Detektīvs izvilka no savas instrumentu somas mikroskopu un saka rūpīgi pētīt ceļa putekļus.
— Nekādu pēdu, saimniek? — satraukti vaicāja Ošķis.
— Nekādu pēdu.
Tieši šai brīdī no jauna atskanēja garš svilpiens, pēc tam apspiests sauciens:
— Uū! Uū!
Burkāns ar Ošķi atkal nometās zemē.
Sauciens atkārtojās divas vai trīs reizes. Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Jūras laupītāji savā starpā sazinājās.
— Mēs esam briesmās, — acis nepamirkšķinādams, nosprieda Burkāns un pielika roku pie tauriņu ķeramā tīkliņa.
— Mēs esam ļoti, ļoti lielās briesmās, — kā atbalss atsaucās suns.
— Jūras laupītāji ir pārtraukuši atkāpšanos un uzsāk aplenkšanu, lai varētu uzbrukt mums no aizmugures. Turi gatavībā piparus. Tiklīdz viņi būs redzami, tu iebērsi viņiem acīs piparus, bet es viņus sagūstīšu ar tīkliņu.
— Plāns ir pārdrošs, — ar apbrīnu sacīja Ošķis, — bet esmu dzirdējis valodas, ka jūras laupītāji esot apbruņoti ar kulebrīnām. Kas notiks, ja viņi, krituši gūstā, metīsies bēgt un atšaudīsies?
— Sasodīta būšana! — attapās Burkāns. — Par to es nebiju padomājis.
— Es domāju, — nāca ar priekšlikumu suns, sajūsmināts, ka viņam izdevies samulsināt slaveno privātdetektīvu, — es domāju, ka mēs varētu pielietot metodi «zaķis un mednieks».
— Un kāda tā būtu? — jautāja Burkāns.
— Tā ir metode, ko ārzemēs lieto zaķu medības. Starp diviem kokiem, kur pa dienu mēdz staigāt zaķi, izstiepj ļoti izturīgu virvi. Tai blakus noliek neasu nazi. Kad zaķis,
mednieku vajāts, nonāk pie virves, viņš izsaucas: «Nolādēts!» Bet tad viņš ierauga nazi un saka: «Nav nemaz tik ļauni, man noderēs šis nazis.» Viņš paņem nazi un sāk griezt. Taču, kā jau es teicu, mednieki izraudzījušies neasu nazi. Zaķis aizelsies svīst,
lādas un lamājas, bet viss velti: viņam neizdodas pārgriezt virvi, un viņš krīt mednieku rokās.
— Tā ir ļoti asprātīga metode, — teica Burkāns. — Bet, par nelaimi, man nav neasa naža. Man ir tikai ļoti asi pirmās šķiras asmeņi, spāņu marka. Un, ja labi apdomā, man nav arī virves.
— Nu, tad nekā nevar darīt, — noteica Ošķis.
Šai brīdī dažu soļu attālumā no detektīva, kas gulēja izstiepies zālē, kāda klusināta balss sauca:
— Mister Burkān! Mister Burkān!
— Sievietes balss, — pārsteigts sacīja detektīvs.
— Mister Burkān! — lūdzoši turpināja tā pati balss. Ošķis uzdrošinājās izteikt savus personiskos uzskatus.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka tur kāda sieviete atrodas briesmās. Varbūt viņa ir jūras laupītāju varā, saņemta gūsta kā ķīlniece. Pēc manām domām, mums jādara viss iespējamais, lai viņu atbrīvotu.
— To mēs nevaram, — sava palīga iejaukšanas aizkaitināts, teica Burkāns. — Mums ir jāķer bēgļi, nevis jāatbrīvo gūstekņi. Mēs esam saistīti ar pilnīgi noteiktu uzdevumu, un mēs nevaram darīt tieši pretējo tam, par ko mums maksā.
Bet balss laiku pa laikam turpināja žēlīgi lūgt:
— Mister Burkān, palīdziet man, lūdzu, lūdzu! Palīdziet man!
— Sieviete lūdz man palīdzību, — apdomājās detektīvs, — un es atsakos to sniegt? Vai tad man sirds nemaz vairs nav?
Ļoti noraizējies, viņš pataustīja sev kreisajā pusē un atviegloti nopūtās — sirds vēl pukstēja.
Balss attālinājās ziemeļu virzienā. Ziemeļpusē krūmi sparīgi kustējās, bija dzirdama soļu čabēšana un apslāpēts mežonīgas cīņas troksnis. Burkāns uzlēca kājās un, Ošķa pavadīts, metās skriešus uz ziemeļiem, neizlaizdams no acīm kompasu. Viņam aiz muguras atskanēja smiekli.
Burkāns sašutumā apstājās, pagriezās pret nepazīstamo, kas smējās viņam aiz muguras, un sauca, izrādīdams visu savu dvēseles cēlumu, cik jau nu viņam tā vispār bija:
— Smejies, smejies vien, tu nodevīgais laupītāj! Pēdējais smiesies visgardāk.
