Pēdējais ziemas mēnesis mums uzbruka ar salu, sniegputeņiem, negantiem vējiem. Bet iet vajadzēja uz ziemeļiem, aizvien tikai uz ziemeļiem. Mums taču draudēja briesmas, ka atgriezīsies Vap-nap-ao un dzīsies mums pakaļ. Putenis aizvilka mūsu pēdas, bet tas arī apgrūtināja mums iešanu, kas vairāk līdzinājās bēgšanai.
Pēc sniegputeņiem uznāca saulainas dienas. Sals dzirkstīja tā, ka no sniega spožuma pūžņoja acis un saltajā vējā ik elpas vilciens griezās rīklē kā nazis. Augām dienām bija dzirdama viena vienīga skaņa — griezīga spelgoņas vēja dziesma.
Tikai pēc divdesmit dienu gājuma mēs apstājāmies uz dažām dienām atpūsties. Sīs grūtās divdesmit die
nas nebija izturējis viens no vecajiem vīriem, nebija izturējusi arī Vikminču ģints Melnās Spalvas piecus mēnešus vecā meitiņa. Rūgta, aizvien vēl gaužām rūgta bija pirmo brīvības dienu garša.
Vai tiešām Vap-nap-ao bija sapulcinājis pret mums ļaunos spalga sala un sniegputeņu garus?
Taču, kamēr mēs pūtāmies, vēja virziens mainījās. Pēc tam biezoknī dzilkstošām lāsēm ieskanējās pirmais atkusnis. Gaiss biezēja no valgmes, ledus ezeros un upēs kļuva pelēcīgs. Ar katru dienu aizvien stiprāk brakšķēja ledus garoza, līdz beidzot…
Beidzot sāka zaļot bērzu pirmie dzinumi, samelnēja kalni, un, kaut gan biezo koku ēnā un briksnājos vēl gulēja sniegs, ezeru un upju ūdeņi jau sāka spīdēt un viļņot no agrā, straujā pavasara elpas.
Nekad vēl pavasaris nebija ienācis biezoknī tik spēji. Par to runāja tagadējais Jauno Vilku skolotājs Nepe- muss un visvecākais cilts karavīrs — Tinglitas vectēvs Lielais Lapsa.
No pirmās vēja maiņas līdz pirmajam meža zosu kliedzienam bija pagājušas tikko trīs nedējas.
Tātad jūs gribat zināt, kāda togad bija ševanēzu brīvības balss?
Tā bija vavas — meža zoss balss un tai nopakaļ traucošā dienvidvēja dziedāšana. Tā bija bērza dzinumu, vāveres jaunā kažoka un pavasara puķu krāsa. Tā bija trūdošu lapu smarža, saules, pirmā lietus, upes viļņu un jauno priežu skuju smarža. Trušu cepeša, ceptu svaigo zivju un bērzsulu garša.
Ticiet man: tas bija visskaistākais pavasaris manā mūžā. Un, lai cik es jums stāstītu par savu jaunību, — labāku atmiņu par šīm man neatradīsies.
Un tāpēc es drīz no jums atvadīšos. Beigšu savu stāstu par manas zemes biezokni, par Sāļo Klinšu ieleju un par brīvo ševanēzu cilti.
Taču, iekām to daru, gribu jums vēl pastāstīt par kādām mana brāļa Tanto medībām, kas atgadījās dažas dienas pirms pavasara Iesvētīšanas un Saderināšanās svētkiem, kas sākās ar Mežazoss deju.
Es domāju, ka man ir pienākums to darīt. Es gribu, lai jūs paturētu prātā manu brāli, jauno ševanēzu karavīru, tādu, kāds viņš bija tais medībās, kad cīnījās ar melno lāci Nokautā Zirga klints pakājē. Es gribu, lai jūs labi saprastu, kāpēc viņš devās šai cīņā.
Pavasara Iesvētīšanas un Saderināšanās svētkiem vajadzēja kā allaž notikt dienu pirms pirmā pavasara pilnmēness.
Un tā nu nedēļu pirms pilnmēness Tanto bija uzgājis Nokautā Zirga klints tuvumā liela mokves — melnā vientuļnieka pēdas. Nākamajā dienā mēs gājām pa šīm pēdām. Tanto bija nolēmis pie svētku ugunskura dejot Jaunas Uzvaras deju, izgreznojies ar kaklarotu no lāča ilkņiem.
Tomēr notika tā, ka viņš cīnījās cita mērķa dēļ un ka cīņa iznāca citāda, nekā mēs to bijām gaidījuši.
Izgājām medībās kā parasti pirms rītausmas. Naktī vējš bija sadzenājis smagus lietus debešus. Līdzko bijām atstājuši nometni, uznāca silts pavasara lietus gā- ziens. Vējš svieda mums sejā lāses un dejoja ar lietu koku galotnēs.
Mēs gājām pa upītes malu uz Nokautā Zirga klints pusi. Nekādu piesardzību neievērojām, jo gājām pret vēju. Neviens zvērs nevarēja mūs saost, bet lietus apslāpēja mūsu soļus. Tanto bija atradis pēdas pašā klints pakājē. Mēs gandrīz skrējām skriešus.
Pavasara lietus nekad nemēdz būt ilgs. Tomēr šoreiz tas pārstāja tikai ap dienasvidu, kad mēs jau bijām nonākuši līdz tai vietai, kur Tanto vakar bija uzgājis lāča — vientuļnieka pēdas.
Tas bija neliels klajums. Un mums nebija ilgi jāmeklē melnā lāča pēdas. Mālainais strauta krasts bija no vienas vietas milzīgu ķepu nomīņāts. Alkšņi stāvēja ar noplēstu mizu un apkrimstiem lūkiem.
Aplūkojis pēdas, nopētījis, cik augstu lācis noplēsis mizu, es pametu skatienu uz Tanto. Tanto tikai smaidot piemiedza acis. Un es? Es tobrīd jutos tā, it kā negantās kodējas sarkanās skudras man būtu aplipušas ap kaklu, rokām, sirdi.
Lācim vajadzēja būt milzīgam. Jādomā, lielākam par to, kas pirms vairākiem gadiem bija mūs trenkājis ap meža bišu dori, un noteikti jau nu daudz lielākam par lāci zvejasvīru, ko bijām piebeiguši ziemas sākumā.
Tanto smaidam es atsaucos ar smaidu. Taču, līdzko viņš novērsās, es cik vien iespējams vērīgi aplūkojos apkārt. Pēdas bija vakarējās. Man turpretim šķita, ka jūtu sevī urbjamies mazas, asiņu pieplūdušas lāča acis.
Tanto neļāva man laiku pārdomām. Devās uz priekšu. Es uzreiz aizmirsu pirmos satraukuma mirkļus. Pēdas saistīja skatienu. Mūsu solis kļuva aizvien vieglāks, aizvien vairāk tas bija vilka un mednieka solis. Nu jau mēs virzījāmies lēni, piesardzīgi, ar skatieniem, ar dzirdi un ožu mēs taujājām mežam par zvēru. Mums atbildēja nobradātā zāle zem kājām, aizlauztie zari, samīdītie stādi, noskrāpētā sūna pie kokiem.
Mēs kāpām augšup pa slīpu, mežainu nogāzi. Bija jau garām dienasvidus, bet miklā, pavasarīgā sutoņa pieņēmās. Aiz kokiem parādījās Nokautā Zirga klints apveidi. Pēdas kļuva aizvien skaidrākas: apvelti akmeņi, zem kuriem lācis meklējis skudras, alkšņi ar noplēstu mizu, no vietas izkustināts satrupējis celms.