Tanto satvēra tomahauku, paskrējās lācim aiz muguras un beidzot deva triecienu. Pēdējo triecienu.
Mokve nogāzās zemē.
Mēs klusēdami raudzījāmies viņā un smagi elpojām. Pēdīgi Tanto sacīja:
— Piedod, vecāko brāl… piedod, mokve.
— Piedod, — es atkārtoju.
Es savācu savas bultas. Tanto izrāva šķēpu un nazi no vēl drebošā lāča ķermeņa. Mēs stāvējām pie lāča, līdz tas sastinga. Viņa lielā, skarbā vientuļnieka dvēsele droši vien patlaban gāja lejup uz Zelta Bebra strautu, lai rieta stundā dotos pa Saules ceļu uz Lielās Klusēšanas valstību.
— Paliec sveiks, lielais brāli, — es nočukstēju.
Mēs paraudzījāmies lejup uz nogāzi. Kur ir tas cilvēks, kuru glābjot mūsu tomahauks un nazis nogāza veco vientuļnieku?
Viņš gulēja dažus soļus no mums, nekustīgi, ar seju pie zemes. Vai mēs nebijām pārāk vēlu atnākuši palīgā?
Pakausis viņam bija nopludis asinīm, taču cilvēks elpoja. Noliekušies pār viņu, mēs dzirdējām klusus vaidus. Tātad, krizdams no klints, viņš bija tikai zaudējis samaņu. Tanto apgrieza viņu uz muguras.
Un tad mēs ieraudzījām baltā cilvēka seju: tas bija Vap-nap-ao!
Tanto atsprāga atpakaļ, viņš taču bija pieskāries čūskai, Baltajai Čūskai. Es, šķiet, iekliedzos.
Nezinu, cik laika pagāja, iekām baltais atvēra acis.
Beidzot viņš pacēla plakstus, nopūtās vienu reizi, otru. Vispirms paskatījās uz mani, tad uz brāli.
Es redzēju: viņš uzreiz pazina, kas stāv, noliekušies pār viņu, jo drudžaini pūlējās piecelties, balstīdamies ar rokām pret zemi. Galva viņam gļēvi kuļājās. Viņš lūkoja pielēkt kājās, taču spēja tikai paslieties sēdus.
Viņš saprata, cik vājš viņš ir. Seja viņam kļuva vienaldzīga. Viņš aizvēra acis. Taču Vap-nap-ao nebija bailīgs skunkss — sesks. Viņš atkal bija karavīrs.
— Jūs mani nogalināsiet? — viņš vaicāja.
Es neskatījos uz Tanto. Sirdī man bija tukšums, es ne par ko nedomāju. Gaidīju.
Pēc mirkļa, kas droši vien bija garāks par cilvēka mūžu, es izdzirdēju brāļa balsi:
— Tu atkal dzen pēdas ševanēziem, Vap-nap-ao.
Tas nebija jautājums. Tanto pateica skaļi savas
domas.
«Viņš to nogalinās,» es domāju, «nogalinās to …»
Es paraudzījos brālim sejā. Tanī nekustējās ne vaibsts. Kad viņš sāka runāt, balss skanēja vienaldzīgi un mierīgi kā virsaišu balsis vecajo padomē.
— Ne tālab es tevi paglābu no lāča, lai tagad nogalinātu. Saku tikai: kad jaudāsi piecelties, ej projām no šejienes. Rīt šurpu atnāks karavīri pēc lāča. Lai viņi tevi te neredzētu. Atkārtoju: ej projām.
Vap-nap-ao plaši iepleta acis. Lūpas viņam drebēja kā vecai sievai. Tanto pamāja man un devās uz Nokautā Zirga klinti.
Vējš tagad pūta mums no muguras. Es gāju pēdu pēdā nopakaļ brālim, kas nerunāja ne vārda. Un piepeši mēs izdzirdējām baltā saucienu:
— Virsaiša dēls! … Sarkanais brāli! … Tanto pat galvu nepagrieza. Mēs jau kāpām augšup, tuvodamies aizai. Sauciens atkārtojās vēlreiz un vēl… pēdīgi apklusa.
Pār Nokautā Zirga klinti taisni pretim saulei lidoja ērglis. Mēs iegājām ēnā, nokāpām aizā.
Vēl trīs gadus es pavadīju kopā ar savu cilti, iekām liktenis aizsvieda mani neizmērojamā tālumā no zemes, kur biju dzimis. Šo triju gadu laikā Vap-nap-ao ne reizi netika atgriezies Sāļo Klinšu zemes apkārtnē. Taču es vēl šodien atceros balsi, kas velti sauca «sarkano brāli» — ševanēzu jauno karavīru.
Ar šīm atmiņām es beidzu savu stāstu.
Paceļu augšup roku — atvados no jums un vēlreiz sveicinu jūs ar pavasara dziesmu, mana mūža visskaistākā pavasara dziesmu.
Pāri upei aizskan dziesma,
Meži saplaukst baltos ziedos,
Upes meldros gāgā zosis,
Ērglis ceļas pretī saulei.
Maini kažoku, brāl mokve:
Dienvidvēji silti vējo.
Sat-Oks SĀĻO KLINŠU ZEME
Redaktore G. LIvensone. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore F. Joffe. Korektore I. Kopiņa. Nodota salikšanai 1967. g. 2. augustā. Parakstīta iespieēanai 1967. g. 26. oktobrī. Papīra formāts 70X108/32. 9.0 fiz. iespiedi. 12,33 uzsk. iespiedi. 11,76 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 44 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21312/J2080. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 417.
A(Polu)
Сат—Ок ЗЕМЛЯ СОЛЕНЫХ СКАЛ
Издательство «Детская литература» Москва 1964
Издательство «Лиесма» На латышском языке