Klusumā, kas pēc tam iestājās, bija dzirdamas taures skaņas: žurkas atsāka uzbrukumu, stingri apņēmušās iegūt Bumbiera vijoli.
Lai tās aizbaidītu, profesors jau grasījās spēlēt: iespiedis vijoli zem zoda, ar iedvesmas pilnu kustību viņš tvēra pēc lociņa, un visi aizturēja elpu. Viņi aizturēja elpu labu laiciņu, bet tad ļāva tai vaļu un nolēma turpināt elpošanu, jo no vijoles nenāca neviena skaņa.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — jautāja meistars Vīnodziņš.
— Žurkas apēdušas manu lociņu! — iesaucās Bumbieris tuvu raudām.
Viņas to bija nograuzušas gandrīz visu, atstādamas tikai pāris centimetru. Bet bez lociņa nevarēja spēlēt, un žurku karaspēks ar briesmīgiem kaujas saucieniem devās uz priekšu.
— Tas viss manas vainas dēļ, — nopūtās Ķirbītis.
— Izbeidz savas nopūtas un palīdzi mums, — teica meistars Vīnodziņš. — Ja jau tu tik labi proti nopūsties, tad pamēģini arī ņaudēt!
— Man tieši gribas ņaudēt, — gaudās Ķirbītis. — Es tikai brīnos par jums, kā jūs, nopietns cilvēks būdams, varat jokoties šādā brīdī.
Meistars Vīnodziņš viņam neko neatbildēja un pats sāka ņaudēt, tik labi atdarinādams kaķi, ka žurku karaspēks tūdaļ palika stāvam uz vietas.
— Ņau, ņau! — ņaudēja kurpnieks.
— Ņau, ņau! — kā atbalss pievienojās profesors, nebeigdams raudāt par sava lociņa bēdīgo galu.
— Zvēru pie sava vectēva Zurkuļa Trešā — visu pagrabu un noteku karaļa dvēseles: te atrodas kaķis! — izsaucās žurku ģenerālis, strauji nobremzējot tanku.
— Ģenerāli, nodevība! — pieskrējis sauca viens no trim komandieriem. — Mani kareivji redzējuši veselu kolonnu bēniņu kaķu, kas apbruņoti no galvas līdz kājām.
Viņa kareivji nebija redzējuši it nekā. Viņiem bija tikai bailes, un tās liek saskatīt arī neesošo.
— Ņau, ņau! — ar izmisumu turpināja cietumnieki.
Žurku ģenerālis noglaudīja sev asti. Kad viņš bija noraizējies, viņš mēdza glaudīt asti, bet no lielas glaudīšanas aste bija pavisam nodilusi, un tāpēc kareivji savu ģenerāli paklusām bija iesaukuši par Pusasti.
— Zvēru pie sava tēva vecvectēva Žurkuļa Pirmā — visu labības apcirkņu karaļa dvēseles: nodevēji saņems par to atmaksu! Bet pagaidām dodiet atkāpšanās signālu!
Komandieri nelika sev to divreiz teikt. Taures nopūta atkāpšanos, un viss karaspēks metās atpakaļ, cik ātri vien varēja, ar Pusasti priekšgalā, kurš no sava tanka augstumiem bez kādas žēlastības dauzīja ar pātagu tankam priekšā aizjūgtās žurkas.
Tā mūsējiem uzbrukuma atvairīšana beidzās ar uzvaru.
Viņi vēl apmainījās ar savstarpējiem laimes novēlējumiem sakarā ar lieliskajiem panākumiem, bet tad izdzirda smalku balstiņu saucam:
— Ķirbīti! Ķirbīti!
— Vai jūs mani saucāt, profesor?
— Es ne, — atbildēja Bumbieris, — es jūs neesmu saucis.
— Tomēr man likās, ka jūs mani saucāt.
— Ķirbien! Ķirbien! — skanēja tā pati balstiņa. Ķirbiene pagriezās pret meistaru Vīnodziņu.
— Meistar Vīnodziņ, kāpēc jūs runājat tik smalkā balstiņā?
— Kas jums ienācis prātā? Es nerunāju nekādā balstiņā. Es pašlaik kasu galvu, jo man tur iekšā ir doma, kas liek tai niezēt.
— Tā esmu es, — turpināja balstiņa, — es esmu Zemenīte.
— Kur tad tu esi?
— Bruņinieka Tomāta istabā. Runāju pa viņa slepeno telefonu. Vai jūs mani dzirdat?
— Jā, dzirdam.
— Es arī labi visu dzirdu. Tomāts drīz vien ieradīsies. Man ir jānodod jums ziņa.
— No kā?
— No Sīpoliņa. Viņš liek teikt, lai jūs neraizējoties. Viņš rūpēšoties par to, lai jūs tiktu ārā no cietuma. Neatklājiet Tomātam mājiņas noslēpumu un nepadodieties. Sīpoliņš parūpēsies par visu.
Meistars Vīnodziņš atbildēja:
— Mēs neteiksim nekā un paļāvīgi gaidīsim. Saki Sīpoliņam, lai viņš rīkojas ātri, jo mūs ir apsēdušas žurkas un nezinām, cik ilgi vēl varēsim tām turēties pretī. Vēl viena lieta: paraugi, vai nevari mums pagādāt sveci ar sērkociņiem. Mūsējo žurkas apēda.
