Mēs izgājām meža malā. Mūsu priekšā zālaina nogāze sniedzās augšup pret klinti. Par šo klinti Manitu pārvērtis savu zirgu, ko bija nogalinājis Kanaga. Viņš to paslēpis iekšpus pakalna, virs zemes palikusi tikai zirga galva ar izliektu kaklu, ko šķēla plata plaisa.
Tanto satvēra mani aiz rokas. Kaut kur tepat blakus, meža aizsegā, lācim vajadzēja būt gulējušam pa nakti. Garajā zālē bija redzamas svaigas, jau šodienējas pēdas. Tās veda taisni uz klints plaisu.
Mums laimējās: vējš atkal pūta pretim. Un, tā kā redzēt mokve redz vāji, mēs varējām droši, neslēpjoties iet pa svaigajām pēdām.
Tanto atrotīja jakas piedurknes, izvilka šķēpu, pārbaudīja, vai nazi var viegli izņemt no maksts. Es uzliku bultu uz stopa stiegras.
Mēs apstājāmies pie plaisas un jautājām vējam: kur ir melnais mokve? Mums vēl nekā neteica ne oža, ne redze, ne dzirde. Taču starp klintīm ik brīdi varēja gaidīt briesmas — kuru katru mirkli mēs no medniekiem varējām pārvērsties par medījumu. Tāpēc mēs nedzirdami, elpu aizturējuši, iegājām klints ēnā, gluži kā maitu ērgļa spārnu ēnā.
Tādos brīžos, kaut arī ir zināms, ka tie ilgst tikai mirkli, ik solis liekas bezgala garš. Pasaule pamirst draudīgā klusumā. Sirds dzen asinis acīs, ausīs — redze un dzirde kļūst trula. Jā, jebkurai cīņai pa priekšu nak bailes. Un svarīgi ir tikai uzveikt tas pirms pirmā cirtiena, pirms sadursmes.
Mokve tomēr neslēpās starp klintīm …
Mums atlika noiet vairs tikai vienu plaisas pagriezienu. Aiz tā akmeņainā nogāze slīga lejup uz Niknā Ūdra strautu. Vai tikai tur mūs negaida mokve?
Un taisni tai acumirklī, kad mēs sasniedzām pēdējo klints izcilni, gaisā norībēja šāviens. Balto ieroča šāviens — tāda ieroča, kādi bija Karaliskajiem Jātniekiem!
Mēs sastingām. Es redzēju, ka Tanto acīs iezibsnījās melna naida uguns. Tātad viņi atkal ir šeit? Un atkal grib nozagt mums mūsu biezokni? Saprāts pavēlēja griezties atpakaļ: balto varēja būt daudz. Taču naida balss bija stiprāka par saprāta balsi. Mēs gaidījām…
Un tad, iekām apklusa šāviena atbalss, pār klintīm aizvēlās ievainota mokves rēciens. Un pēc tam?
Pēc tam mēs izdzirdējām cilvēka kliedzienu, nāves baiļu pārņemtā cilvēka kliedzienu. Viņu nevajadzēja redzēt. Dzirde pateica mums visu. Cilvēkam, kas šāva, lācis bija uzklupis pēkšņi, un, aizsargādamies no zvēra, viņš to bija tikai ievainojis. Jādomā, viņš bija viens pats, jo vairāk šāvienu nedzirdējām.
Tanto svārstījās. Taču tas ilga ne vairāk par acumirkli. Ko pavēlēja saprāts? Ko prasīja naids? Bet cilvēks sauca palīgā, lūdza glābt no nāves …
Tanto metās uz priekšu kā lūsis. Mēs izskrējām nogāzē. Viena bultas lidojuma atstatumā no mums mēs ieraudzījām balto cilvēku — cilvēku sarkanā Karalisko Jātnieku kreklā.
Viņš kā bezprātīgs bēga no milzīga melnā lāča.
Bailes bija atņēmušas baltajam pēdējās saprāta atliekas: viņš skrēja augšup, bet lāči taču lēnāk skrien uz leju.
Lejā bija arī koki, kuros paglābties; tiesa gan, līdz tiem viņš tik un tā nebūtu paguvis aizskriet. Bet augšā taču viņam vispār nebija nekāda glābiņa. It nekāda — kā vien … mēs.
Sim cilvēkam bija sarkans krekls. _ Karalisko Jātnieku krekls. īstenībā mums to jau bija pateicis viņa šāviena troksnis. Un mēs neapstājāmies, neapturējām skrējienu, bet traucāmies cīņā, traucāmies glābt balto. Vējš svilpoja ausīs. Mūsu priekšā šobrīd bija tikai viens ienaidnieks — nāve, kas draudēja cilvēkam.
Es pat neredzēju baltā seju. Viņš pūlējās uzrāpties uz liela akmens bluķa. Taču tas nebūtu viņu glābis — lācis bija pārāk tuvu. Viņš tikai pavēzījās ar labo ķetnu, un baltais atrāvās no klints kā vēja notriekts akmens. Par laimi, viņš novēlās lejā mazliet atstatu no lāča ķepām. Viņa balsi mēs vairs nedzirdējām. Lācis pagriezās, lai aizsniegtu savu upuri, taču pēkšņi sastinga, izdzirdis mūsu kaujas saucienu.
Tai paša mirklī Tanto svieda tomahauku. Tas pazibēja saulē un ietriecās taisni zvēram purnā, pāršķēla žokli labajā pusē.
Pirmo mērķi mēs bijām sasnieguši. Lācis aizmirsa par balto. Tagad viņš jau redzēja tikai mūs.
Es lūkoju trāpīt viņam acī, lai viņš kļūst akls, un raidīju bultu pēc bultas — vienu, otru, trešo…
Taču rokas man trīcēja pēc trakā skrējiena un neizdevās trāpīt lācim niknumā degošajās acīs. Tanto man dusmīgi uzkliedza, taču arī ceturtā bulta netrāpīja mērķī, bet tikai noslīdēja pār izliekto pieri.
Lācis jau bija tepat blakām, milzīgs, asinīm noplū- dis, briesmīgs.
— Beigas tev ir, mokve! — es iesaucos, drudžaini uzvilkdams stopu. — Beigas!
Pēdīgi piektā bulta trāpīja kreisajā acī. Lācis ierūcās kā pērkons. Izrāva ar nagiem bultas kātu, taču uzgali neizvilka. Kājas iepletis, viņš kā lavīna gāzās uz Tanto, kas gāja viņam pretim.
Bet Tanto, mans drosmīgais brālis, neatkāpās ne par pussoli. Nostājies ar muguru pie akmens bluķa, viņš ar visu spēku iegrūda šķēpa asmeni lācim rīklē un kātu atspieda pret akmeni. Lācis iegārdzās. Viņa rēciens tagad skanēja kā vārnas ķērkšana.
Es tvēru pēc tomahauka.
Lācis dzinās Tanto virsū, taču šķēpa kāts nelūza. Tanto bija iespraudis tā galu akmens plaisā, un lāča ķepas bija par īsām, lai aizsniegtu Tanto. Iekām es paspēju padot brālim tomahauku, Tanto nazis nozibēja starp lāča ķetnām.
Iestājās stinga klusuma brīdis.
Vecais, vientuļais, uzvarētais mokve noraustījās. Ķepas viņam gausi, ļoti gausi slīga lejup, viņš gārdzoši nodvesās.