Advokātu sagaidīja ar lielām gavilēm; visi bija aizmirsuši, ka Zirnis kādreiz bijis viņu ienaidnieks.
Kurmiene atvadījās no saviem jaunajiem draugiem ar asarām acīs un sacīja:
— Ja jums būtu kaut drusciņ saprašanas, jūs nāktu dzīvot pie manis pazemē. Tur nav ne karātavu, ne Tomātu, ne Citronu, ne citroniešu. Tur var mierīgi dzīvot tumsā, un tas ir vissvarīgākais. Bet, lai nu kā, ja es jums esmu vajadzīga, iesviediet zīmīti šajā caurumā. Es šad tad nākšu garām paraudzīties. Nu tad uz redzēšanos.
Visi atsveicinājās ar lielu sirsnību. Vēl atvadīšanās nebija beigusies, kad Zirnis iesita sev ar knipi pa pieri tik spēcīgi, ka apvēlās ar kājām gaisā.
— Tādu neuzmanību! Tādu izklaidību! Izklaidība mani pazudinās.
— Vai jūs ko aizmirsāt? — laipni apvaicājās Ķirbiene, pieceldama viņu no zemes un izpurinādama drēbes.
Zirnis izstāstīja notikumu ar Tomātu un beigās noteica:
— Šinī brīdī sargi noteikti jau ir aizgājuši uz mežu, lai paņemtu mājiņu.
Sīpoliņš izspruka ārā tik ātri kā pelēns un pāris lēcienos bija jau zem Mellenīša ozola. Mājiņas vairs nebija.
Mellenītis, paslēpies starp divām ozola saknēm, izmisumā raudāja:
— Ak vai, mana skaistā mājiņa! Ak vai, mana skaistā mājiņa!
— Vai te bija citronieši? — Sīpoliņš taujāja.
— Viņi aiznesa visu: šķēru pusi, bārdas naža asmeni, zīmīti un zvaniņu.
Sīpoliņš pakasīja galvu. Tagad būtu vajadzīgi divi īleni, lai atrastu galvā kādu padomu, bet Sīpoliņam nebija neviens. Viņš līdzjūtīgi uzlika Mellenītim roku uz pleca un veda viņu sev līdzi uz alu.
Redzot viņus abus pārnākam, neviens vairs nekā nejautāja. Visiem bija skaidrs, ka Tomāts ir gribējis atriebties, un šoreiz tas viņam izdevies.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Misters Burkāns…
Acumirklīgi, kas tas par misteru Burkānu? Par šo personu mēs vēl neesam nekā dzirdējuši. No kurienes viņš uzradies? Kas viņam vajadzīgs? Vai viņš ir liels vai mazs, tievs vai resns? Tūlīt es jums to paskaidrošu.
Redzot, ka cietumnieki nav atrodami, Citrons pavēlēja izdarīt visas apkārtnes «pārķemmēšanu». Citronieši, apbruņojušies ar grābekļiem, pārsukāja kārtīgi visus laukus un pļavas, mežus un krūmus, meklēdami mūsu varoņus. Viņi strādāja dienu un nakti, sagrābstīja veselu kaudzi vecu papīru, žagaru, nomestu čūskādu, bet no Sīpoliņa un viņa draugiem nebija ne miņas.
— Dienaszagļi! — bļāva valdnieks. — Cita nekā jūs neesat izdarījuši kā tikai grābekļus saniekojuši! Gandrīz visiem zari izlauzti. Par to jums vajadzētu zobus izdauzīt.
Sardzes vīriem aiz bailēm sāka klabēt zobi, tā ka veselu stundas ceturksni bija dzirdams: tuk, tuk, tuk — it kā birtu krusa.
Viens no galma citroniem, kas reizēm apmeklēja kino, ierunājās:
— Pēc manām domām, derētu pieaicināt detektīvu.
— Kas tas ir — detektīvs?
— Tas ir pēdu dzinējs. Ja jūs, piemēram, esat pazaudējis pogu, viņš jums to — viens divi — atradīs. Tāpat, ja jums ir pazudis sardzes bataljons vai izbēguši cietumnieki, viņam tikai jāuzliek brilles, un uz līdzenas vietas viņš jums visu atradīs.
— Ja tā, tad lieciet ataicināt detektīvu!
— Es pazīstu vienu, kas mums varētu noderēt, — ieteica galminieks, — viņu sauc par misteru Burkānu.
Tā, nu jūs zināt, kas ir misters Burkāns. Tikko viņš atnāks, es jums pateikšu arī, kā viņš ģērbies un kādā krāsā viņam ūsas. Nē, to es nevarēšu vis pateikt, jo misteram Burkānam nav ūsu. Toties viņam ir suns, medību suns, vārdā Ošķis, kas viņam palīdz nest darbarīkus. Misters Burkāns nekad un nekur neiet bez duča tālskatu un binokļu, simt kompasu, desmit fotoaparātu, mikroskopu, tauriņu ķeramā tīkliņa un sāls kulītes.
— Ko jūs darāt ar sāli? — jautāja valdnieks.
— Ja atļauts teikt, jūsu augstība, es uzkaisu sāli izbēgušiem cietumniekiem uz astes un tad saņemu viņus ciet ar tauriņu ķeramo tīkliņu.
Valdnieks nopūtās.
— Baidos, ka šoreiz sāls jums nebūs noderīga: izbēgušie cietumnieki ir bez astēm.
— Ļoti smags gadījums, — nopietni piezīmēja misters Burkāns. — Ja viņi ir bez astēm — kā lai es viņus notveru? Kur lai es kaisu virsū sāli? Ja atļauts teikt, jūsu augstība, nevajadzēja ļaut cietumniekiem izbēgt no cietuma. Vai vismaz pirms izbēgšanas tiem vajadzēja piekārt astes, lai viņus varētu saņemt atkal ciet.
— Esmu redzējis kinofilmās, — ieteicās tas pats galminieks, kas jau pirmīt runāja, — ka izbēgušos dažreiz sagūsta, uzkaisot viņiem sāli uz galvas.
— Tas ir novecojis paņēmiens, — nicīgi atcirta misters Burkāns.
— Tas ir ļoti, ļoti novecojis paņēmiens, — atkārtoja Ošķis. Detektīva sunim bija tāds paradums, ka viņš bieži atkārtoja sava saimnieka vārdus, pievienojot no savas puses tiem dažas dziļdomīgas piezīmes, kā, piemēram, ļoti, ļoti.
— Man ir vēl viena ideja, — teica misters Burkāns.
— Mums ir daudz, daudz ideju, — atkārtoja Ošķis, pašapzinīgi sasliedams ausis.
— Sāls vietā varētu lietot piparus.
— Pareizi, pareizi! — ar sajūsmu piebalsoja valdnieks. — Ieberiet viņiem piparus acīs, un viņi tūliņ padosies.
— Es arī tā domāju, — piebilda Tomāts, — bet, lai viņiem varētu iebērt acīs piparus, viņi vispirms ir jāatrod.
— Tas jau ir grūtāk, — atzinās misters Burkāns, — bet es ar savu instrumentu palīdzību to mēģināšu izdarīt.
Misters Burkāns bija pamatīgs detektīvs: viņš bez instrumentiem nekad nekā nedarīja. Piemēram, gulēt ejot, viņš lietoja trīs kompasus: vienu, lai varētu atrast trepes, otru, lai atrastu savas istabas durvis, un trešo, lai atrastu gultu.
Ķirsēns reiz pagāja garām, lai drusciņ paskatītos uz misteru Burkānu un viņa suni Ošķi, un redzēja tos garšļaukus uz grīdas pētām kompasu un dedzīgi apspriežamies.
— Ar ko kungi te uz grīdas nodarbināti? Varbūt jūs meklējat caurumus grīdsegā, caur kuriem aizbēguši cietumnieki?
— Meklēju savu gultu, grāfa kungs. Visi var atrast savu gultu ar neapbruņotu aci, bet detektīva rīcībai jābūt zinātniski pamatotai. Mans amats uzliek man par pienākumu lietot pirmām kārtām visus attiecīgos tehniskos instrumentus. Kompasam, kā jums zināms, ir magnēta adata, kas vienmēr vērsta pret ziemeļiem. Ejot šādā virzienā, es nekļūdīgi varu atrast savu gultu.
Bet iznāca tā, ka, ejot šinī virzienā, detektīvs atsitās ar galvu pret skapja spoguli.
Tā kā viņam bija ciets pauris, spogulis sašķīda gabalu gabalos un sunim Ošķim nocirta astes galu; pāri palika tikai mazs strupucītis.
— Mūsu aprēķini būs bijuši kļūdaini, — teica Burkāns.
— Būs bijuši pavisam, pavisam kļūdaini, — apstiprināja Ošķis.
— Meklēsim citu ceļu!
— Meklēsim daudz citu ceļu, — piebalsoja Ošķis. — Iespējams, ka tie nenovedīs pie spoguļiem.
Šoreiz misters Burkāns kompasa vietā paņēma vienu no saviem visasākajiem jūras tālskatiem. Viņš pielika to pie acīm un sāka grozīt gan pa labi, gan pa kreisi.
— Ko jūs redzat, šef? — jautāja Ošķis.
— Redzu logu. Tas ir aizvērts, tam ir sarkani aizkari un četrpadsmit rūtis katrā pusē.
— Tas ir ļoti svarīgs atklājums! — izsaucās Ošķis. — Četrpadsmit un četrpadsmit ir divdesmit astoņi; ja mēs iesim šai virzienā, mēs varam divdesmit astoņas reizes sagraizīt sev galvu, un attiecībā uz sevi es nezinu, vai man vēl kas paliks pāri no astes.
Burkāns pagrieza tālskati uz citu pusi.