Ar savu viltību viņi bija sagrābuši visu mūsu zemi, bet ieviesuši tādus likumus, pie kuriem cilvēkam, lai paēdinātu savus bērnus, jāgrūž bada nāvē citu bērni. Viņi bija simtkārt bagātāki par sarkano tautām, bet neprata nodrošināt pārticību pašu cilts vecajiem cilvēkiem. Prata būt drošsirdīgi kā Vap-nap-ao, bet savu drošsirdību lika lietā nevis karavīra cīņā pret karavīru, bet lai mērdētu badā sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Prata būt cēli kā Tirgonis, taču savu cēlumu mainīja pret… dzeltenās dzelzs rokassprādzēm.
Kopš tā laika es nemitējos brīnīties par tiem, taču mitējos tos nīst. Es sāku tos nicināt. Pat Tirgoni!
Viņš turpretim bija pavisam zaudējis savaldību. Priecājās par vieglo uzvaru un tai pašā reizē uztraucās kā mazs uti, kas apmaldījies rnežā. Viņš zināja, ka Vap-nap-ao atgriezīsies ne agrāk kā pēc mēneša, taču brīžam izturējās tā, it kā liela Karalisko Jātnieku nodaļa jau būtu ielenkusi mūs pie kanjona ieejas. Viņš vienā gabalā iztaujāja Tanto — kādas izskatās un cik sver apsolītās aproces, pārvaicāja, vai mēs turēšot vārdu. Un, tikai kad pat es vairs neatbildēju uz viņa jautājumiem, likās mierā.
Pēc Tanto pavēles es apsargāju gūstekņus. Tirgonis jau naktī bija atradis dinamīta krājumus vienā no teltīm un, pārbaudījis kopā ar Tanto saites ap gūstekņu rokām un kājām, devās uz kanjonu.
Man vajadzēja klausīt brāļa pavēlei. Tirgonis bija paņēmis balto ieročus, taču ar visu to viņu priekšlaicīga atbrīvošanās apdraudētu mūsu iecerēto pasākumu.
Ja man Sāļo Klinšu ielejā kāds būtu teicis, ka es apsargāšu četrus sagūstītus Karaliskās Jātnieku nodaļas karavīrus, man tas liktos pilnīgi neticami. Jau cerība uz tādu iespēju darītu mani bezgala lepnu. Taču patlaban es nejutu prieku, nerunājot nemaz par lepnumu …
Pret rītu sals sāka pielaisties.
Pirms rītausmas netālajos kokos izdzirdēju pirmo vēja pūsmu. Bet, kad uzausa gaisma, ieraudzīju virs kalniem miglas dūmaku un pirmās mākoņu vērpetes, kas vēstīja tuvu sniegputeni.
Baltie nemodās, kaut gan es teltī sakūru uguni. Dūmi, izgājuši pa telts augšējo spraugu, necēlās gaisā. Vējš pieplacināja tos pie zemes, plāja palsām šķiesnām pa klinšu pakāji.
Es atkal izgāju no telts. Saules gaisma kļuva aizvien blāvāka. Kudlaini mākoņi drūzmējās virs biezokņa un ar skubu traucās uz austrumiem.
Es kļuvu aizvien nemierīgāks.
Kanjons joprojām klusēja. Vai Resnais Tirgonis varēs izdarīt, ko solījis? Es atcerējos milzīgo akmeņu aizgruvumu, klinšu apraktos karavīrus, Vap-nap-ao atmodināto pērkonu grāvienus, zibeņu asinssārto plaik- snīšanos… Kanjona klusums vēsmoja nedzirdamus draudus.
Teltī atskanēja gārdzošs kliedziens. Pamodušies! Mani ieraudzījuši, viņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam saceltu brēku — gluži kā vecas sievas ķīvēdamās. Viņi klaigāja savā valodā, un es nesapratu nekā cita kā vien to, ka viņi neprot saglabāt pašcieņu un, nevērojot manus smieklus, velti rausta savus pinekļus, valstās un kauc aiz bailēm un dusmām kā piesieti, izbadējušies suņi.
Bet tad viens no viņiem pārkliedza citus, visi apklusa. Viņš turpretim uzrunāja mani ševanēzu valodā, nežēlīgi kropļodams un jaukdams vārdus. Viņš man piesolīja lielu maksu, solījās padarīt mani par virsaiti, dot man savu ieroci un zirgu, apbērt ar dāvanām, ja es viņus atbrīvošu.
Bet es? Es tikai smējos.
Tad viņš sāka draudēt un atkal solīt, un atkal draudēt.
Kad es piegāju tuvāk, viņš aiz bailēm apklusa. Es pārbaudīju siksnas ap viņa rokām, palūkojos aiz niknuma un satraukuma ieplestajās acīs un nespēju novaldīties.
— Baltie cilvēki ir kā vecas sievas, — es pateicu un izgāju no telts.
Viņi no jauna ņēmās nez ko kliegt, tad uzreiz apklusa. Tāpēc ka piepeši sāka drebēt zeme.
No kanjona izlauzās briesmīgs pērkona grāviens, tad otrs, trešais … Tas aizvēlās pār biezokni, atsitās pret kalnu sienām, atkal atgriezās un pēdīgi, vēja saplosīts, noklusa.
Es metos uz kanjona pusi. Taču nē. Griezos atpakaļ. Gūstekņus nedrīkst atstāt.
Es bezmaz raudāju aiz dusmām. Kas tur iet vaļā? Kas notiek kanjonā? Es biju kā aklais kaujas laikā — nevarīgs un apjucis lielu notikumu vidū. Kas bija atgadījies kanjonā?
Un tad beidzot es ieraudzīju Tanto. Viņš traucās kā vēja spārniem. Viņa seja staroja laimē kā visskaidrākā rīta blāzma.
— Sat-Ok! Sat-Ok! — viņš sauca. — Tirgonis atvēra kanjonu! Atvēra kanjonu!
Tā mūsu cilts vēlreiz izglāba savu brīvību un dzīvību.
To pašu dienu ševanēzi un sivaši atstāja Sāļo Klinšu ieleju. Resnais Tirgonis, saņēmis savu atalgojumu, devās uz dienvidiem. Viņu pavadīja karavīri, kuriem vajadzēja saņemt no viņa atlikušos pārtikas krājumus.
Nākamajā dienā, nevērojot sākušos sniega vētru, visa cilts uzņēma ceļu uz ziemeļiem, uz Melnajiem ezeriem. Tur mums vajadzēja satikties ar nodaļu, kas bija devusies Tirgonim līdzi uz Lāčezeru.
Gūstekņiem atņēmām ieročus un slēpes, lai viņi nevarētu nākt mums pa pēdām. Ēdamo mēs viņiem atstājām. Mēs negribējām, ka viņi nomirst badā. Bada nāve ir pārāk briesmīga, lai tai nolemtu pat ļaunus un nelietīgus cilvēkus.
Pari upei aizskan dziesma,
Meži saplaukst baltos ziedos,
Upes meldros gāgā zosis,
Ērglis cejas pretī saulei.
Maini kažoku, brāl mokve:
Dienvidvēji silti vējo.
XVII
Vai gribat zināt, kāda garša bija mūsu brīvībai?
Mēs vēl ilgi nevarējām pilnībā izjust tās laimi. Daudz grūtu dienu bija pagājis kopš mūsu iznākšanas no Sāļo Klinšu ielejas.