Tomāts pastiepa savu roku un ļāva viņam to krietni ilgi spiest. Tagad Zirnim sagribējās papļāpāties.
— Vai zināt, — viņš jautri teica, — viņi mājiņu paslēpuši pāris soļu attālumā no pils, un mēs visi bijām tik stulbi, ka tas nevienam neienāca prātā.
— Un kur tad viņi to paslēpuši? — vienaldzīgā tonī apjautājās Tomāts.
— Tagad es to jums varu pateikt, — smējās Zirnis. — Rīt jūs mirsiet kopā ar mani, un mēs aiznesīsim noslēpumu sev līdzi kapā.
— Protams, jūs taču zināt, ka rīt, gaismai austot, mēs mirsim un mūsu pelnus izkaisīs vējā.
Zirnis pievirzījās vēl tuvāk savam cietuma biedram un, čukstēdams ausī, izstāstīja, ka Ķirbīša mājiņa paslēpta mežā un nodota Mellenīša gādībā.
Tomāts ļāva viņam izrunāt visu līdz galam, tad satvēra viņa roku, strauji saspieda to un iesaucās:
— Dārgais draugs, esmu jums ļoti pateicīgs, ka uzticējāt man šo svarīgo ziņu! Jūs glābjat manu dzīvību.
— Es glābju jūsu dzīvību? Jums patīk jokus dzīt.
— It nemaz, — atbildēja Tomāts pieceldamies. Viņš piegāja pie durvīm un sāka tās dauzīt ar dūrēm, kamēr atnāca sardzes citronieši un atvēra.
— Vediet mani nekavējoties pie Citrona, — viņš pavēlēja savā parastajā valdonīgajā tonī. — Man viņam jāpaziņo svarīgi atklājumi!
Patiešām, bruņinieks atklāja visu Citronam, kas nu bija tik apmierināts, ka aiz prieka nezināja, kur dēties. Tika nolemts, ka nākamajā rītā tūliņ pēc tam, kad būs izpildīts nāvessods Zirnim, viņi dosies uz mežu pēc mājiņas.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Ciema laukuma vidū bija uzstādītas karātavas ar lielisku lūku, kas atvērās, tiklīdz bende piespieda podziņu. Un, kad podziņa būs piespiesta, Zirnim būs jākrīt iekšā caurumā un jāpaliek tur, kamēr nomirst.
Kad Zirnim nāca pakaļ, lai vestu uz pakāršanu, viņš darīja visu, lai tikai novilcinātu laiku: vispirms viņš teica, ka vēl neesot nodzinis bārdu, pēc tam gribēja izmazgāt galvu, pēdīgi sadomāja, ka kājām nagi izauguši pārāk gari, un gribēja tos apgriezt,
Bende protestēja, tāpēc ka bija jāzaudē daudz laika, taču uz nāvi notiesātā vēlēšanās ir svēta, un tā bija vien jāmeklē dzirkles. Zirnis grieza nagus veselas divas stundas, tomēr beigu beigās viņam bija jāsamierinās ar to, ka jāiet prom.
Ejot augšup pa karātavu kāpnēm, viņam uznāca milzīgas bailes. Bija jāmirst. Tik mazam, zaļam un apaļam, ar izmazgātu galvu un apgrieztiem nagiem — un tomēr jāmirst.
Patiešām, jau bungas sāka sist. Bende uzmauca advokātam cilpu kaklā, noskaitīja līdz trīspadsmit, jo bija māņticīgs, un tad nospieda podziņu. Lūka atvērās, un Zirnis krita tumsā, domādams: «Šoreiz gan es patiešām esmu miris.»
Te viņš izdzirda balsi ar diezgan stipru deguna pieskaņu, kas teica:
— Grieziet jūs, Sīpoliņ! Šinī gaismā es pārāk slikti redzu. Kāds pārgrieza cilpu, kas žņaudza Zirņa kaklu, un tā pati balss runāja tālāk:
— Iedodiet viņam malciņu šā brīnišķīgā kartupeļu sīrupa; mēs, kurmji, nekad neejam laukā bez zāļu pudelītes.
Kas tad īsti bija noticis?
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Viss bija noticis vienkārši tā: Zemenīte bija ziņojusi Redīsītei, kādas briesmas draud Zirnim, Redīsīte bija skrējusi ziņot Sīpoliņam, kas kopā ar citiem atbrīvotajiem cietumniekiem bija apmeties kādā alā netālu no Ķirbīša mājiņas.
Sīpoliņš bija aizņēmies no meistara Vīnodziņa īlenu galvas kasīšanai, jo šis bezcerīgais stāvoklis prasīja pamatīgu kasīšanos.
Beidzis kasīt galvu, Sīpoliņš atdeva īlenu meistaram Vīnodziņam un teica pavisam vienkārši:
— Paldies, izdomāju.
