Viņam dzinās pakaļ tikpat ātri, cik viņš skrēja, mezdamies gar stūriem no ielas ielā, nogriezdamies un izlocīdamies kā neprātīgs. Un pēkšņi uz kāda narna čuguna plāksnītes pazibēja un iekrita sirdī tās aizmirstās ielas nosaukums, kurā dzīvoja Hēlija. Tagad šķita, ka viņš nav bijis aizmirsis ne dzīvokļa, ne nama numuru. Zaudējis spēju apsvērt, kaisdams aiz laimes, kuru nupat, nupat nolaupīs, izraus no rokām, un viņu pašu atsviedīs tālu atpakaļ smago ciešanu tumsā, Noks atgriezās un izšāva visas revolvera patronas uz tagad bēgošajiem vajātājiem. Iela gāja lejup asiem, zaļiem likumiem, šaura kā caurule, ieraudzījis glābēju numuru, Noks apstājās uz stāvo kāpņu ceturtā laukumiņa, vispirms piezvanīja, bet tad parāva durvis, un tās ātri tika atvērtas. Tad viņš ieraudzīja Hēliju, bet viņa — nožēlojamu cilvēka palieku, kas tvēra pie sienas un krūtīm.
— Hēlij, mīļā Hēlij! — viņš izdvesa, nogāzdamies pie viņas kājām. — Esmu šeit. Tas ir viss …
Viņa pēdējā atmiņa bija savādas, vērojošas, uzticīgas acis — sargājošas un žēlojošas.
— Anna! — Hēlija teica māsai, kas vēroja samaņu zaudējušo vīrieti no savu piecpadsmit gadu augstumiem, kļūdama barga un bīstama noslēpuma līdzdalībniece, — noslēdz durvis, pasauc dārznieku un Fīlipu. Nekavējoties aiznesīsim viņu pa sētas durvīm caur dārzu pie ārsta. Tad piezvani tēvocim.
Pēc minūtēm piecpadsmit, cienījamo ielas gājēju norādījumu uzvedināta, pie šā dzīvokļa durvīm piezvanīja policija. Izpildvaras ierēdņi atrada divas meitenes četrrocīgi spēlējam kādu jautru mūzikas gabalu. Abas spēlēja kļūdaini, izskatījās mazliet nobālušas un deva aprautas atbildes. Protams, policijas ierašanās neizraisa smaidus.
— Mēs nedzirdējām, vai kāds skrēja pa kāpnēm vai ne, — maigi atbildēja Hēlija.
Un kam gan varēja ienākt prātā uzprasīt jaunkundzei no cienījamas ģimenes:
«Vai jūs neesat noslēpusi katordznieku?»
Ar nožēlu beidzam šo stāstu, jo vairāk tāpēc, ka tālāk tas ir jaukāks un interesantāks. Bet turpmākais dotu vielu jau veselam romānam, ne vien īsai novelei. Galvenais tajā ir tas, ka Noks laimīgi šķērsoja jūru un pēc gada salaulājās ar Hēliju. Viņi dzīvoja ilgi un nomira vienā dienā.
VALODĪGAIS MĀJGARS
Es stāvēju pie loga, svilpodams dziesmiņu par Annu,.,
. Hornungs
Mājgars, kas cieš zobu sāpes, — vai tas neliekas apmelojums par būtni, kuras kalpībā tik daudz raganu un burvju, kas droši var aprīt cukuru veselām mucām? Bet tā tas ir, tas ir patiess notikums, — mazs, skumjš mājgars sēdēja pie aukstas plīts, kas sen bija aizmirsusi uguni. Vienmērīgi klanīdams nesukāto galvu, viņš turēja savu apsieto vaigu, žēli vaidēdams kā bērns, un viņa nespodrajās, sasarkušajās acīs bija lasāmas ciešanas.
