Astoņu gadu vecumā Grīns sāka neatlaidīgi domāt par ceļojumiem. Ceļotkāri viņš saglabāja līdz pat dzīves pēdējai dienai. Ik ceļojums, pat visnenozīmīgākais, allaž izraisīja viņā dziļu saviļņojumu.
Grīnam kopš agrās bērnības gadiem piemita savdabīga iztēle. Kad viņš kļuva rakstnieks, tad iztēlojās sevi visas tās neesošās zemes, kurās noris viņa stāstu darbība, nevis kā miglainas ainavas, bet kā labi izstudētas, simtiem reižu pārstaigātas vietas.
Viņš būtu varējis uzzīmēt šo vietu karti visos sīkumos, uzrādot ik ceļa pagriezienu un augu valsts raksturu, ikvienu upes līkumu un māju izvietojumu, viņš varētu uzskaitīt kuģus, kas atrodas neesošajās ostās, ar visām jūras īpatnībām un to bezrūpīgās, dzīvespriecīgās apkalpes īpašībām.
Ir kāds piemērs par šādas neesošas ainavas precīzu notēlojumu. Stāstā «Lanfieras kolonija» Grins raksta:
«Ziemeļpusē kā nekustīgs, zaļš masīvs melnēja mežs, līdz pat apvārsnim piekļāvies pie krītaklinšu grēdas, izraibinātas aizām un nīkulīgu krūmu plankumiem.
Austrumos aiz ezera kā balts pavediens aizlocījās ceļš uz pilsētu. Gar tā malām vietvietām slējās koki, kas izskatījās sīciņi kā izstīdzējuši salāti.
Rietumos, ieskaudams aizām un pakalniem izrobotu līdzenumu, pletās zilais, baltām dzirkstīm vizmojošā okeāna gludais plašums.
Bet dienvidos, no lēzenas ieplakas, kur, raibā mudžekli izmētāti, zaļumu vidū nevīžīgi pacēlās nami un fermas, aizstiepās Lanfieras kolonijas plantāciju un uzarto lauku šķībie četrstūri.»
JKopš agrās bērnības gadiem Grīns jutās paguris no skumīgās dzīves.
Mājās zēnu nicināja un pēra, un pat slimā, mājas darbu nomocītā māte dīvainā patikā ķircināja dēlu ar dziesmiņu:
Verga darbā, Grūtā skarbā, Nīksi tu kā suns!
«Man sāpēja sirds, to klausoties,» rakstīja Grīns, «tāpēc ka dziesma bija par mani, pareģoja manu likteni.»
Ar lielām pūlēm tēvs iedabūja zēnu reālskolā,
Aleksandru Grīnu izslēdza no skolas kādas gluži vientiesīgas vārsmas dēļ, ko viņš bija uzrakstījis par savu klases audzinātāju.
Tēvs nežēlīgi piekāva zēnu, bet pēc tam vairākas dienas no vietas gāja pie skolas direktora, pazemojās, gāja pie gubernatora, lūdzās, lai dēlu neizslēdz, tomēr nekas nelīdzēja.
Tēvs izmēģinājās iedabūt dēlu ģimnāzijā, bet tur viņu neuzņēma. Pilsēta jau bija izsniegusi mazajam zēnam «vilka pasi». Beigu beigās atlika vienīgi nodot zēnu pilsētas skolā.
Tad nomira Aleksandra māte. Tēvs drīz apņēma jaunu sievu — kāda psalmotāja atraitni. Pamātei piedzima bērns.
Dzīve ritēja pa vecam, bez jebkādiem notikumiem, iesprostota nabadzīgā dzīvokļa šaurībā, starp netīriem bērnu autiņiem un mežonīgu ķildu uzliesmojumiem. Skolā parasta parādība bija zvēriska izkaušanās, un skābenā tintes smaka cieši iekodās kā ādā, tā matos un apdilušajās skolnieku blūzēs.
Zēnam vajadzēja par dažām kapeikām pārrakstīt pilsētas slimnīcas tāmes, iesiet grāmatas, no papīra līmēt laternas iluminācijai par godu Nikolaja Otrā «uzkāpšanai troni» un pārrakstīt lomas provinces teātra aktieriem.
Aleksandrs Grīns btja no tiem cilvēkiem, kas neprot dzīvē iekārtoties. Nelaimē viņš apjuka, slēpās no ļaudīm, kaunējās par savu nabadzību. Parasti tik krāšņā fantāzija tūliņ atteicās viņam pakļausit, līdzko gadījums noveda viņu pie sadursmes ar īstenību.
Lai izkļūtu no trūkuma, Grīns jau savos brieduma gados bija sadomājis līmēt no finiera kastītes un pārdot tirgū. Tas notika Veckrimā, kur ar lielām pūlēm varētu pārdot labi ja vienu vai divas kastītes. Tikpat bezcerīgi bija izkļūt no bada sloga. Viņš uztaisīja loku un gāja ar to uz Veckrimas nomalēm šaut putnus cerībā nošaut kaut vienu pašu, lai tad saēstos svaigu gaļu. Protams, no tā nekas neiznāca.
Kā visi neveiksminieki, arī Aleksandrs Grīns allaž cerēja uz gadījumu, uz negaidītu laimi.
Visi Grīna stāsti ir pilni sapņu par «apžilbinošu gadījumu» un prieka, it sevišķi «Sārtās buras». Raksturīgi, ka šo valdzinošo, teiksmaino grāmatu Grīns iecerēja un sāka rakstīt Peirogradā 1920. gadā, kad, pārcietis izsitumu tīfu, klīda pa apledojušo pilsētu un ik nakti meklēja sev jaunu patvērumu pie kādiem ļaudīm, nejaušiem paziņām.
«Sārtās buras» ir poēma, kas apliecina cilvēka gara spēku: kā rīta saule to caurstrāvo mīlestība pret dzīvību, pret dvēseles jaunību un ticību, ka cilvēks tieksmē pēc laimes ir spējīgs sava paša rokām darīt brīnumus.
Apnicīgi un vienmuļi ritēja Vjatkas dzīve, kamēr 1895. gada pavasari Grīns ieraudzīja piestātnē važoni ar diviem jūrskolas audzēkņiem baltos matrožu tērpos.
«Es apstājos,» raksta Grīns par šo gadījumu, «un kā apburts skatījos uz viesiem no man noslēpumaini svešās un brīnumjaukās pasaules. Es neapskaudu. Biju sajūsmināts un sāpīgu ilgu pārņemts.»
Kopš šā brīža sapņi par jūrnieka dienestu, par «gleznaino jūrniecības darbu» pārņēma Grīnu ar sevišķu spēku. Viņš sāka gatavoties ceļam uz Odesu.
Ģimenei Aleksandrs bija par nastu. Tēvs salūkoja viņam ceļa naudai divdesmit piecus rubļus un steidzīgi atvadījās no sava drūmā dēla, kas ne reizi nebija jutis ne tēva glāstu, nedz mīlestību.
Grīns paņēma līdzi akvareļu krāsas, «— viņš bija pārliecināts, ka gleznos ar tām kaut kw Indijā, Gangas krastos, — savāca savas nabadzīgās mantiņas un līksmā mulsumā aizbrauca no Vjatkas.
«Es vēl ilgi redzēju piestātnē pūļa vidū tēva apjukušo seju ar sirmo bārdu,» Grīns stāsta par savu aizbraukšanu. «Bet savos sapņos jau skatīju jūru, pār kuru plandās buras.»