Un aizskrēja. Neviens nejautāja, ko īsti viņš bija izdomājis. Ķirbītis apmierinājās ar nopūtu.
— Ja viņš saka, ka izdomājis, tad viņš ir izdomājis. Sīpoliņš labu laiciņu klīda pa laukiem, kamēr atrada meklējamo.
Galu galā viņš nonāca pie kādas pļaviņas, kas bija kā sētin nosēta ar kurmju rakumiem un kur ik pa brītiņam kā sēnīte izauga jauns pauguriņš. Kurmiene strādāja.
Sīpoliņam vajadzēja tikai pagaidīt, kamēr viens no šiem pauguriņiem pacēlās no zemes tieši zem viņa kājām, tad viņš nometās ceļos un sāka saukt:
— Kurmien! Kurmien! Te es — Sīpoliņš!
— Ak jūs tas esat, — diezgan vēsi atsaucās Kurmiene. — Es no tās reizes vēl tagad esmu pusakla. Jums ir padomā priekšlikums par otru ceļojumu pazemē, lai meklētu visādus gaišus caurumus?
— Nerunājiet tā, Kurmien, ar jūsu palīdzību es nokļuvu pie saviem draugiem.
Mums bija iespēja atbrīvoties, un tagad mēs dzīvojam pagaidu mītnē kādā alā, kas nav tālu no šejienes.
— Pateicos par informāciju, bet mani tas itin nemaz neinteresē. Sveiki!
— Kurmien! Kurmien! — atkal sauca Sīpoliņš. — Uzklausiet taču mani!
— Nu labi, runājiet, tikai izmetiet no galvas domu, ka man būtu vēl jebkāda vēlēšanās jums palīdzēt.
— Ne jau man vajag palīdzības, bet advokātam Zirnim. Rīt viņu pakārs.
— Labi darīs, — atbildēja Kurmiene. — Es labprāt ietu palīdzēt aizmest cilpai mezglu. Advokāti man nav simpātiski, un zirņi man arī nepatīk.
Īsi sakot, Kurmienes pierunāšana prasīja krietni daudz pūļu, bet Sīpoliņš bija pārliecināts, ka tas izdosies: neraugoties uz skarbo ārieni, Kurmienei bija zelta sirds, un taisnas lietas labā viņa nekad savu palīdzību neliedza.
Tā arī bija: pienāca brīdis, kad Kurmiene bija aizkustināta un teica:
— Beidziet taču reiz pļāpāt, Sīpoliņ! Jums ir tāda mēle, kas mūžam nezina miera.
Labāk pasakiet, uz kuru pusi jārok!
— Ziemeļu, ziemeļrietumu virzienā, — aši atteica Sīpoliņš, palēkdamies aiz prieka gaisā.
Sīpoliņš nebija vēl paspējis attapties, kad Kurmiene jau bija izrakusi eju līdz pat karātavām, zem kurām tad novietojās abi ar Sīpoliņu. Kad atvērās lūka un Zirnis nokrita zemē, piekārts pie virves kā svina gabals pie svērteņa, Sīpoliņš zibensātrumā pārgrieza virvi, pasniedza advokātam iedzert kartupeļu sīrupu, kuru Kurmiene bija paņēmusi līdzi, un pāris reižu mazliet iepļaukāja, lai tas drīzāk atjēgtos. Kā jau to varat iedomāties, Zirnis bija pavisam apdullis: viņš bija pārliecināts, ka ir jau miris un atrodas paradīzē.
— Ai, Sīpoliņš, — viņš iesaucās, — jūs arī esat miris? Kas par sagadīšanos, ka mēs abi esam nokļuvuši paradīzē!
— Advokāt, mostieties taču, — iejaucās valodā Kurmiene, — te nav ne paradīze, ne arī elle, un es neesmu ne svētais Pēteris, ne arī velns. Es esmu vecā Kurmiene, un man jāsteidzas savās darīšanās. Tāpēc taisieties, ka tiekat drīzāk prom, un centieties retāk gadīties man ceļā. Katrreiz, kad satieku Sīpoliņu, es dabūju saules dūrienu.
Bedrē zem lūkas īstenībā bija pavisam tumšs, bet Kurmienes acīm tur bija tik ļoti gaišs, ka viņai sāka sāpēt galva.
Beidzot Zirnis saprata, ka viņš ar Sīpoliņa un Kurmienes palīdzību ticis sveikā cauri, un nemitējās pateikties saviem glābējiem. Viņš apkampa vispirms vienu, tad otru, pēc tam gribēja apkampt abus reizē, bet tas viņam neizdevās, jo rokas bija par
īsām. Kad viņš bija nomierinājies, visi devās prom pa eju. Kurmiene izraka gluži jaunu eju, kas izbeidzās tieši tajā alā, kur dzīvoja meistars Vīnodziņš, Ķirbītis, Bumbieris un visi pārējie.