Desmit gados, kas bija aizritējuši klaiņojumos, Longrens tikpat kā nekā nebija iekrājis. Viņš sāka strādāt. Drīz vien pilsētas tirgotavās parādījās viņa rotaļlietiņas — joti smalki darināti laivu, kuteru, vienklaju un div- klaju burenieku, kreiseru un tvaikoņu modeļi — vārdu sakot, tas, ko viņš labi pazina, kas pēc savas būtības pa daļai aizvietoja viņam ostas dzīves trokšņainību un jūras braucienu skaistuma pilno darbu. Tādā veidā Longrens nopelnīja tik daudz, lai varētu taupīgi dzīvot. Pēc dabas kluss un nesabiedrisks, viņš pēc sievas nāves kļuva vēl noslēgtāks un savrupīgāks. Svētdienās viņu reizēm redzēja traktierī, taču viņš nekad neapsēdās, bet steigā izdzēra pie letes glāzi degvīna un tūliņ aizgāja, uz kaimiņu mājieniem strupi atbildēdams: «jā», «nē», «labdien», «ardievu», «pa vidām». Ciemiņus viņš necieta un arvien izvadīja tos, gan ne rupji, bet ar tādiem mājieniem un izdomātiem iemesliem, ka viesim nekas cits neatlika kā izdomāt ieganstu, kas tam neļauj ilgāk uzkavēties. Arī pats viņš nevienu neapmeklēja; tā starp viņu un pārējiem ciema iedzīvotājiem radās salta atsvešinātība, un, ja Lon- grena darbam — viņa darinātajām rotaļlietām — būtu mazāka saskare ar zvejnieku dzīvi, viņš jūtami samanītu savas attieksmes sekas. Preces un pārtiku viņš iepirka pilsētā — Menerss nevarēja palielīties pat ar sērkociņu kārbu, kuru Longrens būtu pircis no viņa. Viņš veica it visus mājas darbus un pacietīgi apguva vīrietim tik svešo mazas meitenes apkopšanas sarežģīto māku.
Asola bija jau piecus gadus veca, un tēvs sāka arvien maigāk un maigāk uzsmaidīt, vērojot viņas nervozo, mīlīgo sejiņu, kad viņa, tēvam klēpī sēdēdama, noņēmās ar aizpogātas vestes noslēpumu atrisināšanu vai jocīgi skandināja matrožu dziesmas — mežonīgi draiskus pantus. Bērna balss skandējumā, ne arvien ar gluži izdevušos «r» skaņu, šīs dziesmas atgādināja dejojošu lāci, kas izgreznots ar zilu lentīti. Šajā laikā norisa notikums, un ēna, kas no tā krita uz tēvu, skāra arī meitu.
Bija agrs pavasaris, bargs kā ziema, tikai citādā veidā. Jau pāris nedēļas salto zemi stindzināja ass krasta ziemelis.
Krastā izvilktās zvejas laivas veidoja uz baltās smilts garu virkni melnu ķīļu, kas atgādināja milzīgas zivs muguru. Neviens neuzdrošinājās šādā laikā doties jūrā zvejot. Mazā ciemata vienīgajā ielā reti kad varēja ieraudzīt cilvēku, kurš izgājis no mājām; auksts viesulis, kas brāzās no krasta pauguriem pār jūras plašumu uz apvārsni, pārvērta āra gaisu par bargu mocību. Kapernā visi dūmeņi kūpēja no rīta līdz vakaram, šķiezdami dūmus pār stāvajiem jumtiem.
