— Hallo! Hēlij! — viņš uzsauca. — Sēstieties savā vietā, pietiks!
Viņa nespēja pat atbildēt. Noks, palaidis stūri, piegāja pie viņas klāt. Blāvais ūdens atspīdums ļāva viņam pieliecoties saskatīt meitenes bālo seju ar cieši aizmiegtajām acīm un sāpīgi pavērto muti. Viņš satvēra airus, gribēdams tos atņemt, Hēlija tūliņ neatlaida, bet arī atlaižot vēl arvien centās airēt kā uzvilkts mehānisms. Viņa atvēra acis un saslējās, pusnemaņā smaidīdama.
— Kā jūtaties? — pēkšņā līdzcietībā vaicāja Noks.
— Nē, nekas, — pārvarēdama nespēku, viņa atbildēja, pūlēdamās drīzāk atgūt elpu. Pēc tam bailes no izzobošanas vai dzēlīgas piezīmes lika viņai lepni un pārdroši apgalvot: — Es varētu vēl ilgi airēt, jo airi nav sevišķi smagi..» Tikai tie rokturi tādi resni, — viņa vēl naivi piebilda.
Viņi atkal pārmainījās vietām, un Noks kļuva domīgs. Viņš jutās mazliet apkaunots un aizkustināts. Taču viņš centās novadīt citā virzienā domas, kas bija gatavas vērīgi aplidot šo lepno un lādzīgo radījumu. Tomēr viņam palika tāda sajūta, it kā viņš būtu gājis un šobrīd nez
kāpēc apstājies.
Mākoņi biezēja, vējš sāka brāzt spēcīgiem, nepārtrauktiem joņiem. Uz Noka rokas uzkrita lietus lāse, un kādā tālā, tumšā sauszemes nostūrī pazibēja īss, zilgs mirdzē- jums. Laivu sāka šūpot, ūdens draudīgi šļakstēja. Noks palūkojās augšup un, pārstājis airēt, teica:
— Hēlij, mums jāpiestāj pie krasta. Būs negaiss. Pārlaist to uz ūdens nav nekādas jēgas: laivu piešļāks lietus gāzes vai arī vējš apgāzīs. Stūrējiet uz krastu!
Vieta, kur viņi piestāja, bija nelielu smilšu pauguru rinda. Ceļinieki izkāpa malā. Noks, baidīdamies, ka no lietus gāzēm ūdens varētu celties, ar pūlēm ievilka laivu dabiskā padziļinājumā starp pauguriem. Gar krastu auga rets mežs, augsti koki, kas vāji aizsargāja no negaisa, un Noks atzina par vajadzīgu brīdināt meiteni.
— Mēs izmirksim, — viņš teica, — ar to jums jāsamierinās jau iepriekš, jo nav kur patverties. Vai jums bail?
— Nē, nepatīkama ir aizkavēšanās.
— Šausmīgi nepatīkama.
Abi nostājās zem koka, skumji ieklausīdamies, kā šalc lapotne, kuru jau sāka apslacīt lietus. Vējš, kas uz bridi bija rimis, it kā smēlies spēkus, atkal pieņēmās vēl asāk un plosīgāk. Mākoņi, nolaidušies zemu virs meža ar drūmu, nenovēršamu nodomu uzbrukt, beidzot aizsedza vienīgo tumši zilo plaisu debesīs, un iestājās pilnīga tumsa. Bija bāri un salti; putni, paceldamies gaisā, bez skaņas lidoja ļoti zemu, bailīgi, it kā slapstīdamies pārlaižoties uz citu vietu. Zibens gaismā, kas vēl uzliesmoja reti un bez pērkona grāvieniem, Noks saskatīja aiz kraujas lapsu, kura ostīja gaisu; viņas asais purns un pierautā priekškāja vienā mirklī nozuda, tāpat kā parādījusies.
Klusuma un negaisa starplaiks beidzās ar spēcīgu brāzmu, kas atdrāzās ar ātrvilciena straujumu, spējais, saspriegtais rāviens nolieca kokus līdz trīsdesmit grādu leņķim, bet sīkā jaunaudze sāka mētāties kā drudzī. Lapas, zarus un dažādus gružus vējš trieca starp stumbriem un svieda sejā. Beidzot baismīgi zilās ugunīs uzliesmoja gigantisks zibens, zemi nikni sāka kapāt lietus gāze, un neganti pērkona dārdi pārskanēja visu šo tuksnesi.
Slapji kā sūkļi ūdenī Hēlija un Noks pārsteigti stāvēja, piespiedušies ar mugurām un pakaušiem pie kāda stumbra. Viņi cīnījās pēc elpas, vējš smacēja viņus; tam palīdzēja tik ārkārtīgi dāsna lietus gāze, ka mežs drīz vien bija pilns trokšņojošu strautu, ko bija radījis šis negaiss. Pērkons ar zibeni mijās mežonīgā sacensībā, pārplūdinot zemi ar dārdu joņiem un nemitīgiem, acis žilbinošiem, lietusaukstiem gaismas uzliesmojumiem, kuriem trīsot šķita, ka koki līgojas un palecas.
— Hēlij! — iesaucās Noks. — Vairāk mēs tik un tā nevaram salīt. Iziesim klajā vietā! Zem koka ir bailīgi stāvēt. Dodiet roku, lai nepazūdam viens otram, redziet, kas notiek visapkārt.
Turēdams meiteni pie rokas, ik brīdi paslīdēdams dubļos un zibens gaismā izlūkodams vietu, brīvu no kokiem, Noks pārvarēja nelielu attālumu, bet, pārliecinājies, ka tālāk sākas biezāks mežs, apstājās. Pēkšņi viņš ievēroja kādu nekustīgu gaismas punktu. Apgājis apkārt krūmam, kas traucēja skaidrāk saskatīt šo parādību, Noks pamanīja milzīgu pītu sienu tik tuvu, ka varēja saredzēt uz galda pudelē iespraustas sveces galu.
— Hēlij! — iesaucās Noks, — logs, mājoklis, cilvēki! Lūk, lūk! Skatieties!
Viņa ciešāk atbalstījās uz Noka rokas un priecīgi atkārtoja: