— Jūs atbalstījāt mani, — teica Noks, — atbalstījāt īsti un cilvēcīgi. Tādu atbalstu nekad vēl nebiju saņēmis.
— Bet citi?
— Citi? Luk..,
Viņš sāka savas dzīves stāstu. Jūtu satraukums palīdzēja atmiņai. Nevēlēdamies pieskarties visam, viņš pakavējās pie bērnības, pie darba, pie sava drūmā romāna un katorgas. Viņa māte mirusi drīz pēc viņa piedzimšanas, tēvs sitis un desmitiem reižu izdzinis viņu no mājām, bet dzērumā atkal apžēlojis. Nepabeigtās studijas universitātē, darbs transporta kantorī un sastapšanas parkā ar ļoti skaistu jaunu sievieti, orķestra mūzikai valdzinoši skanot, — tas viss tika pavēstīts īsumā; viņš vēlējās pastāstīt galveno — attiecību norisi ar Temezu. Cik Hēlija noprata, Temezas pārliekā idealizēšana bija visas nelaimes cēlonis. Noks akli ticējis, ka viņa ir pati pilnība, kā ģēnija veidojums, — tik stipri un kvēli viņš vēlējies atrast un iegūt visu, ar ko nemākslotas, bet neremdināmas dvēseles apveltī mīļotās tēlu.
Bet viņš savai izredzētajai bijis pēc skaita jau piektais upuris. Noka godbijīgā mīla sākumā saviļņojusi viņu mazliet, bet tad apnikusi. Kad vajadzēja bēgt no pacietīgā, bet beigās ārkārtīgi saniknotā vīra ar jaunatrasto mīļāko, Temeza pa daļai neliekuļoti, pa daļai atdarinot kriminālromānu varones, sākusi tēlot valdzinošas, bet noziedzīgas sievietes lomu. Turklāt vēl prāvā naudas summa, ko Noks ieguvis, izdarot noziegumu, viņas acīs kļuvusi par avotu bezrūpīgai dzīvei ārzemēs.
Noks bijis pārsteigts un satriekts par Temezas nodevību; kad Temeza pametusi to jaunas mīlas dēļ, kļuvis dziļi vienaldzīgs, ka viņu pašu apcietina un notiesā. Tikai vēlāk, pēc pāris gadiem, katorgas smacīgajā cietumā viņš sapratis, ko izdarījis.
— Ko jūs esat nolēmis? — vaicāja Hēlija. — Vai gribat uzmeklēt viņu?
— Kādēļ gan?
Viņa klusēja.
Noks teica:
— Neviena mīlestība nespētu izturēt tādu pārbaudījumu. Tagad, ja izdosies, šķērsošu okeānu. Guliet.
— Par miegu nav ko domāt!
«Es taču nekā nespēju viņam palīdzēt,» ar rūgtumu domāja Hēlija. «Varbūt pilsētā … bet kā? Paslēpt? Viņam jāatstāj Zurbagana, cik ātri vien iespējams. Tādā gadījumā izlūgšos no tēva naudu.»
Viņa nomierinājās.
— Nok, — teica meitene, — jūs taču kopā ar mani icgriezīsieties pie mums?
— Nē, — viņš cieši attrauca, — un pat vairāk. Es izsēdināšu jūs pie stacijas, bet pats braukšu mazliet tālāk.
Taču domās viņš iegriezās pie viņas. Tas Noku satrauca un sadusmoja. Viņš apklusa, apklusa arī meitene. Abi, pārdzīvotā un pārrunātā nomākti, ļāvās tai brīvajai nepiespiestajai klusēšanai, kad izjūtu radniecība atvieto vārdus.
Kad blāvajā rītausmā Hēlija, gluži pārsalusi, ziliem lokiem zem acīm, grīļodamās aiz nespēka, izdzirda lokomotīves griezīgo svilpienu, — šī skaņa viņai šķita izcili spēcīga un skaista. Viņa tūliņ kļuva mundrāka,' sārtāka. Kreisais krasts bija līdzena pļava; netālu no upes varēja saredzēt stacijas dakstiņu jumtus.
Noks izsēdināja Hēliju.
— Re, nu, — viņš drūmi noteica, — pēc stundas būsiet mājās … Tas būtu viss.
Pēkšņi viņš atcerējās sapni zem kalnu kjavas, bet ne jau tas viņu sagaidīja.
— Vai tā mēs šķirsimies, Nok? — Hēlija sirsnīgi vaicāja. — Klausieties, — izņēmusi zīmuli un lietū salipušu piezīmju grāmatiņu, viņa steidzīgi uzrakstīja kaut ko uz lapiņas un pasniedza to Nokam. — Mana adrese. Sliktākajā gadījumā — atcerieties to. Ticiet man — es jums palīdzēšu.
Viņa sniedza roku.
— Ardievu, Hēlij, — Noks atbildēja, — un,# » piedodiet man.
Viņa pasmaidīja, samierinoši pamāja ar galvu un aizgāja. Bet daļa no viņas palika neveiklajā zvejas laivā, un šī daļa piespieda Hēliju pēc nedaudz soļiem atskatīties. Nezinādama, kādu un cik paliekošu sveicienu atstāt pamestajam, viņa pacēla abas rokas, ātri pastiepusi tās uz priekšu ar plaukstām pret Noku. Tad, pretrunu un juceklīgu domu pārņemta, meitene ātri devās uz staciju, un drīz vien viņas slaidais stāvs izzuda pļavas zaļajā viļņojumā.
Noks izlasīja adresi: «Tramvaju ielā 14—16.»
— Tā, — viņš noteica, saplēsdams papīrīti, — tu pat nepadomāji, cik bīstami ir atstāt manās rokās savu adresi. Bet tagad neviens to vairs neizlasīs. Un es neapciemošu tevi, tāpēc ka … ak dievs!.«. mīlu!,,,
Noks bija nodomājis neiegriezties stacijā, bet, kad satumsa, viņš nolēma doties uz Zurbaganu, iepriekš nogremdējot laivu, divu dienu un nakšu badošanās un vārgšana tā bija notrulinājusi viņa piesardzības instinktu, ka viņš, stacijas laternas gaismas vilināts, truli un reizē priecīgi pagriezās uz turieni. Saprāts nešaubījās, tas skaidri brīdināja no briesmām, bet atmiņas par Hēliju neatkarīgi no viņas aicinājuma iedrošināja, it kā tikai viņas pazīšana pati par sevi jau bija aizsardzība un mierinājums ne jau pret ārējo, bet to iekšējo, visaizskaro- šāko, kas negrozāmi ievaino pat stiprākās dvēseles, saskaroties ar varmācību.
Slīpais laternas atspulgs lika viņam padomāt par naktsmītni un, galvenais, par ēdienu. No ēkas gala stūra četrdesmit — piecdesmit soļu atstatumā viņu slēpa krūmi. Uz tikko saredzamā perona kustējās ēnas. Noks nedomāja ieiet stacijas ēkā; uz tik neprātīgu rīcību, vēl samērā normālā stāvoklī būdams, viņš nebija spējīgs, bet centās, klīzdams pa rezerves sliedēm, uziet kādu sargbūdu, kurā atrastos cilvēks, kas būtu dienišķajam darbam tā nodevies, ka savā vientiesībā un labsirdībā noturētu bēgli par parasto pilsētas klaidoni un pret samaksu iedotu ko iebaudīt.