Es pirmais pārtraucu klusumu:
— Varu tev pateikt, ka tur, pie upītes, es jau domāju, ka aiz aukstuma neizturēšu, un gribēju padoties.
Pūce vērīgi manī palūkojās. Es runāju mierīgi, bez dusmām.
Viņš piecēlās un pienāca man klāt.
— Un es arī, — viņš bikli atbildēja, sniegdams man roku.
No tā laika sākās mūsu draudzība.
Pa tipi spraugu var redzēt sārtojamies debesis virs egļu galotnēm. Ir jau pienācis Plaukstošo Pumpuru mēnesis. Laiks celties: ap saules lēktu var nomedīt vairāk nekā pa visu pārējo dienu.
Tāpēc es veicīgi uzlēcu kājās un skrēju uz upīti.
Naktī mani mocīja Nanabuns — Sapņu gars: es gulēju saistīts alā, un man virsū, ilkņus atņirdzis, rēkdams nāca melnais lācis, un no viņa rīkles šāvās uguns liesmas. Tas bija ļoli ļauns sapnis. Jau vakarā man dega visas miesas un sāpēja galva. Ovasess sacīja, ka man būšot iekodusi maza mušiņa keovakesa — tās dzēlums radot drudzi un ļaunus sapņus.
Pašlaik es skrēju uz upīti tāpat kā ik rītus, taču jutos vēl vārgs. Kājas ļima, it kā zeme būtu klāta mīkstām meža zosu dūnām. Galva bija tukša un sapampusi, šķita, ka tanī skalojas smags ūdens. Bet mans ķermenis pa nakti bija novecojis par daudzām Lielajām Saulēm. Man vajadzēja tikt vaļā no nespēka, iekām devos biezoknī. Vislabākais līdzeklis pret nespēku ir — izpeldēties dzestrā upē.
Es ielēcu ūdenī. Miesu durstīja tūkstošiem asu adatiņu. Upīte Plaukstošo Pumpuru mēnesī vēl nes daudz ziemas ledus.
Ziedošu pļavu un zaļojoša biezokņa siltums pagaidām vēl nav atkļuvis līdz šejienei. Pat alnis peldēdams vēl nedodas platajā straumē, bet turas tuvāk pie krasta.
Manas rokas rāmi šķeļ rīta svaiguma skarto upes līmeni, ūdens spirdzina man seju, vēsina pieri. Ar katru kustību es kļūstu veselāks un stiprāks. Atceļš uz tipi ir jau gluds un ciets. Tauga, kas tek man pakaļ, smilkst, smilkst mazliet žēli: es, sak, par daudz ātri skrienot. Viņš atkal bija noblandījies pa mežu, sāni viņam iekrituši, biezā nokūlājusī spalva pievēlusies ar pērnajām skujām. Viņa nakts medības laikam nebija visai padevušās, un pašlaik viņam nav nekādas patikas ar mani skrieties.
Kad pirmie uzlecošās saules stari laužas cauri egļu galotnēm, mēs, bruņojušies ar nažiem un stopiem, dodamies biezoknī. Aiz CJvasesa garā, mazliet sakumpušā stāva iet četri zēni — Lēkājošā Pūce un, atskaitot mani, vēl divi uti bez vārda. Es starp viņiem esmu pats mazākais un eju pēdējais. Mums ir krietni ko pastaipīt kājas, lai spertu Ovasesa pēdās. Mums taču jāiet kā īstiem karavīriem un jāatstāj uz takām tikai vienas pēdas.
Mēs iznācām plašā klajumā, ko no trim pusēm ieskāva upes līkums. No biezokņa to norobežoja ar krūmiem apaugušas klintis. Šeit Ovasess apstājās.
— Paskatieties uz šo klinti, — viņš sacīja. — Kad to apspīdēs saule, jums jābūt klajumā. Bet tagad ejiet medībās biezoknī viņpus upes.
