— Mēs braucam no lejteces, — atbildēja Noks, — Zur- baganā ir jauks laiks,,, Kā jūs sauc?
— Gutans.
— Mīļā, — Noks maigi vērsās pie meitenes, — kā būtu, ja Trumviks un Hēlija palūgtu šo lāga cilvēku norādīt tuvumā kādu pieļāvīgāku garīdznieku? Kā tu domā?
Gutans nolika krūzīti tik uzmanīgi, it kā vismazākais troksnītis varētu nomākt ITēlijas atbildi. Viņa sēdēja iepretī Nokam, blakus medniekam.
Meitene nolaida acis. Spējš bālums vienā mirklī apņēma viņas seju. Rokas drebēja, un balss bija ne visai žirgta, kad viņa, beidzot pārvarējusi bīstamās šaubas, klusi atbildēja:
— Dari, kā zini.
Negaiss pārstāja trakot.
Gutans nolaida acis un tad tēvišķīgi pakratīja galvu.
— Protams, es esmu jūsu pusē, — viņš līdzjūtīgi noteica, — ģimenes despotisms ir briesmīga lieta. Tikai, lai cik man jūsu žēl, kungi, man jāsaka, ka jums nav laimējies. Ciemats atrodas lejāk, verstis desmit atpakaļ. Tur dzīvo teicams mācītājs, pusstundas laikā viņš jūs savienos, un, dodu goda vārdu, tas maksās tīro nieku.
— Nekas, nav liela bēda, — mierīgi atbildēja Noks, — tas viss, ziniet, notika lielā steigā, pa īstam nepaspējām neviena izjautāt, kad mēs, nopirkuši laivu, izbraucām no Zurbaganas, cerot, ka ceļā gadīsies kāds ciemats. Vainīga, protams, nokrēsla, un mums ar Hēliju bija tik daudz ko pārrunāt. Tā, raug, aizrunājāmies — un palaidām garām ciemu.
— Brauksim, — sacīja Hēlija pieceldamās. — Lietus pārstājis.
Noks vērīgi paskatījās viņas mirdzošajās, pievērtajās acīs.
— Tu velti uztraucies un steidzies, — viņš lēni noteica,
— nebaidies: viss nokārtosies. Sēsties.
Šo vārdu īstā jēga Gutonam šķita nesaprotama, arī meitene uzņēma tos ar lielu neuzticību, taču viņai nekas cits neatlika kā apsēsties. Viņa pūlējās pasmaidīt.
Mednieks piegāja pie pavarda. Nesteigdamies sabikstījis pagales, viņš, stāvēdams ar muguru pret Noku, ierunājās:
— Jūs, kungi, esat smieklīgi ļaudis. Jaunībai gan savas īpašas tiesības. Bet, klau, ko jums teikšu: izvairieties no šaubīgas sastapšanās. Pagājušajā nedēļā izbēguši no cietuma divi katordznieki: viens sagūstīts Vardas tuvumā, bet otrs .*.
Viņš pagriezās kā uz atsperēm un ar tīkamu smaidu sakarsušajā, sārtajā sejā ātri un brīvi nosēdās pie galda. Viņa tiešais, stingais skatiens, pavērsts taisni uz Noka seju, kādai nespēcīgai dvēselei būtu apdullinošs, bet jaunais cilvēks, aizrijies ar kafiju, sāka tik neganti klepot, ka pietvīka un saliecās.
— …otrs, — turpināja mednieks, pacietīgi nogaidīdams klepus lēkmes beigas, — manuprāt, slapstās šajā apkārtnē. Par noziedznieku izbēgšanu, redziet, bija izziņots laikrakstā, tajā bija minētas arī viņu pazīmes.
— Tiešām? — jautri atsaucās Hēlija. — Bet mūs, vai zināt, nav vērts aplaupīt, mēs esam gandrīz vai bez naudas … Kā sauc šo dzelteno putniņu?
— Tas ir dziedātājs strazds, jaunkundz. Ļoti mīla ra- dībiņa.
Noks iesmējās.
— Hēliju grūti iebiedēt, mīļo Gutanl — viņš iesaucās. — Kas attiecas uz mani, tad es visos gadījumos esmu pilnīgs fatālists.
— Jums varbūt taisnība, — piekrita mednieks,
— Ieteicu jums iet pārbaudīt laivu, — ūdens ir cēlies, straume var to aizraut.
— Jā, pareizi, — Noks piecēlās. — Hēlij, — viņš skali un maigi teica, — es drīz atgriezīšos. Tu apskati putniņus, izklaidējies sarunās. Droši vien tevi uzjautrinās arī ar gramafonu. Neuztraucies, es atceros, kur atstājām laivu, un nenomaldīšos.
Viņš izgāja. Hēlija zināja, ka šis cilvēks viņu nepametīs. Stāvokļa nopietnība rosināja visus viņas spēkus un atmodināja drosmi viņas sirdī, kas gan varēja pamirt bailēs no apvainojoša vārda, bet kļuva cieta un bezbailīga briesmās. Viņa žēloja un cienīja savu ceļabiedru, tāpēc ka tas viņas acu priekšā neatkāpdamies un kā vien spēdams cīnījās līdz galam pret draudošo likteni.
Gutans piegāja pie durvīm un, cieši tās pievēris, sāka stāstīt:
— Tie ir dziedātāji strazdi, jaunkundz, savādnieki, traki rijīgi, tas ir pirmkārt, un …
Bet šī bezmērķīgā pļāpāšana acīmredzot traucēja viņu. Nostājies blakus Hēlijai, viņš, pārstājis smaidīt, ātri un skarbi sacīja:
— Būsim atklāti, jaunkundz. Zvēru, ka vēlu jums tikai labu. Vai jūs zināt, kas ir šis kungs, ar kuru jums tā gribas salaulāties?
Pat ārkārtīgais satraukums tik tikko atturēja Hēliju no smaida, — bija tik nepārprotami, ka mednieks ļoti maldījies. Hēlijas klātbūtni taču grūti būtu iztulkot citādā nozīmē — viņas āriene atbilda stingrākajām prasībām attiecībā uz meiteni no labākajām aprindām.
— Man liekas, ka zinu, — salti atbildēja Hēlija pieceldamās un sasliedamās. — Paskaidrojiet savu dīvaino jautājumu.
Gutans paņēma no plaukta avīzi un sniedza Hēlijai saņurcīto lapu.
— Lasiet šeit, jaunkundz. Es zinu, ko runāju.
Neievērodama sludinājuma oficiālo virsrakstu un arī to,
kas attiecas uz otru katordznieku, Hēlija lasīja:
«…Noks, divdesmit pieci gadi vecs, vidēja auguma, labi noaudzis, spēcīgs stāvs, iesarkani, cirtaini mati, brūnas acis; melnīgsnēja seja, zem kreisās auss prāva dzimumzīme pupas lielumā; mazas rokas un kājas; īsas uzacis; citu pazīmju nav. Ikvienam, kam zināma abu vai vienas norādītās personas atrašanās vieta, jādara viss, lai šīs personas aizturētu vai arī, ja tas nebūtu iespējams, jāpaziņo vietējām varas iestādēm par minētajiem noziedzniekiem, par ko tiks izsniegta ar likumu noteiktā atlīdzība.»
Hēlija pārlaida ar roku pār acīm. Izlasītais viņai nebija nekas jauns, taču laupīja — un galīgi — niecīgo cerību, ka viņa varētu būt ārkārtīgi, fantastiski kļūdījusies.
Atvilkusi elpu, viņa atsāka spēli.
— Mans dievs! Kādas šausmas?