Jūras laupītājs atkal iesmējās, bet tad viņam uznāca klepus. Redīsīte laupītājam bija pamatīgi iesitusi pa muguru, lai tas beigtu smieties. Puplakstiņš (jūras laupītājs nebija neviens cits kā lupatlaša Puplaksta mazais dēlēns) iebāza sev mutē kabatas lakatiņu, lai varētu turpināt smieties pēc patikas.
— Tieši tagad, kad tik daudz paveikts, — bargi čukstēja Redīsīte, — tu gribi visu sabojāt!
— Bet viņš taču domā, ka mēs esam jūras laupītāji, — taisnojās Puplakstiņš.
— Nāc, — aicināja Redisīte, — mēs nedrīkstam pazaudēt viņa pēdas.
Burkāns ar Ošķi atkal skrēja uz ziemeļiem, dzīdamies pakaļ soļu čabēšanai un klusinātajam cīņas troksnim, kas vēl arvien bija dzirdams tai pusē, citiem vārdiem, viņi dzinās pakaļ diviem bērniem — Rācenītim un Tupenītei —, kas izlikās, ka savā starpā cīkstas. Tupenīte brīdi pa brīdim apstājās un, lai Burkāns nepazaudētu viņu pēdas, sauca savā mīlīgajā balstiņā:
— Palīgā! Detektīva kungs, palīgā! Es esmu jūras laupītāju gūstā. Nāciet mani atbrīvot!
Kā jau jūs paši varat iedomāties, bērni bija paspējuši aizvilināt detektīvu krietni tālu projām no tās alas, kurā atradās Sīpoliņš un pārējie mūsu draugi. Bet bērnu darbības plāns ar to neaprobežojās.
Drīz vien ar šo plānu dabūja iepazīties Burkāns un arī Ošķis — viņš, nabadziņš, pie tam pats pirmais.
Tai brīdī, kad Ošķim likās, ka nupat jau varēs jūras laupītājus satvert zobos un dot tiem svinīgas pamācības, ar viņu notika kaut kas pavisam savāds.
— Debestiņ! Es lidoju, — viņš vēl paguva iesaukties.
Un patiešām — viņš lidoja, jo bija nokļuvis slazdā, kas uzsvieda to ozola galotnē un turēja piesietu kā desas gabalu cieši klāt pie stumbra.
Burkāns bija palicis dažus soļus iepakaļ, un, kad viņš iznāca ceļa līkumā, tā uzticamais palīgs vairs nebija saredzams.
— Ošķi! — viņš sauca. Nekādas atbildes.
— Viņš, zaķus dzīdams, pa ceļam būs kaut kur aizkavējies. Desmit gadu laikā, kamēr viņš man kalpo, man vēl nav izdevies viņu atradināt no tieksmes meklēt sev izklaidēšanos.
Tā kā nekas nebija dzirdams, viņš atkal sauca:
— Ošķi! Ošķi!
— Es esmu šeit, saimniek, — viņam atbildēja žēlīga, līdz nepazīšanai pārvērtusies balss.
Likās, ka balss nāk no augšas. Detektīvs paskatījās uz augšu un tur starp ozola zariem ieraudzīja Ošķi, pieķērušos pie visaugstākā zara.
— Ko tu tur dari? — viņš bargi noprasīja. — Tev liekas, ka pašlaik ir piemērots brīdis kāpelēšanai pa kokiem? Tev liekas, ka tagad ir īstais laiks jokus dzīt? Labāk būtu, ja tu tūliņ kāptu zemē. Jūras laupītāji nav no tiem, kas uz mums gaidīs, un, ja mēs pazaudēsim viņu pēdas, tad nebūs neviena, kas atbrīvo daiļo gūstekni.
— Saimniek, ļaujiet jums paskaidrot, — lūdza Ošķis, veltīgi pūlēdamies izkļūt no slazda.
— Nav nekā, ko skaidrot, — lielās dusmās turpināja misters Burkāns. — Es pats ļoti labi paskaidrošu, nemaz neklausīdamies tavā melošanā, ka tev nepatīk gūstīt jūras laupītājus un ka tu labprātāk tvarsti vāveres pa koku zariem. Bet es esmu nopietns detektīvs, visslavenākais visā Eiropā un Amerikā, un nevaru turēt pie sevis darbā tādu draiskuli, kas nevar paiet garām nevienam kokam, nepadevies kārdinājumam uzrāpties tur augšā. Ļoti piemērota atrašanās vieta tāda detektīva palīgam, kāds esmu es! Bet nu man reiz pietiek. Tu esi atlaists.
— Saimniek, saimniek, ļaujiet taču man ko pateikt!
— Vari teikt, ko gribi, bet es nestāvēšu un neklausīšos tevī. Man ir daudz kas cits darāms. Man ir jāizpilda mans uzdevums, un nekas mani no tā neatturēs. Paliec sveiks, Ošķi! Novēlu tev atrast jautrāku nodarbošanos un mazāk stingru saimnieku.