Protams, mēs skrējām divatā ar Lēkājošo Pūci. Mēs nolēmām pārpeldēt uz viņu krastu tai vietā, kur upe met spēju līkumu. Tā bija pati šaurākā vieta. Apģērbu mēs apņēmām ar siksnu un uzsējām virs galvas, stopus un bultu makus pakārām uz muguras. Pūce sataisījās pirmais un ielēca no krasta ūdenī. Straume viņu satvēra, un viņš pazuda aiz līkuma. Es viņam sekoju.
Šoreiz es aukstuma nejutu. Visu savu uzmanību pievērsu tam, lai nesamērcētu apģērbu un neļautu straumei aiznest mani pārāk tālu uz leju. Straume bija spēcīga. Ūdens krākdams šķīda pret klintīm, kas rēgojās ārā no tā, un kūla biezas, baltas putas. Vajadzēja peldēt piesardzīgi, lai neuzdurtos akmeņiem. Neveikli uzsietais apģērbs aizvien vairāk traucēja, un straume nesa mani lejup. Turklāt es vēl biju diezgan vājš, un straume būtu mani aiznesusi tālu lejā, ja Lēkājošā Pūce nepasniedzis man no krasta garu zaru. Bet te arī mūsu ceļiem vajadzēja šķirties. Medīt mums bija pavēlēts katram uz savu roku.
Noteiktajā vietā es ierados pirmais, bet tukšām rokām. Jutos diezgan nedroši, taču, ieraudzījis divus pārējos uti, mazliet nomierinājos. Tiem nebija veicies labāk kā man. Bultu skaits viņu makos nebija gājis mazumā. Nav viegli nepieredzējušam uti tikt zvēram klāt. Nana-bošo — Dzīvnieku gars saziņā ar augšējo vēju bieži pagūst brīdināt briedi no mednieka, iekām iesvelpjas stopa stiegra.
Ovasess nekustīgi sēdēja uz klints, vērodams tās pakāji. Mēs sasēdāmies apkārt, nepārtraukdami klusumu.
— Skatieties vērīgi! — Ovasess beidzot ierunājās.
Mēs paraudzījāmies turp, kur norādīja viņa roka, un
ieraudzījām uz pretējā krasta Lēkājošo Pūci. Viņš nāca salīcis un kaut ko nesa uz pleciem.
— Skatieties uzmanīgi, uti, — Ovasess atkārtoja, — jūsu brālis ir nošāvis kalnu kazu. Ir vajadzīgas skad- ras acis un garas kājas, lai pakārtu kazas galvaskausu savā tipi.
Pēc Ovasesa mājiena mēs pielēcām kājās un jozām uz upi, pa ceļam nomēzdami apģērbu. Pēc maza brīža mēs jau palīdzējām Pūcei tikt pāri upei ar visu viņa medījumu — skaistu, lielu kazu. Tai bija ne mazāk par diviem gadiem. Tās kreisajos sānos pret sirdi bija redzamas divu bultu brūces, tik tuvu viena pie otras, ka varēja domāt — no stopa šāvis veikls un pieredzējis mednieks. Lēkājošā Pūce izskatījās nopietns un vienaldzīgs. Tikpat nopietns un vienaldzīgs kā Ovasess, kas viņu pat nepaslavēja ne ar vienu vienīgu vārdu. Taču acis manam draugam spīdēja. Viņš jutās lepns. Pat mēs trīs, kaut gan mums nebija veicies, arī bijām lepni.
Saule jau bija nolaidusies sava gājuma otrajā pusē, kad mēs tuvojāmies nometnei. Šoreiz pa priekšu gāja Pūce, nesdams uz pleciem savu medījumu.
Tā bija viņa pirmā nomedītā kaza, un sena paraža prasa, lai zēns, kas pirmoreiz nošāvis kazu, pats to atnes uz nometni, pats to izķidā un uzaicina draugus uz vakara dzīrēm.