Lija lietus. Es iegāju šajā atstātajā mājā pārlaist negaisu un ieraudzīju viņu, aizmirsušu, ka laiks nozust…
— Tagad vienalga, — teica viņš balsī, kas atgādināja papagaiļa balsi, kad putns ir labā omā, — tik un tā tev neviens neticēs, ka esi redzējis mani.
Drošs paliek drošs, saliecis pirkstus kā gliemeža ragus, es attraucu:
— Nebaidies. No manis nesaņemsi ne sudrabnaudas šāviņu, ne sarežģītus burvības vārdus. Bet māja taču ir tukša.
— Ai! Un tomēr man ir grūti aiziet no šejienes, — iebilda mazais mājgars. — Paklausies. Lai tad ar notiek, pastāstīšu. Tik un tā man sāp zobi. Kad runā, kļūst vieglāk. Daudz vieglāk… Oi! Mans mīļais, tā bija tikai viena stunda, bet tās dēļ es aizkavējos šeit. Redzi, man gribējās saprast, kas tas bija un kāpēc. Mani, mani, — viņš raudulīgi nopūtās, — mani, nu, vārdu sakot, mūsējie sen jau viņpus kalniem, tie aizgājuši no šejienes, bet es nevaru, man vajag izprast.
Paraugies — griestos un sienās te ir caurumi, bet tad iedomājies, ka visur spīd tīrākie vara trauki, balti un caurspīdīgi aizkari, bet mājas iekšienē tik daudz puķu, cik visapkārt mežā; grīda nospodrināta; plīts, uz kuras tu sēdi kā uz salta kapa pieminekļa, uguns sakarsēta, un kastro|os burbuļojošās pusdienas izgaro kārdinošus tvaikus.
Netālu atradās akmeņlauztuves — granīta lauztuves. Šajā mājā dzīvoja vīrs un sieva — tāds pāris ir retums. Vīra vārds bija Fīlips, sievas Anna. Viņai bija divdesmit, bet viņam divdesmit pieci gadi. Ja tev šis patīk, tad viņa bija tieši tāda, — mājgars noplūca sīku savvaļas ziediņu, kas bija izaudzis palodzes spraugā pa ilgiem gadiem tur sabirušajā zemē, un demonstratīvi pasniedza man. — Ari vīru es ieredzēju, bet viņa man patika vairāk, jo viņa nebija tikai namamāte vien; mēs, mājgari, atrodam skaistumu visā, kas mūs tuvina cilvēkiem. Viņa bieži mēģināja ar rokām saķert strautā zivi, bieži piedauzīja pie lielā akmens, kas guļ pie krustceļiem, ieklausīdamās, kā tas apklusdams vēl ilgi san, un smējās, ja pamanīja uz sienas zeltainu saules zaķīti. Nebrīnies, — visā tajā ir maģija, skaistas dvēseles pazīšana, bet tikai mēs, āžkājainie, protam lasīt šīs zīmes, cilvēki nav tik iejūtīgi.
«Annij!» priecīgi uzsauca vīrs, pārnākdams pusdienās no akmeņlauztuves, kur strādāja kantorī, «neesmu viens, man līdzi atnāca Ralfs.» Bet šis joks atkārtojās tik bieži, ka Anna smaidīdama bez apjukuma klāja galdu diviem cilvēkiem. Un viņi sastapās tā, it kā viens otru atraz- dami, — viņa skrēja pretī, un viņš atnesa viņu uz rokām.
Vakaros viņš izņēma sava drauga Ralfa vēstules, ar kuru bija pavadījis kopā dalu dzīves pirms apprecēšanās, un skaļi tās pārlasīja, bet Anna, galvu rokās atbalstījusi, klausījās sen jau zināmos vārdus par jūru un brīnišķīgo staru spožumu mūsu milzīgās zemes viņā pusē, par vulkāniem un pērlēm, vētrām un kaujām lielu mežu paēnā. Un katrs vārds viņai šķita akmens, tāds pats kā viņas dziedošais akmens pie krustceļiem, kuram piesitot dzird tik ilgu sanēšanu.