— Jūs esat neorganizēta stihija, visa ļaunā sākums.
— Kāda stihija?
— Lai gan jūs, Hēlij, acīmredzot esat vēl neskarta (Hēlija nosarka), varu jums pateikt, — brīdi klusējis, turpināja Noks, — ka … tā ir … dzimuma stihija. Dzimuma fizioloģiskais sākums, kas jums ir galvenais, noviļ mūs bezdibenī.
— Par to es nerunāšu, — skaļi attrauca Hēlija, — te cs nevaru līdzi spriest.
— Kāpēc?
— Muļķīgs jautājums.
— Jūs atsakāties turpināt šo sarunu?
Viņa novērsās un skatījās sāņus, meklēdama saprotamu izskaidrojumu savam samulsumam, ko nevarēja izraisīt ne klīrība, ne iedomība, to viņa labi zināja, jo šo īpašību nebija viņas raksturā. Beidzot prasība būt arvien patiesai ņēma virsroku, — skaidru un ciešu skatienu palūkojusies Nokā, Hēlija droši atbildēja:
— Es pati vēl neesmu sieviete, tāpēc droši vien būtu visai nepareizi, ja sāktu spriedelēt par… fizisko pusi. Runājiet, varbūt es sapratīšu un tad pateikšu, vai esmu vienis prātis ar jums vai ne!
— Tad ziniet, — uzbudināts iesāka Noks, — ka visas sievietes intereses saistās ar dzimumsfēru, tāpēc viņas ir tik aprobežotas. Sievietes ir sīkumainas, melīgas, tukšas, godkārīgas, plēsonīgas, nežēlīgas un alkatīgas.
Viņš minēja Hartmani, Šopenhaueru, Nīcši un kādu pusstundu no vietas apklusušās ITēlijas priekšā tēloja cilvēces nākotnes drūmo ainu, ja tā beidzot nenolādēs mīlestību. Mīlestība, pēc viņa domām, ir dabas mūžīgais malds, ko sen jau laiks nodot arhīvā, bet romānus sadedzināt uz sārta.
— Jūs, Hēlij, — viņš teica, — vēl esat jauna, bet, kad jūsos pamodīsies sieviete, tā ne ar ko nebūs labāka par pārējām jūsu sugas rožainajām plēsoņām, kas izsūc vīrieša smadzenes, asinis, sirdi un bieži vien noved viņus līdz noziegumam.
Hēlija nopūtās. Ja Nokam kaut puse taisnības, viņas turpmākā dzīve būs briesmīga. Viņa, Hēlija, pret savu gribu kļūs par dzēlīgu, pasaules ļaunumu nesošu čūsku.
— Tiesa, Šekspīram gan ir lēdija Makbeta, — viņa iebilda, — bet ir arī Džuljeta un Ofēlija …
— Neirastēniskas mātītes, — Noks attrauca.
Hēlija iekoda sev mēlē. Viņa tik tikko bija gribējusi pateikt: «Es jūs iepazīstinātu ar savu māti, ja tā pirms četriem gadiem nebūtu mirusi,» tagad meitene pateicās liktenim, ka nicinājuma pilnais apzīmējums «mātīte» gājis secen dārgajam tēlam. Viņai vairs nebija ne mazākās patikas sarunāties. Noks, nepamanījis viņas īgno sejas izteiksmi, sāka stāstīt, apzīmējot sevi ar vietniekvārdu «viņš» līdz šim lietotā «es» vietā:
— Man bija .draugs. Viņš neprātīgi iemīlējās kādā sievietē. Viņš ticēja cilvēkiem vispār un sievietēm. Bet šī tukšā persona mīlēja greznību un izšķērdību. Viņa pierunāja manu draugu izdarīt zādzību … jaunais cilvēks bija tik pārliecināts par savas iemīļotās neprātīgo mīlestību uz viņu, ka uzlauza sava patrona kasi un naudu atdeva viņai… šim sātanam cilvēka izskatā. Un viņa aizbēga no vīra, bet es …
Nokam asinis saplūda galvā, kad aizrāvies tik neapdomīgi izrunājās, tomēr viņš aptvēra, ka stāstījumu nepieciešams pabeigt, lai neizraisītu vēl lielākas aizdomas. Bet Hēlija, kā šķita, nekā nebija uztvērusi. Parasti vieg- ļais pieklājīgas uzmanības smaids pavīdēja viņas pa nakti sagurušajā sejā.
