Mūsu laikmets ir pieteicis nesaudzīgu karu visiem svētuļiem,, stulbeņiem un liekuļiem. Tikai liekulis var sacīt, ka vajag apmierināties ar sasniegto un apstāties. Sasniegums ir dižens, bet nākotnē tas būs vēl diženāks. Jauni lieli un grūti uzdevumi paceļas nākotnes tuvākajās tālēs: uzdevums izveidot jauno cilvēku, ieaudzināt jaunas jūtas un jaunas cilvēciskas attieksmes, sociālistiska laikmeta cienīgas. Bet, lai cīnītos par šo nākotni, jāprot kvēli, dziļi un iedarbīgi sapņot, jāpadziļina sevī nemitīga tieksme pēc saprātīgā un daiļā. Ar šādu tieksmi jo bagātīgi apveltīts bija Aleksandrs Grīns, un to viņš atstājis mums savās grāmatās.
Mēdz runāt par avantūrismu Grina sižetos. Tas ir tiesa, bet viņa avantūristiskais sižets ir tikai čaula dziļākam saturam. Jābūt aklam, lai Grīna grāmatās nesaredzētu mīlestību uz cilvēku.
Aleksandrs Grīns bija ne vien lielisks peizāžists un sižeta meistars, viņš bija arī smalks psihologs. Viņš rakstīja par pašuzupurēšanos, par vīrišķību. — šim varonīgajām īpašībām, kas slēpjas visparastākajos cilvēkos. Viņš rakstīja par mīlestību uz darbu, uz savu profesiju, par dabas varenību un tās dziļāku iepazīšanu. Un beidzot, tikai nedaudzi rakstnieki ar tādu skaidrību, tik vāru saudzību un tik lielu saviļņojumu ir rakstījuši par mīlestību uz sievieti, kā to darijis Grīns.
Es varētu šeit minēt simtiem vietu no Aleksandra Grina grāmatām, kuras saviļņos ikvienu, kas nav zaudējis spēju izjust pacilātību bridi, kad viņam paveras daiļums, bet gan jau lasītājs pats tās atradis.
Grīns ir sacījis, ka «zeme ar visu, kas uz tās atrodas, ir mums dota dzīvībai, šīs dzīvības atzīšanai it visur, kur vien tā ir».
Aleksandrs Grins ir mūsu laikam vajadzīgs rakstnieks, jo viņš ir devis savu ieguldījumu cilvēku jūtu kultivēšanā, bez kurām nav iespējama sociālistiskā sabiedrība.
K.Paustovskis
SĀRTĀS BURAS
FEERIJA
Ņinai Nikolajevnai Grīnai pasniedz un veltī
Autors
Ļeņingradā, 1922. gada 22. novembri
I
PAREĢOJUMS
Matrozis Longrens, kas uz stiprās, trīssimttonnīgās bri- gas «Orions» bija nokalpojis desmit gadus un šķita tai pieķēries vairāk nekā dažs dēls savai mātei, beidzot bija spiests atstāt dienestu.
Tas notika tā. Reiz, atgriezies mājās, — tas gan gadījās reti — viņš neieraudzīja, kā parasti, jau iztālēm uz mājas sliekšņa savu sievu Mēriju, kas tūliņ, rokām plaukšķinādama, parasti sāka skriet viņam pretim. Viņas vietā pie bērna gultiņas — tas bija jauns priekšmets Lon- grena mazajā mājā — stāvēja satraukta kaimiņiene.
— Jau trīs mēnešus es rūpējos par mazulīti, Longren,— viņa teica, — paraugies uz savu meitu.
Gandrīz vai sastindzis Longrens pieliecās un ieraudzīja astoņus mēnešus vecu radībiņu, kas vērīgi skatījās uz viņa garo bārdu, tad viņš apsēdās, sacluga un sāka knibināt ūsu. Tā bija gluži slapja, lietū izmirkuši.
— Kad Mērija nomira? — viņš vaicāja.
