Tomāts saniknojās:
— Jūsu augstība, šis cilvēks melo! Mans priekšlikums ir spīdzināt viņu, kamēr tas pateiks patiesību, visu patiesību un neko citu kā tikai patiesību!
— Ļoti labi, ļoti labi, — teica Citrons, berzēdams rokas; viņš jau pavisam bija aizmirsis, ka pirms mirkļa apbalvojis Puravu, un bija ļoti sajūsmināts par iespējamo spīdzināšanu, jo viņš pēc dabas bija ļauns un nežēlīgs.
— Kā mēs viņu spīdzināsim? — noprasīja bende, kas bija ieradies ar visiem saviem rīkiem — dakšām, cirvjiem, durkļiem un sērkociņiem, lai vajadzības gadījumā varētu aizdedzināt arī sārtu.
— Izraujiet viņam ūsas! — pavēlēja valdnieks.
Bende sāka raustīt Purava ūsas, bet tās, veļas smagumu turot, bija tik pamatīgi norūdījušās, ka bende dabūja krietni vien pacīnīties, tomēr ūsas nespēja izraut. Puravs nejuta itin nekādu sāpju un smejas no visas sirds. Bende pūloties tik ļoti nogura, ka paģība. Puravu ievietoja slepenā kamerā un aizmirsa. Tur viņam vajadzēja pārtikt no jēlas žurku gaļas un ūsas izauga tik garas, ka savijās divos skrituļos kā vadu stieples.
Pienāca Zirņa kārta. Advokāts tūliņ krita valdniekam pie kājām un sāka tas dedzīgi skūpstīt, lūgdams:
— Piedodiet man, augstība, es esmu nevainīgs.
— Bēdīgi, mans advokāt, ļoti bēdīgi, ja jūs būtu vainīgs, es jūs tūliņ atbrīvotu. Bet, ja jūs esat nevainīgs, tad lieta ievirzās jums ļoti nelabvēlīgi. Vai jūs varat pateikt, uz kurieni ir aizbēguši apcietinātie?
— Nē, jūsu augstība, — drebēdams atbildēja Zirnis. Viņš patiešām to nezināja.
— Nu redzat? — izsaucās Citrons. — Ka es varu jūs atbrīvot, ja jūs nekā nezināt?
Zirnis lūdzoši paraudzījās uz Tomāta pusi, bet bruņinieks izlikās, ka ir ļoti nodarbināts ar deguna urbināšanu, un lūkojās griestos.
Zirnis jutās pazudināts, un tai pašā laika viņu pārņēma mežonīgas dusmas, redzot, ka viņa saimnieks un aizbildnis to pametis nelaimē.
— Vai jūs varat pateikt, — turpināja Citrons, — kur paslēpta Ķirbīša mājiņa?
To Zirnis zināja, jo tai rītā bija noklausījies Sīpoliņa sarunu ar ciema ļaudīm.
«Ja es izpaudīšu paslēptuves atrašanas vietu,» viņš domāja, «tad būšu brīvs. Bet kas man no tā tiks? Tagad esmu ar šiem draugiem iepazinies… Kamēr viņi varēja izmantot manu advokāta vardu un zināšanas, lai citus krāptu, viņi mani aicināja uz pusdienām un teica visādas laipnības. Nē, es negribu viņiem palīdzēt. Lai paši tiek galā. Lai notiek kas notikdams, no manis viņi nekā nedabūs zināt.» Un skaļā balsī viņš skarbi atbildēja:
— Nē, to es nezinu.
— Jūs melojat! — iebrēcās Tomāts. — Jūs to ļoti labi zināt, tikai negribat teikt.
Te Zirnis vairs neizturēja. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai izskatītos garāks, apveltīja Tomātu ar dzēlīgu skatienu un uzkliedza:
— Jā, tas ir tiesa, es to zinu! Es zinu ļoti labi, kur mājiņa paslēpta. Bet es jums to nekad neteikšu, it nekad!
Citrons skatījās uz viņu pilnīgā nesaprašana.
— Apdomājieties, — viņš teica, — ja jūs neatklāsiet savu noslēpumu, būšu spiests jūs pakārt.
Zirnis juta, ka aiz bailēm sāk trīcēt kājas, un viņš satvēra ar rokām kaklu, jo likās, ka ap to jau žņaudzas virve. Tomēr viņš bija izšķīries.
— Kariet mani! — viņš lepni atbildēja. — Pakariet tūlīt!
To pateicis, viņš nobālēja (zirņiem neparasta parādība) un pakrita nesamaņā.
Pētersīlis ierakstīja protokolā: «Apsūdzētais aiz kauna iekrīt ģībonī.»