— Bet viņš, — Noks pusbalsī pabeidza, — nokļuva katorgā.
Iestājās uzmanības pilns klusums.
— Vai viņš vēl tagad atrodas tur? — piespiesti vaicāja Hēlija.
— Jā.
— Jums viņa žēl, protams … arī man viņa žēl, — meitene steidzīgi piebilda, — bet ticiet, Trumvik, šis cilvēks nav vainīgs!
— Kas tad ir vainīgs?
Noks aizturēja elpu.
— Protams, viņa.
— Bet viņš?
— Viņš ļoti mīlēja, un es viņu nenosodītu.
Noks palūkojās ar tik sasprindzinātu skatienu, ka viņa nolaida acis.
«Noģida vai nenoģida? Ak velns!» viņš nolēma, «īstenībā man vienalga. Viņai tagad, protams, ir aizdomas par mani, bet iztaujāt neiedrošināsies, man vairāk nekā nevajag.»
— Es pagulēšu. — Viņš piecēlās, izstaipījās un nožāvājās.
— Jā, paguliet, — teica Hēlija, — saule jau augstu.
Nekā neatbildējis, Noks nolikās platānas ēnā, apklājis galvu ar žaketi pret odiem, un drīz vien aizmiga. Sapni, lai cik šķita savādi, lai cik pretēji viņa domām, tomēr atbilstoši cilvēka dabai, viņš redzēja, ka Hēlija no mugurpuses pienāk viņam klāt un maigi ar siltu plaukstu aizspiež acis. Viņa jūtas tobrīd bija dīvains rūgta aizvainojuma un maiguma sajaukums. Sapnis droši vien būtu izvērties vēl sarežģītāks, ja Noks nepamostos no nedroša, viegla piebikstījuma. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Hēliju, kas viņu modināja, un pēdējais viņas rokas pieskāriens saplūda ar naivo sapņojumu. Sāka jau tumst. Saules sarkanais plaksts izzuda aiz tumšā krasta; mik- lums, smagums galvā un bargā īstenība atgrieza Noku nepārtrauktajā, pēdējo dienu drūmajā modrībā.
— Piedodiet, ka uzmodināju jūs, — teica Hēlija, — laiks atkal braukt.
Viņi iesēdās laivā; atkal sāka skaloties ūdens; kādu stundu abi brauca nerunādami; tad, jzdzirdusi, ka Noks strauji un aizelsies elpo (bija sācis pūst joņains pretvējš, un ūdens stipri bangojās), Hēlija teica:
— Dodiet man airus, Trumvik, atpūtieties.
— Airi ir smagi.
— Nu kas par to! — viņa iesmējās. — Ja izrādīšos par nespēcīgu, lūgšu piedošanu. Dodiet airus.
— Kā vēlaties, — atbildēja Noks.
«Lai airē vien,» viņš nodomāja, «viņas balstiņa kļuvusi stingrāka, radziņi jāaplauž.»
Viņi apmainījās vietām. Noks izdzirdēja lēnus, nedrošus plakšķus, kas pamazām kļuva arvien pareizāki un biežāki. Hēlija tikko spēja noturēt airus, kuri ik brīdi draudēja izsprukt no rokām. Atgāzusies atpakaļ, viņa vilka airus ar visu stāvu, un ļaunākais bija tas, ka viņas kājām nebija atbalsta punkta, tās nesniedza līdz laivas dibenā ietaisītajam paaugstinājumam kāju atbalstīšanai. Melijas kājas bezspēcīgi slīdēja pa laivas dibenu, un, pievelkot airus, viņa ikreiz tik tikko nenoslīdēja no sēdekļa. Aizplūstošais ūdens likās smags un nekustīgs, it kā airi tiktu iegremdēti graudos. Meitenes rokas un pleci jau sāka sāpēt, tomēr ne sāpes, ne smagā sirdsdarbība, kas radīja saltus sviedrus, ne mokošā, drudžainā elpošana nespēja viņu piespiest atzīties nevarībā. Viņa drīzāk mirtu nekā noliktu airus. Gandrīz pusstundu Hēlija izcieta šo aso mocību un uz beigām airēja tīri mehāniski, it kā tās nebūtu viņas rokas. Noks, iegrimis drūmās pārdomās par nežēlīgo pagātni, satrūkās un ieklausījās: airi necilājās rakstā, bet vāji un saraustīti nošļakstēdami, laivu gandrīz nemaz nepavirzot uz priekšu.