Tāpat viņai lielu, allaž tieši izbaudāmu prieku sagādāja pilsētas rotaļlietu veikala pārdevēja ierašanās, kas labprāt pirka Longrena darinājumus. Lai pielabinātos tēvam un nokaulētu kaut ko sev par labu, pārdevējs arvien paņēma lidzi meitenei dažus ābolus, saldu pīrādziņu vai sauju riekstu. Longrenam nepatika kaulēties, un viņš parasti noprasīja īsto cenu, bet pārdevējs solīja mazāk. «Ak jūs,» sacīja Longrens, «es taču veselu nedēļu nosēdēju pie šā kuģīša.» Kuģītis bija piecus veršokus garš. «Rau, cik izturīgs, kāda tam iegrime, kāda apdare! Sis kuģītis jebkurā laikā noturēs piecpadsmit cilvēkus.» Beidzās ar to, ka meitenes klusā dungošana, noņemoties ar savu ābolu, laupīja Longrenam izturību un patiku strīdēties, — viņš piekāpās, bet pārdevējs, piepildījis kurvi ar lieliskām, izturīgām rotaļlietām, aizgāja vīpsnādams.
Visus mājas darbus Longrens veica pats: skaldīja malku, sanesa ūdeni, kurināja krāsni, gatavoja ēdienus, mazgāja un gludināja veļu un turklāt vēl paspēja arī nopelnīt naudu. Kad Asolai apritēja astoņi gadi, tēvs iemācīja viņu lasīt un rakstīt. Paretam viņš sāka ņemt meiteni sev līdzi uz pilsētu un pēc tam jau sūtīja viņu vienu, kad vajadzēja veikalā saņemt naudu vai aiznest preces. Tas gan notika ne visai bieži, kaut gan Lisa atradās tikai četras verstis atstatu no Kapernas, taču ceļš uz turieni veda caur mežu, un mežā daudz kas var bērnu nobiedēt, nemaz nerunājot par briesmām, kādas tajā varētu draudēt, lai arī tik tuvu pie pilsētas, tomēr uzmanīties nebija par ļaunu. Tādēļ Longrens laida viņu uz pilsētu tikai jaukās dienās rīta pusē, kad ceļu ietverošais biezoknis pilns saules, ziedu un klusuma, tā ka jūtīgajai Asolai nedraudēja nekādi iedomu rēgi.
Reiz šādā gājienā uz pilsētu meitene pusceļā apsēdās ceļmalā, lai apēstu pīrāga gabalu, kas bija ielikts grozā brokastīm. Ēdot viņa pārlūkoja rotaļlietas: divas trīs no tām bija neredzētas, Longrens tās bija darinājis naktīs. It sevišķi viņai patika maziņa sacīkšu jahta; baltajam kuģītim bija sārtas buras, sašūtas no zīda atgriezumiem, kurus Longrens lietoja kuģu kajīšu aplīmēšanai — bagāto pircēju rotaļlietām. Acīm redzot, kad jahta bija gatava, viņam negadījās attiecīga auduma burām, tāpēc viņš izlietoja to, kas bija pie rokas — sārtā zīda lupatas. Asola bija sajūsmināta. Liesmainā, priecīgā krāsa tik spilgti kvēloja, it kā viņa turētu savā rokā liesmu. Tajā vieta ceļu šķērsoja strauts, pār kuru bija no kārtīm sasiets tiltiņš; pa labi un pa kreisi strauts izzuda mežā. «Ja ielaidīšu kuģīti mazliet ūdenī papeldēt,» domāja Asola, «tas
taču neizmirks, pēc tam es to nosusināšu.» Pagājusies mežā aiz tiltiņa straumes virzienā, meitene kuģīti, kas viņai tā patika, uzmanīgi ielaida ūdenī pie paša krasta; buras dzidrajā ūdenī tūdaļ sāka kvēlot ar sārtu mirdzumu; gaisma, caurstrāvojot audumu, nogūlās kā trīsošs, rožains starojums uz strauta dibena baltajiem akmeņiem. «No kurienes tu ieradies, kaptein?» svinīgi vaicāja Asola kādam iedomātam cilvēkam un, pati sev atbildēdama, noteica: «Es atbraucu… atbraucu… atbraucu no Ķīnas.» «Bet ko tu atvedi?» «Ko atvedu — to es neteikšu.» «Ak tāds tu esi kapteinis! Nu, tad es sēdināšu tevi atpakaļ grozā.» Tikko kapteinis gatavojās padevīgi atbildēt, ka viņš pajokojis un gatavs parādīt ziloni, kad pēkšņi klusā krasta straume pagrieza jahtu ar priekšgalu uz upītes vidu, un tā kā īsts kuģis pilnās burās atgāja no krasta un vienmērīgi sāka peldēt pa straumi lejup. Acumirklī mainījās priekšmetu izmēri: strauts meitenei šķita kā milzīga upe, bet jahta — tāls, liels kuģis; tik tikko neiekri- tusi ūdenī, viņa nobijusies un pārsteigta izstiepa rokas. «Kapteinis sabijās,» viņa nodomāja un devās pakaļ aizpeldošajai rotaļlietai cerībā, ka tā kaut kur piestās pie krasta. Steidzīgi stiepdama ne jau nu smago, tomēr apgrūtinošo grozu, Asola atkārtoja: «Ak kungs! Vajadzēja tā notikt…» Viņa centās neizlaist no redzes loka cēli aizpeldošo buru trīsstūri, tad paklupa, piecēlās un skrēja atkal.
Asola nekad nebija bijusi tik dziļi mežā kā šoreiz. Nodarbināta ar nepacietīgo vēlēšanos saķert rotaļlietu, viņa neskatījās apkārt; krastā, pa kuru viņa traucās, bija pietiekami daudz šķēršļu, kas saistīja viņas uzmanību. Nolūzušu koku apsūbējušie stumbri, bedres, augstas papardes, mežrožu, jasmīnu un lazdu krūmi kavēja viņu uz katra soļa; tos pārvarēdama, viņa pamazām zaudēja spēkus, apstājās biežāk un biežāk, lai atvilktu elpu vai noraustu no sejas lipīgos tīmekļus. Kad klajākās vietās iesākās grīšļi un meldru aizaugumi, Asola tikko neizlaida no acīm buru sarkanīgo mirdzumu, bet tad aiz strauta līkuma viņa atkal ieraudzīja to, cēli un neatturami attālinoties. Reiz viņa atskatījās, un meža milzīgums ar tā dažādību, kur dūmakainos gaismas staru kūļus lapotnē nomainīja bieza pakrēšļa tumšās plaisas, dziļi pārsteidza meiteni. Uz mirkli apmulsusi, viņa no jauna atcerējās rotaļlietu, un, dažas reizes nopūtusies, atkal skrēja, cik vien ļjuudas,