēdām biezā tumsā, gājām klusu, nedzirdami, kā vilki. Pēdas veda mūs pa biezokņa malu. Sniegs čirkstēja zem kājām. Nakts satumsa un tad atkal sāka skaidroties zvaigžņu gaismā. No kalnu aizmugures uzpeldēja šaurs, gandrīz balts mēness sirpis.
Kalnu siena tuvojās, auga, kļuva tumšāka. Šķita, ka pa visu biezokni aizskan mūsu siržu puksti. Es jau sazīmoju pazīstamos klinšu nogāžu apveidus. Mēs tuvojāmies Brāzmainās Straumes kanjonam. Zvaigznes rādīja pusnakti.
Sniega lauka, kas mirgoja menesnīca, mēs pamanījām vairākus tumšus plankumus. Vap-nap-ao nometne!
Karalisko Jātnieku teltis stāvēja nelielā klajā vietā (te bija manāma baltā priekšnieka tālredzība). Taču, par laimi, pie tām varēja piezagties, slēpjoties kanjona šķērsotās klints sienas ēnā.
Pusnakts bija garām. Pār mums nekustīgi karājās zvaigznes. Sals līda man kaulos, acis asaroja, grūti kļuva elpot. Es drebēju, taču tas nebija no sala.
Pie telts parādījās kāda ēna. Mēs izdzirdējām baltās pūces brēcienus. Viens, divi, trīs …
Un es biju domājis, ka būs cīņa!
Nekādas cīņas nebija, nebija vispār nekā tāda, ar ko es varētu kāda priekšā padižoties. Piecus gadus veci uti būtu varējuši izdarīt to, ko izdarījām mēs. Visu taču mūsu vietā jau bija paveicis ugunsūdens gars.
Kad mēs piegājām pie teltīm, Tirgonis mūs gaidīja un smējās. Jā gan, smējās gandrīz pilnā balsī!
Viņš mūs ieveda balto teltī — un mēs vairs nebrīnījāmies par viņa nepiesardzību.
Baltie gulēja kā bluķi. Kā nejūtīgi, stulbi bluķi. Tikai viens miegā nez ko iemurkšķējās, kad mēs sējām viņam rokas. Pārējie pat nepakustējās. Un viņi dēvējās par karavīriem, šie ļaudis! Ļaudis, kas nolēmuši nāvei, badam un verdzībai brīvo ševanēzu cilti! Kā es viņus nicināju! Manā sirdī nepalika vietas pat naidam. Viņi bija spēcīgi, vareni un tai pašā reizē tik smieklīgi un vāji. Viņiem bija ieroči, kas sadragāja pat klintis, taču viņi nespēja turēties pretim ugunsūdens garam.