Feodosijā Grīns nodzīvoja līdz 1930. gadam. Tur viņi daudz rakstīja. Galvenokārt rakstīja ziemā, no rītiem. Dažreiz stundām ilgi sēdēja, smēķēja un domāja; šajā laikā nedrīkstēja viņu traucēt. Tādās pārdomu un iztēles brīvā plūduma stundās Grīnam koncentrācija bija daudz vairāk vajadzīga nekā tieši pašas rakstīšanas laikā. Grīns iegremdējās savās apcerēs tik dziļi, ka kļuva gandrīz kurls un akls pret visu, un bija grūti atmodināt viņu no šā stāvokļa.
Vasarā Grīns atpūtās: taisīja šaujamos lokus, klida gar jūru, noņēmās ar pamestiem suņiem, lūkoja pieradināt ievainotu vanagu, lasīja un spēlēja biljardu ar jautrajiem Feodosijas iedzīvotājiem — genujiešu un grieķu pēcnācējiem. Grīns mīlēja Feodosiju — šo karstās tveices pilsētu, uzceltu baltā, akmeņainā zemē pie zaļgani duļķainās jūras.
1930. gada rudenī Grīns aizbrauca no Feodosijas uz Veckrimu — ziedu, klusuma un drupu pilsētu. Seit vientulībā viņš ari nomira no smagas slimības — kuņģa un plaušu vēža.
Grina aiziešana bija tikpat grūta kā viņa dzīve. Viņš palūdza noliki gultu pie loga. Aiz loga zilgoja tālie Krimas kalni un debesis vizēja kā mīļotās, uz visiem laikiem zaudētās jūras atspulgs.
Kādā no Aleksandra Grīna stāstiem — «Atgriešanās» ir rindas, kas it kā rakstītas par viņa nāvi, — tik pareizi tās notēlo Grina pēdējos brīžus: «Gals pienāca pie vaļējiem logiem gaišā dienā, lauku puķēm ziedot. Jau slāpdams aiz elpas trūkuma, viņš palūdza, lai nosēdina pie loga. Viņš raudzījās uz pakalniem, iesūkdams asiņojošo plaušu atliekās pēdējos gaisa malkus.»
Pirms nāves Aleksandrs Grīns juta ilgas pēc cilvēkiem, agrāk tā nekad nebija.
Dažas dienas pirms nāves no Ļeņingradas atsūtīja pēdējās viņa grāmatas «Autobiogrāfiskā novele» autorehsem- plārus.
Grīns vāji pasmaidīja, mēģināja izlasīt uzrakstu uz vāka, bet nespēja. Grāmata izkrita no rokām. Acis jau bija iegū- lusies smaga tukšuma izteiksme. Acis, kas prata tik neparasti skatīt pasauli, jau dzisa.
Pēdējais vārds izskanēja kā vaids, kā čuksts: «Mirstu …»
Divi gadi pēc Aleksandra Grina nāves man izgadījās pabūt Veckrimā, mājā, kurā rakstnieks bija miris, un pie viņa kapa.
Ap mazo, balto namu kuplā, zaļā zālē ziedēja lauku puķes. Riekstkoka lapas, tveicē gluži ļenganas, asi smaržoja pēc ārstniecības zālēm. Vienkāršajās, patukšajās istabās valdīja klusums, uz baltās sienas bija apstājies spožs saules stars. Tas apgaismoja vienīgo gravīru pie sienas — Edgara Po portretu.
Grīna kaps aiz vecās mošejas bija aizaudzis ar dzelkšņainām zālēm.
Pūta dienvidu vējš. Lielā tālumā, aiz Feodosijas, kā zilgans valnis dusēja jūra. Un pāri visam — pār Grīna māju, pār viņa kapu, pār pilsētu pletās bezmākoņu vasaras dienas dzidrais klusums.
Aleksandrs Grīns nomira, atstādams mums izšķirt jautājumu, vai mūsu laikmetam ir vajadzīgi tādi rakstnieki, kāds bija viņš.
Jā, mums ir vajadzīgi sapņotāji. Laiks atbrīvoties no izsmejošās izturēšanās pret šo vārdu. Daudzi vēl neprot sapņot, un varbūt tieši tāpēc viņi nekādi nespēj pacelties vienā augstumā ar savu laiku.
Ja cilvēkam atņems spējas sapņot, tad zudīs arī viena no visspēcīgākajām ierosmēm, kas rada kultūru, mākslu, zinātni un vēlēšanos cīnīties skaistas nākotnes vārdā. Taču sapņi nedrīkst būt atrauti no īstenības. Tiem jāspēj uzminēt nākotni un jārada sajūta, ka mēs jau dzīvojam šajā nākotnē un paši kļūstam citādi.
Ir parasts domāt, ka Aleksandra Grīna sapņi bijuši atrauti no dzīves, bijuši tikai fantastiska prāta gražība, pati sevi nenozīmīga. Ir parasts domāt, ka Grīns bijis avan- tūristisks rakstnieks, — gan meistars sižeta izdomā, taču tāds, kura grāmatām trūkst sociāla nozīmīguma.
Jebkura rakstnieka vērtību noteic tas, kā viņš iedarbojas uz mums, kādas jūtas, domas un rīcības ierosmi izraisa viņa grāmatas, vai tās dara bagātākas mūsu zināšanas vai arī tiek pāršķirstītas tikai kā vārdu savirknējams laika kavēklim.
Aleksandrs Grīns savās grāmatās liek dzīvot drosmīgiem, lepniem, bērnišķīgi vientiesīgiem, pašaizliedzīgiem un labiem cilvēkiem.
Sie viengabalainie, pievilcīgie cilvēki saskanīgi iekļaujas Grina notēlotās možās, smaržojošās dabas atmosfērā — pilnīgi reālā, kas ar savu burvību liek sirdij straujāk pukstēt. Pasaule, kurā dzīvo Grīna varoņi, var izlikties nereāla tikai garā nabagiem, Tas, kurš izjutis vieglu noreibumu no pirmā sāļā un siltā gaisa guldziena jūras krastā, uz- reiz apjaudis, cik patiesa ir Grina ainava, viņa notēloto
zemju plašā elpa.
Grina stāsti izraisa cilvēkos slāpes dzīvot daudzveidīgu dzīvi, kas pilna riska, drosmes un pacilātības, kāda piemīt pētniekiem, jūru apbraucējiem un ceļotājiem. Pēc Grina stāstu izlasīšanas gribas apskatīt vai visu zemeslodi — nevis Grīna izdomātās zemes, bet gan īstās, reālās, gaismas, cilvēcisku kaislību un mīlas pārpilnās, ar mežiem un ostām, kas dun dažādāko valodu jūkligajā skandējumā.
«Mani vilina mūsu zeme,» rakstīja Grīns. «Tās okeāni ir milzīgi, salas neskaitāmas, un ir bezgala daudz noslēpumainu, aizraujoši interesantu nostūru,»
Pasaka ir vajadzīga ne vien bērniem, bet ari pieaugušajiem. Tā izraisa saviļņojumu — cēlo un cilvēcisko kaislību avotu. Tā neļauj mums apsūnot un parāda arvien jaunas mirdzošas tāles, citu dzīvi, tā satrauc un liek kaislīgi tiekties pēc šīs dzīves. Tāda ir pasakas vērtība, un šāda bieži vien vārdos nepasakāma vērtība ir arī Grīna stāstu dzidrajai un neatvairāmajai pievilcībai.