Tad viņš izšņauca degunu kabatas lakatiņā un aizvēra grāmatu: pratināšana bija beigusies.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA
Zirnis pamodās tumsā un domāja, ka ir jau pakārts. «Es esmu miris,» viņš domāja, «un te laikam ir elle. Brīnums, ka šeit tik maz uguns. Pat nav nemaz. Savādi — pavisam tumša elle un bez uguns.»
Šai brīdī viņš dzirdēja durvīs noskrapstam atslēgu. Viņš ieslēpās kaktā, pavisam aizmirsis, ka nav kur bēgt, un bailīgi lūkojās uz durvīm, kas vērās vaļā, gaidīdams sardzes citroniešu un bendes ierašanos.
Citronieši tiešām ieradās, bet viņu vidū bendes vietā bija pats bruņinieks Tomāts, sasiets kā desas struņķis.
Zirnis pietrūkās kājās un grasījās mesties Tomātam virsū, bet tad apstājās.
— Ko es daru? Viņš taču ir tāds pats cietumnieks kā es.
Kaut arī viņam pret bruņinieku nebija nekādu simpātiju, viņš tomēr pieklājīgi apvaicājās:
— Jūs arī esat apcietināts?
— Apcietināts? Sakiet labāk, ka notiesāts uz nāvi. Rīt, gaismai austot, mani pakārs — tūliņ pēc jums. Vai tad jūs nezināt, ka šinī kamerā ievieto uz nāvi notiesātos?
Advokāts bija ļoti pārsteigts.
— Citrons ir ļoti saniknots par to, — turpināja Tomāts, — ka viņam neizdevās atrast sarežģījuma atrisinājuma pavedienu. Vai zināt, ko viņš izdarīja? Viņš apsūdzēja mani grāfienēm, ka es esot pret pili vērstās sazvērestības galva, un notiesāja mani uz nāvi pakarot.
Zirnis nezināja, vai priecāties vai līdzi just. Pēdīgi viņš iesaucās:
— Ja tas tā, bruņiniek, tad turieties: mirsim kopā!
— Vājš mierinājums, — piezīmēja bruņinieks, — tomēr atļaujiet man lūgt piedošanu, ka jūsu tiesāšanas laikā es par jums neizrādīju sevišķu interesi. Saprotiet, izšķīrās jautājums par manu paša dzīvību.
— Ko nu, kas bijis, izbijis, nerunāsim vairs par to, — smalkjūtīgi atrunājās Zirnis.
— Mēs esam likteņa biedri nelaimē, centīsimies viens otram palīdzēt.
— Arī es tāpat domāju, — noteica Tomāts ar manāmu atvieglinājuma sajūtu. — Esmu priecīgs, ka jūs neturat uz mani ļaunu prātu.
Viņš izvilka no kabatas tortes gabaliņu, daloties brālīgi ar Zirni, kas, redzot tādu augstsirdību, negribēja ticēt pats savām acīm.
— Tas ir viss, ko viņi man atstājuši, — teica Tomāts, skumji purinādams galvu.
— Tā jau klājas šinī pasaulē. Vakar jūs vēl bijāt faktiskais pils saimnieks, šodien vairs tikai cietumnieks.
Tomāts ēda torti un nekā neatbildēja.
— Vai zināt, — viņš vēlāk ieteicās, — esmu gandrīz vai apmierināts ar to, ko šis Sīpoliņš man nodarījis. Būtībā viņš ir veikls puika un visu, ko izdarījis, ir izdarījis aiz cēlas sirds, lai palīdzētu nabaga ļaudīm.
— Tā gan, — apstiprināja Zirnis.
— Kas to lai zina, — turpināja Tomāts, — kas zina, kur pašlaik atrodas izbēgušie cietumnieki. Es labprāt kaut ko darītu viņu labā.
— Bet ko tad jūs varat darīt, atrazdamies šādos apstākļos?
— Jums taisnība. To jau es pats nezinu.
— Arī es nezinu, — teica Zirnis, kas bija kļuvis pavisam runīgs, redzot, ka Tomāts ir tik laipns pret viņu, — bet es zinu, kur paslēpta Ķirbīša mājiņa.
Dzirdot šos vārdus, bruņiniekam sirds vai pārstāja pukstēt.
«Tomāt,» viņš sev sacīja, «tagad iegaumē labi visu, ko teiks šis muļķis: varbūt tev vēl ir kāda cerība izglābties.»
— Vai jūs tiešām to zināt? — viņš skaļā balsī jautāja, pagriezies pret advokātu.
— Protams, zinu, bet es to nekad neteikšu. Es negribu vairs šiem nabaga ļautiņiem darīt pāri.
— Šīs jūtas dara jums lielu godu, advokāt. Arī es, ja to zinātu, nesacītu. Negribu, ka manas vainas dēļ šiem cilvēciņiem uzbruktu jaunas likstas.
— Ja tā, — teica Zirnis, — tad ar prieku spiežu jūsu roku.