Выбрать главу

Mūsu bija daudz, tādu kā es, kas tikko paņemti no mātes tipi. Taču ikviens sapņoja būt pieaudzis vīrietis

un slavens karotājs, ikviens gribēja citus rīkot, tāpēc centās parādīt, ka ir gudrāks, stiprāks un veiklāks par pārējiem. Vairāk par visiem es iemīlēju kādu Pūces ģints zēnu, kas bija mazliet vecāks par mani. Es viņu saucu par Kuku-kuru-too — Lēkājošo Pūci, tāpēc ka viņš lēca tālāk un augstāk par mums visiem.

Mēs kļuvām par īstiem draugiem, taču mūsu drau­dzība sākās diezgan dīvaini.

Kad es pirmoreiz ierados nometnē, Pūce jau bija pašu jaunāko Vilku barvedis. Slaids, ar garām, spēcīgām kā­jām, viņš bija stiprāks un izturīgāks par daudziem ci­tiem. Nekad neapcirptie mati apņēma viņa galvu kā kupls vainags, un reizēm bija grūti pamanīt skadro acu skatienu zem melnās šķiesnas.

Nākamajā dienā pēc ierašanās, meklēdams brāli, es, gaismai austot, izgāju pie Lielā Ugunskura vietas, ku­rai visapkārt slējās nometnes teltis. Tur es sastapu vai­rākus zēnus. Ne vārda neteikusi, viņi aši ielenca mani un ņēmās aplūkot manu galvu. Es nesapratu, ko tas no­zīmē, un, juzdams, ka visi zēni neatlaidīgi skatās uz maniem matiem, stāvēju klusēdams, nikns un satraukts. No visām pusēm nāca klāt aizvien jauni uti ar stopiem rokās. Pēdīgi visgarākais no viņiem — tas arī bija Lē­kājošā Pūce — panācās uz priekšu un sacīja spalgā, smalkā balsī:

— Uti, nomazgā krāsu no saviem matiem. Tu izska­ties pēc veča. Ja gribi palikt pie mums, taviem matiem jābūt tādiem pašiem kā mūsējie. — Un viņš pārvilka ar roku pār saviem melnajiem matiem, kas spīdēja no lāča taukiem.

Līdz šim mani gaišie mati nevienam mūsu mītnē ne­bija radījuši izbrīnu. Visi zināja, ka mana māte ir sveš-

zemniece, ka viņa nav no indiāņu cilts. Lēkājošā Pūce un citi puikas domāja, ka es esmu nokrāsojis matus, lai izskatītos līdzigs veciem, pieredzējušiem karavīriem, ku­riem mati ar gadiem iegūst bērza tāss krāsu. Taču es nolēmu nekā nepaskaidrot. Zēnu nicīgās zobgalības iz­raisīja manī dusmas. Skatīdamies acīs Lēkājošajai Pū­cei, es teicu:

—  Ja gribi, mazgā pats savus matus, es savējos ne­mazgāšu.

—   Nemazgāsi?

—   Nē.

Un tad pec Lēkājošās Pūces mājienā zeni klupa man virsū. Es rāvos ārā, gaiņājos, pat kodu, lūkodams at­brīvoties. Taču desmitiem roku mani sagrāba un vilka uz pusaizsalušo upīti. Es nekā nevarēju izdarīt. Viens redzējiens, kad mana galva jau bija ūdenī un Lēkājošā Pūce līdz ar citiem zēniem ņēmās to skrāpēt un berzt ar smiltīm. Es rīstījos ūdenī, no sāpēm un dusmām acis man bija asaru pilnas.

Beidzot mani palaida vaļā.

Saskrambāta ada dega ka ugunī, no pārsistās pieres tecēja asinis. Sajaukdamās ar ūdeni, tās uz vietas sa­sala. Tikai tagad es sajutu aukstumu. Mana jaka karā­jās lēveriem, atsegdama saskrāpētās krūtis un rokas, es biju caur un cauri slapjš. Paskatījos uz zēniem, kas stāvēja apkārt, un, kaut gan mani smacēja niknums, man piepeši gribējās smieties — tāda vilšanās bija la­sāma viņu sejās. Viņi saprata, ka es neesmu matus krāsojis.

Taču dusmas bija stiprākas par vēlēšanos smieties. Un sāpes vēl vairāk tās uzkurināja. Es nevarēju piedot varmācību pret sevi, ja gribēju saglabāt savu cieņu.

Viņi bija nodarījuši man pāri, un tagad vienam no vi­ņiem vajadzēja par to samaksāt — tam, kura dēļ tas viss bija noticis. Jo vairāk tāpēc, ka Lēkājošā Pūce stā­vēja taisni man priekšā un viņa samulsušais izskats un bezgala izbrīnījušās acis mani vēl vairāk kaitināja. Dūres sažņaudzis, taču mierīgā balsī es viņam teicu:

—   Uti no Pūces ģints! Tu mani apvainoji, neticēdams maniem vārdiem. Lai tavas ausis labi klausās, ko tev teiks Cēlā Ērgļa dēls.

Viņš pacēla roku par zīmi, ka uzmanīgi klausās.

—   Šo Jauno Vilku klātbūtnē, — es turpināju, — es cīkstēšos ar tevi. Ja es tevi uzveikšu, tu man atvai­nosies.

Viņš vēlreiz pacēla roku par zīmi, ka ir ar mieru.

Kāds no zēniem aizskrēja pēc lāča taukiem, bet mēs izģērbāmies līdz jostasvietai, gatavodamies cīņai. Sals bija tāds, ka pie katra soļa atskanēja krakšķis, it kā mēs staigātu pa sausiem žagariem. Es vēl nebiju atsilis pēc piespiedu peldes un biju pārliecināts, ka manas asi­nis sasalušas ledū. Mirkļi vilkās bezgalīgi kā ziemas nakts pārgājiena laikā.

Beidzot es sastingušām plaukstām ierīvēju ar taukiem krūtis un rokas. To pašu darīja arī mans pretinieks, tik­pat neveikli kā es. Redzams, sals arī viņu nesaudzēja.

Uznākušajā klusumā mēs sākām mest līkumus viens pret otru. Pirmais sita Lēkājošā Pūce, viņš nebija lāgā aprēķinājis lēcienu, paslīdēja un klupdams nogāza mani no kājām. Mēs abi ievēlāmies kupenā. Grūti pateikt,

kurš no mums ņēma virsroku. Lēkājošā Pūce, protams, bija lielāks un stiprāks, taču viņš cīkstējās, apzināda­mies savu vainu, bet man niknums deva spēku.

Un tomēr iestājās brīdis, kad es sāku padoties. Mana sakāve likās nenovēršama, bet tad es piepeši jutu, ka mani kāds atrauj no pretinieka un paceļ gaisā. Un tad mēs abi atradāmies Ovasesam padusēs.

Drīz vien es jau sēdēju teltī uz zvērādām un klusītēm berzēju plecus. To pašu darīja arī Lēkājošā Pūce, sēdē­dams man iepretim. Mēs raudzījāmies viens otrā caur pieri kā nesenie ienaidnieki, taču jau bez niknuma, bet drīzāk gan ar līdzjūtības atēnu, jo tiklab uz manas, kā arī uz viņa muguras skaidri iezīmējās Ovasesa siksnas pēdas.