— Pagaidiet turpat, es tūlīt būšu atpakaļ.
— Skaidrs, ka gaidīsim. Kur tad lai mēs ietu?
Drīz atkal bija dzirdama Zemenītes balss:
— Uzmanību, es tagad nosūtu jums sveci!
Tiešām, kaut kas nočaukstēja, pēc tam kaut kas atsitās pret Ķirbīša degunu.
— Re, kur ir, re, kur ir! — priecīgs sauca nabaga vecītis. Sainītī bija tauku svece un sērkociņu kastīte.
— Paldies, Zemenīt!
— Sveiki, man jāmūk, jo tūlīt jābūt klāt Tomātam. Patiešām, Tomāts tieši tai brīdī ienāca savā istabā. Ieraudzījis Zemenīti, kas rosījās ap viņa slepeno telefonu, bruņinieks iedegās dusmās:
— Ko tu tur dari?
— Spodrinu šo slazdu.
— Kādu slazdu?
— Šito, — vai tad tas nav peļu slazds?
Tomāts atviegloti nopūtās. «Nav tik ļauni,» viņš nodomāja, «viņa ir tāda muļķe, ka noturēja manu slepeno klausuli par peļu slazdu.»
Tomāts tūliņ kļuva priecīgāks un pat uzdāvināja Zemenītei konfekšu papīriņu.
— Še tev, — viņš augstsirdīgi teica, — pasūkā šo papīriņu. Tas ir ļoti salds: pirms gada tur bija iekšā liķiera konfekte.
Zemenīte palocīdamās pateicās bruņiniekam un sacīja: — Septiņu gadu laikā, kamēr es te kalpoju, šis ir trešais konfekšu papīriņš, ko jūsu augstība man dāvina.
— Nu redzi, — atbildēja Tomāts, — cik es esmu labs saimnieks; uzvedies labi, un tu būsi apmierināta.
— Kas ir pieticīgs, tam vienmēr labi, — noteica Zemenīte un, vēlreiz palocījusies, devās prom savās gaitās.
Tomāts berzēja rokas, domādams:
«Tagad es paklausīšos pa savu slepeno telefonu. Cietumnieki sarunādamies noteikti pateiks daudz ko interesantu, un varbūt es tādā veidā dabūšu zināt, kur ir šī nolādētā mājele.»
Bet cietumnieki, Zemenītes brīdināti, bija sadzirdējuši Tomāta tuvošanos un pārliecībā, ka viņš sarunas noklausīsies, lamāja viņu, cik iespaidīgi vien prata. Tomātam gribējās uzkliegt: «Tagad tik es jums parādīšu!» Bet viņš negribēja sevi nodot un, lai nebūtu vairs jādzird šīs sarunas, aizbāza ciet telefona klausuli, kas īstenībā bija vienkārša piltuve vīna pārliešanai, un aizgāja gulēt.
Meistars Vīnodziņš aizdedza jauno sveci. Vispirms visi paskatījās uz augšu un vienā griestu stūrī ieraudzīja slepenā telefona caurumu. Viņi sirsnīgi nosmējās, iedomādamies bruņinieka zili sarkano ģīmi.
Viņu prieks tomēr nebija ilgs. Kāda izlūku žurka, ieraudzījusi kamerā gaismu, izlīda laukā, lai noskaidrotu pašreizējo stāvokli, un, palūkojusies apkārt, žigli aizskrēja pie virspavēlnieka ar ziņojumu.
— Ģenerāli, — viņa priecīgi stāstīja, — kaķi ir atkāpušies. Cietumniekiem ir jauna svece.
Pusaste norija puslitru siekalu un aplaizīja ūsas, kurās vēl bija palikusi garša no iepriekšējās sveces.
— Dodiet sapulcēšanās signālu! — viņš nekavējoties pavēlēja. Kad karaspēks bija nostājies ierindā, žurku ģenerālis teica atkal dedzīgu runu:
— Varonīgie cīnītāji! Tēvija ir briesmās. Tāpēc steidzieties cīņā un atnesiet man šo sveci! Sveci, protams, apēdīšu es ar savu komandieru palīdzību, bet pirms tam es jums katram pēc kārtas atļaušu to mazdrusciņ aplaizīt.
Žurkas aiz sajūsmas kliedza, tvēra pēc ieročiem un no jauna devās uzbrukumā. Bet šoreiz meistars Vīnodziņš bija tālredzīgāks un sveci bija nolicis augstu — tur, kur siena bija mazliet apdrupusi un starp diviem ķieģeļiem izveidojusies neliela sprauga. Žurkas dabūja pamatīgi izlēkāties: sveci viņas tomēr nevarēja aizsniegt. Manīgākajām bija jāapmierinās ar to, ka dabūja drusciņ palaizīt Bumbiera vijoli, bet ari viņām bija jāatkāpjas, jo žurku ģenerālis, pārskaities par neizdošanos, gribēja sodīt katru desmito kareivi. Tā viņš arī izdarīja. Nostādījis visus savus kareivjus ierindā, viņš katru desmito lika nošaut.