Kaimiņiene pastāstīja bēdīgo notikumu, ik brīdi pārtraukdama stāstījumu ar mīlinošiem šmūkstieniem meitenītei un apgalvojumiem, ka Mērija ir paradīzē. Kad Longrens sīki jo sīki uzzināja, kā tas bija noticis, paradīze viņam likās tikai mazliet gaišāka par malkas šķūni, un viņš nodomāja, ka parastās spuldzes gaisma, ja viņi visi tagad būtu kopā, trijatā, uz nezināmo malu aizgājušajai sievietei būtu vistīkamākais iepriecinājums.
Pirms mēnešiem trim jaunās mātes saimnieciskais stāvoklis kļuvis pārāk grūts. Laba daļa naudas, ko atstājis Longrens, bijusi izdota par ārstēšanos pēc smagajām radībām un jaunpiedzimušās uzturam; beidzot, kad Mērija turklāt vēl pazaudējusi nelielu, iztikai paredzētu naudas summu, viņa nolēmusi lūgt aizdevumu no Menersa.
Menerss bija traktiera un pārtikas veikala īpašnieks un tika uzskatīts par turīgu cilvēku.
Mērija aizgāja pie tā sešos vakarā. Ap septiņiem stāstītāja sastapusi viņu ceļā uz Lisu. Noraudājusies un satriekta Mērija teikusi, ka ejot uz pilsētu ieķīlāt laulības gredzenu. Viņa piebildusi, ka Menerss bijis ar mieru aizdot naudu, bet prasījis par to mīlestību. Tā Mērija nekā nepanākusi.
«Mums mājās pat garoziņas nav,» viņa sacījusi kaimiņienei. «Došos uz pilsētu, gan mēs ar meitiņu kaut kā iztiksim līdz vīra pārbraukšanai.»
Tajā vakarā bijis salts, vētrains laiks; stāstītāja veltīgi mēģinājusi atrunāt jauno sievieti neiet naktī uz Lisu. «Tu izmirksi, Mērij, smidzina, un var sagaidīt, ka vējš atnesīs lietus gāzi.»
Turp un atpakaļ no piejūras ciema līdz pilsētai bija trīs stundu ilgs gājiens, ātri ejot, taču Mērija neklausījusi stāstītājas padomu. «Negribu būt jums par dadzi acīs,» viņa sacījusi, «jau tā vairs nav nevienas ģimenes, kur es nebūtu aizņēmusies maizi, tēju vai miltus. Ieķīlāšu gredzenu — gan jau tad.» Viņa aizgājusi, atgriezusies, bet nākamajā dienā iegulusi karsonī un murgos; nejaukais laiks un nakts vēsums panākuši to, ka iekaisušas abas plaušas. Tā teicis pilsētas ārsts, ko ataicinājusi labsirdīgā stāstītāja. Pēc nedēļas Longrena divguļu gultā palikusi tukša vieta, un kaimiņiene pārnākusi dzīvot viņa mājā, lai auklētu un apkoptu mazo meitenīti. Viņai, vientuļai atraitnei, tas neesot grūti.
— Turklāt vēl, — viņa piebilda, — ir garlaicīgi bez tādas mazas neprašiņas.
Longrens aizbrauca uz pilsētu, norēķinājās, atvadījās no biedriem un sāka audzināt mazo Asolu. Kamēr meitenīte vēl neprata stingri turēties uz kājām, atraitne dzīvoja pie matroža, aizvietodama bārenītei māti, bet, tiklīdz Asola vairs neklupa, kāpjot pāri slieksnim, Longrens noteikti paziņoja, ka tagad viņš pats visu padarīs, kas viņa meitiņai būs vajadzīgs, un, pateicies atraitnei par darbos parādīto līdzjūtību, uzsāka vientuļa atraitņa dzīvi, visas savas rūpes, cerības, mīlestību un atmiņas veltīdams mazajai radībiņai.