Taču Longrenu šīs vējainās dienas izvilināja no viņa mazā, siltā namiņa biežāk nekā saule, kas skaidrā laikā pārklāja jūru un Kapernu it kā ar zelta šķidrautu. Longrens tad aizgāja uz dēju tiltiņa, kas bija celts uz garām pā|u rindām, un tur mola pašā galā ilgi kūpināja pīpi, ko vējš arvien no jauna uzpūta, un vēroja, kā krasta tuvumā atsegtais jūras dibens pārklājas sirmām putām, kā tās tikko paspēj sekot bangām, kuru krācošais skrējiens uz melno, aukaino apvārsni piepilda visu plašo klajumu ar teiksmainu, krēpēm apaugušu radījumu bariem, un kā tie neapvaldītā, negantā izmisumā traucas pretī kādam tālam mierinājumam. Šķita, ka šie vaidi un trokšņi, milzīgo bangu trakā gaudošana un asās vēja brāzmas, kas nemitīgi slānīja apkārtni, — tik spēcīgs bija to vienmērīgais ioņojums, — sniedz Longrena izmocītajai dvēselei to trulumu, apdullinājumu, kas, bēdas pārvērzdams mulsās skumjās, iedarbojas tāpat kā dziļš miegs.
Tādā dienā Menersa divpadsmit gadus vecais dēlēns Hins bija pamanījis, ka tēva laiva zem dēļu klāja sitas pret pāļiem, kas to var sadragāt, un aizgāja pavēstīt tēvam. Auka sākās nesen, un Menerss bija piemirsis uzvilkt laivu augstāk smiltīs. Viņš devās turp un mola galā ieraudzīja smēķējam Longrenu, kas bija pagriezis viņam muguru. Tobrīd krastmalā viņi bija divi Vien, neviena cita. Menerss aizgāja pa dēļu segumu līdz mola vidum, nokāpa laivā, kas svaidījās mutuļojošajā ūdenī, un atraisīja skotiņu; stāvus laivā viņš sāka virzīties uz krastu, ar rokām turēdamies pie pāļiem. Viņš nebija paņēmis līdzi airus, un brīdī, kad viņš, laivai salīgojoties, nepaguva pieķerties pie nākošā pāļa, spējš vētras brāziens atsvieda laivas priekšgalu no steķiem. Tagad pat ar visu sava stāva garumu Menerss vairs nespēja aizsniegt tuvāko pāli. Vētra un viļņi valstīdami nesa viņa laivu projām baigajā plašumā. Apsvēris stāvokli, Menerss gribēja mesties ūdenī, lai izpeldētu malā, bet šo glābšanās iespēju viņš jau bija novēlojis, jo laiva virpuļoja jau netālu no mola gala, kur prāvais dziļums un bangu trakošana solīja drošu nāvi. Starp Longrenu un Menersu, ko viļņi rāva projām uz aukaino tāli, atstatums bija apmēram desmit asis, un viņu vēl varēja izglābt, jo uz steķiem Longrenam pa rokai karājās salenčota virve, kuras galā bija ievīta svira. Virve bija šeit novietota, lai vētras laikā to pasviestu no steķa kādam, kam vajadzētu pietauvoties.
— Longren! — nāves bailēs iekliedzās Menerss. — Ko fu stāvi kā celms? Vai neredzi, mani nes projām, — pasvied virvi! — Longrens klusēja, mierīgi noskatīdamies uz Menersu, kas ķepurojās laivā, tikai viņa pīpe sāka kūpēt spēcīgāk, un viņš lēnām izņēma to no mutes, lai labāk saredzētu notiekošo. — Longren! — lūdzās Menerss, — tu taču dzirdi mani, es slīkstu, glāb! — Bet Longrens neatbildēja ne vārda; likās, ka viņš nedzird izmisīgās vaimanas. Viņš pat nepakustējās, kamēr laivu aizrāva tik tālu, ka tik tikko vairs bija sadzirdami Menersa kliedzieni. Menerss šausmās elsoja, lūdza matrozi aizskriet pie zvejniekiem, pasaukt palīgus, solīja naudu, draudēja un raidīja lāstus, bet Longrens tikai piegāja tuvāk pie mola pašas malas, lai neizlaistu no acīm vētras mētāto laivu. — Longren, — dobji skanēja it kā cauri jumtam no mājas iekšienes, — glāb! Tad Longrens dziļi ievilka plaušās gaisu, lai vētrā nezustu neviens viņa vārds, un kliedza: