— Ko jūs redzat, šef? — norūpējies jautāja Ošķis.
— Redzu dzelzs konstrukciju. Tā ir ļoti interesanta konstrukcija: trīs kājas, sasietas kopā ar dzelzs stīpu. Šai konstrukcijai virsū ir balts jumts, acīmredzot emaljēts.
Ošķis bija pārsteigts par sava saimnieka apdāvinātību un spējām.
— Šef, — viņš piebilda, — ja nemaldos, līdz šim vēl neviens nav atklājis emaljētus jumtus.
— Mēs būsim pirmie, — turpināja Burkāns. — Detektīvam jāprot atrast mīklainas lietas arī gluži parastā guļamistabā.
Viņi devās virzienā uz dzelzs konstrukciju ar balto, emaljēto jumtu, bet vispirms nogūlās zemē un pielika ausi pie grīdas, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav kāds zirgs.
Pēc desmit soļu pārgājiena viņi nonāca pie dzelzs konstrukcijas un piegāja tai tik tuvu klāt, ka apgāza tās jumtu.
Kāds pārsteigums un brīnums bija izcilajam detektīvam un viņa sevišķi izcilajam sunim Ošķim, kad no jumta uz viņu galvām un mugurām nolija auksta ūdens straume.
Baidīdamies no jaunām neveiksmēm, viņi uz vietas sastinga un pacietīgi ļāva tecēt ūdenim pa matiem un muguru.
— Es domāju, — neapmierināts rūca Burkāns, — es domāju, ka mums ir darīšana ar mazgājamo bļodu.
— Es domāju, — pievienojās Ošķis, — ka mums ir darīšana ar mazgājamo bļodu, kurā ir ļoti, ļoti daudz ūdens, kas domāts mutes mazgāšanai.
Burkāns piecēlās; to pašu darīja arī viņa uzticamais palīgs. Bez grūtībām Burkāns atrada gultu, kas atradās no viņa pusotra metra atstatumā, un devās uz turieni cienīgā
gaitā, pa ceļam turpinādams klāstīt savus dziļdomīgos novērojumus, kā, piemēram, šo:
— Mūsu arodā vienmēr jāsastopas ar draudošām briesmām. Mēs izskalojām sev galvu mazgājamās bļodas ūdenī, toties mums izdevās atrast gultu.
— Mēs sev pamatīgi jo pamatīgi izskalojām galvu, — savukārt noteica suns.
Viņam, starp citu, nemaz nesmaidīja laime, jo bija jāguļ uz grīdsegas ar galvu uz saimnieka kurpēm. Burkāns turpretim gultā krāca visu nakti un pamodās tikai ar pirmajiem saules stariem.
— Ošķi, pie darba! — viņš draudzīgi pasauca.
— Esmu gatavs, saimniek, — atbildēja suns, apsēzdamies uz strupā astes galiņa, kas viņam vēl bija atlicis pāri pēc negadījuma ar spoguli.
Viņi nevarēja nomazgāties, jo viss ūdens bija izlijis. Ošķis apmierinājās ar to, ka aplaizīja sev ūsas un pēc tam pārlaida vienu reizi ar mēli arī sava saimnieka sejai. Tad abi izgāja dārzā un uzsāka bēgļu meklēšanu.
Vispirms detektīvs izvilka maisiņu, kādu mēdz lietot loto spēlē. Tanī bija deviņdesmit numuru.
Viņš lūdza suni pasniegt viņam vienu numuru. Ošķis iebāza ķepu maisiņā un izvilka septīto numuru.
— Mums jādodas septiņi soļi pa labi, — pēc dažu minūšu ilgām pārdomām izlēma detektīvs.
Viņi devās septiņi soļi pa labi un nonāca nātru biezoknī. Nātres sadzēla Ošķim viņa nožēlojamās astes paliekas, bet Burkānam degunu, kas pēc brīža kļuva sarkans kā turku pipars.
— Laikam būs pielaista kāda kļūda, — atzinās detektīvs.
— Laikam būs pielaists daudz, daudz kļūdu, — skumji apliecināja Ošķis.
— Izmēģināsim citu skaitli.
— Izmēģināsim daudz, daudz citu skaitļu.
Šoreiz iznāca divdesmit astotais numurs, un misters Burkāns secināja, ka jāiet divdesmit astoņi soļi pa kreisi.
Viņi gāja divdesmit astoņus solus pa kreisi un iekrita zelta zivtiņu dīķi.
— Palīgā! Es slīkstu!— kliedza slavenais privātdetektīvs.
— Te es esmu, saimniek, — Ošķis pakalpīgi atbildēja, satvēra viņu ar zobiem aiz skausta un izvilka laukā.
Viņi apsēdās uz baseina malas apžāvēt drēbes.
— Es izdarīju vērtīgu atklājumu, — teica Burkāns.
— Ļoti, ļoti vērtīgu, — apstiprināja Ošķis, — bet arī diezgan slapju.
— Domāju, ka cietumnieki varētu būt bēguši pāri zelta zivtiņu baseinam.
— Varbūt viņi izrakuši apakšzemes eju tieši zem baseina?
Viņi lika pasaukt Tomātu un pieprasīja dot rīkojumu uzsākt rakšanu zem baseina, jo bija ļoti svarīgi norādījumi, kas lika domāt, ka cietumnieki aizbēguši tieši uz to pusi. Bet Tomāts kategoriski atteicās postīt baseinu. Viņš teica, ka, pēc viņa domām, bēgļi būšot izvēlējušies kādu ērtāku ceļu, un lūdza misteru Burkānu veikt savu izmeklētāja darbu citā vietā.
Burkāns nopūtās un pagrozīja galvu.
— Nepateicība ir pasaules alga, — viņš sacīja, — sviedri man līst aumaļām, es saņemu vienu aukstu peldi pēc otras, bet vietējā vara, kurai vajadzēja atbalstīt manu darbu, liek man ceļā visādus šķēršļus.
Par laimi, it kā nejauši garām gāja Ķirsēns, un detektīvs viņam jautāja, vai bez tās apakšzemes ejas, kas izrakta zem zelta zivtiņu dīķa, viņam esot zināma vēl kāda izeja no parka.
— Protams, — atbildēja Ķirsēns, — vārtiņi.
Misters Burkāns ātri apsvēra šo lietu un nāca pie slēdziena, ka šāda doma nav peļama. Viņš sirsnīgi pateicās jaunajam grāfam un virzījās uz vārtiņu pusi. Viņam pakaļ gāja Ošķis, kas vēl arvien skurināja no sevis ūdeni.
Ķirsēns viņiem sekoja, izlikdamies par ziņkārīgu puišeli, un, kad redzēja viņus izejam pa vārtiņiem uz meža ceļa pusi, iebāza divus pirkstus mutē un iesvilpās.
Burkāns strauji pagriezās atpakaļ.
— Vai jūs man ko sakāt?
— Nē, ne, Burkāna kungs. Es paziņoju vienam zvirbulim, ka esmu nolicis uz palodzes maizes drupatas.
— Cik jūs esat labsirdīgs, grāfa kungs. — Misters Burkāns palocījās un turpināja savu ceļu.
Ķirsēna svilpienam, kā jau varat iedomāties, atbildēja otrs svilpiens, protams, ne tik skanīgs, bet klusināts un atturīgs, un mežmalā, tieši pa labi no detektīva, sakustējās krūms. Ķirsēns smaidīja: viņa draugi bija modri. Viņš tiem bija paziņojis par mistera Burkāna ierašanos, un kopīgi tika izstrādāts neliels kaujas plāns.
Arī detektīvs redzēja krūma sakustēšanos. Viņi abi ar Ošķi nometās pie zemes un sastinga.
— Mēs esam ielenkti, — čukstēja detektīvs, spļaudams ārā putekļus, kas līda mutē un degunā.
— Mēs esam pilnīgi, pilnīgi ielenkti, — norūca suns.
— Mūsu uzdevums, — turpināja Burkāns, — kļūst ik brīdi sarežģītāks. Bet mums par katru cenu jāatrod cietumnieki.
— Mums jāatrod daudz, daudz cietumnieku.
Burkāns pēc sasprindzinātām pārdomām sāka pētīt krūmu ar kalnu tālskati.
— Tur vairs neviena nav, — viņš nāca pie atziņas. — Jūras laupītāji ir atkāpušies.
— Jūras laupītāji? — pārvaicāja Ošķis. — Vai tad mums arī ar jūras laupītajiem ir darīšana?
— Katrā ziņā! — stingri noteica Burkāns. — Kas tad slēpjas aiz krūmiem un izsauc šo neuzkrītošo, tomēr noslēpumaino kustēšanos, ja ne jūras laupītāji? Mums ir darīšana ar briesmīgu jūras laupītāju bandu. Mums nekas cits neatliek kā sekot viņiem pa pēdām. Tās mūs droši novedis līdz bēgļu paslēptuvei.
Ošķis nevarēja vien nobrīnīties par sava saimnieka aso prātu.
Jūras laupītāji atkāpās pa krūmu starpu diezgan redzamā veidā. Tas ir, jūras laupītāji nebija redzami, bet varēja redzēt kustamies krūmus, un Burkāns zināja, ka aiz tiem slēpjas jūras laupītāji, kas atkāpjas katrā ziņā tāpēc, lai izvairītos no izsekošanas un neizbēgamas krišanas Burkāna gūstā.
Jūras laupītāji nebija redzami arī vēl otra iemesla dēļ, par ko pastāstīšu vēlāk.
Kādus simt metrus tālāk ceļš ievijās mežā. Burkāns ar Ošķi nešaubīdamies gāja turp, paspēra dažus soļus, tad apstājās ozola ēnā atpūsties un sīki noskaidrot radušos stāvokli.