OTRĀ NODAĻA
— Mīļais cilvēk, — vaicāja Sīpoliņš, — kā jums ienāca prātā līst iekšā tādā sprostā? Es gribētu zināt, kā jūs no turienes tiksiet ārā.
— Tas ir pavisam viegli, — atbildēja vecais vīrs, — iekšā tikšana ir daudz sarežģītāka. Es labprāt ielūgtu tevi, jaunais cilvēk, uz glāzi alus, bet diviem te nepietiek vietas, un, ja labi apdomā, man arī nav alus.
— Man taču nemaz neslāpst, — atbildēja Sīpoliņš. — Tātad šī ir jūsu māja?
— Jā, — atbildēja večuks, kuru sauca par Ķirbīti, — pamaza gan tā ir, bet, kamēr nepūš vējš, var tīri labi iztikt.
Ķirbītis bija tikko beidzis celt savu mājiņu. Jums jāzina: jau kopš zēna dienām Ķirbītis bija ieņēmis galvā domu, ka viņam vajadzīga māja, un tāpēc krāja ķieģeļus — ik gadu pa vienam. Bet nelaime bija tā, ka Ķirbītis nezināja aritmētiku, un tāpēc laiku pa laikam viņam vajadzēja lūgt kurpniekmeistaru Vīnodziņu, lai tas saskaita ķieģeļus.
— Paraudzīsim, — mēdza teikt meistars Vīnodziņš, kasīdams galvu ar īlenu. — Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk septiņpadsmit.
— Vai pietiks mājas uzcelšanai?
— Es teiktu, ka ne.
— Ko tad iesākt?
— Ko lai tev pasaku? Ja nepietiek mājas uzcelšanai, uztaisi soliņu.
— Man nevajag soliņu. Soliņu parkā ir diezgan, un, ja visi ir aizņemti, varu gluži labi pastāvēt kājās.
Meistars Vīnodziņš vēlreiz pakasīja galvu ar īlenu — vispirms aiz labās auss, tad aiz kreisās — un atgriezās savā darbnīcā.
Ķirbītis apņēmās strādāt vēl vairāk un ēst vēl mazāk un tā iekrāja trīs ķieģeļus gadā, dažu gadu pat piecus. Viņš kļuva tievs kā sērkociņš, toties ķieģeļu kaudze auga. Ļaudis teica:
— Paskatieties uz Ķirbīti! Liekas, ka viņš velk ķieģeļus no vēdera ārā. Ikreiz, kad kaudze kļūst par vienu ķieģeļi lielāka, Ķirbītis par vienu kilogramu nokrītas svarā.
Kad Ķirbītis juta, ka kļuvis vecs un vairs nespēj strādāt, viņš atkal aizgāja pie meistara Vīnodziņa un sacīja:
— Ļoti lūdzu, atnāciet un saskaitiet manus ķieģeļus!
Meistars Vīnodziņš paņēma īlenu galvas kasīšanai, paraudzījās uz ķieģeļu kaudzi un noteica:
— Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk simt astoņpadsmit.
— Vai pietiks mājas uzcelšanai?
— Es teiktu, ka ne.
— Ko tad iesākt?
— Ko lai tev pasaku? Uzcel vistu kūti.
— Bet man taču nav vistu!
— Ievieto tur kaķi: kaķis ir derīgs dzīvnieks, jo ķer peles.
— Tas tiesa, bet man nav kaķa un, ja labi apdomā, nav arī peļu.
— Nezinu, ko tev ieteikt, — nostenējās meistars Vīnodziņš, sirdīgi kasīdams ar īlenu galvu, — simt astoņpadsmit ir simt astoņpadsmit, vai ne?
— Ja jau jūs, kas esat mācījies aritmētiku, tā sakāt, tad tā arī būs.
Ķirbītis nopūtās, pēc tam vēlreiz nopūtās; galu galā, redzēdams, ka nopūtas ķieģeļu skaitu nevairo, nolēma tomēr sākt celt māju.
«Mājiņu celšu pavisam maziņu,» viņš strādādams domāja. «Man taču pils nav vajadzīga, jo es pats esmu mazs. Un, ja nepietiks ķieģeļu , paņemšu klāt pāris lokšņu papīra.»
Ķirbītis strādāja lēnītēm, lēnītēm, baidīdamies, ka neiztērē ķieģeļus pārāk ātri. Viņš tos lika citu uz cita tik uzmanīgi, it ka tie būtu no stikla. Viņš tik labi tos pazina — tie taču bija viņa ķieģeļi!
— Lūk, — viņš teica, paņemdams vienu no ķieģeļiem un glāstīdams to kā kaķēnu, — šis ir tas ķieģelis, ko es ietaupīju pirms desmit gadiem Ziemsvētkos. Es to nopirku tirgū par naudu, kas bija pa redzēta vistas cepetim: cepeti ēdīšu tad, kad māja būs gatava.
Pie katra ķieģeļa viņš smagi jo smagi nopūtās. Bet, kad ķieģeļi izbeidzās, nopūtu vēl bija atlicis ļoti daudz, un mājiņa iznāca maziņa kā baložu būdiņa.
«Ja es būtu balodis,» prātoja nabaga Ķirbītis, «man te būtu ļoti ērti.»
Kad viņš, iekšā iedams, ar ceļgalu atsitas pret jumtu, visa māja tikko nesagruva.
— Vecumdienās esmu kļuvis izklaidīgs, turpmāk jābūt uzmanīgākam, — viņš noteica.
Tad viņš nometas durvju priekšā uz ceļiem un, smagi pūzdams un stenēdams, četrrāpus ielīda savā mājiņā.
Kad viņš bija ticis iekšā, sākās jaunas likstas: ja mēģināja pie celties kājās, tad varēja sabrukt jumts, gareniski nedrīkstēja gulties, tāpēc ka māja bija par īsu, šķērsām — tāpēc ka par šauru. Un kājas? Vispirms taču jādabū iekšā kājas, jo lietus laikā tās var samirkt.
«Kā redzams,» nosprieda Ķirbītis, «man atliek dzīvot tikai sēdus.» Tā viņš arī izdarīja — apsēdās un nopūtās.
Apdomīgi vaidēdams, Ķirbītis iekārtojās mājiņas vidū, un viņa sejā, kas bija redzama lodziņā, atspoguļojās grūtsirdība.
— Kā jūtaties? — vaicāja meistars Vīnodziņa, kas aiz ziņkārības bija iznācis savas darbnīcas durvju priekšā.
— Pateicos, labi, — pieklājīgi atbildēja Ķirbītis.
— Vai pleciem nav drusciņ par šauru?
— Nē, es pareizi noņēmu mēru.
Meistars Vīnodziņš pa paradumam pakasīja galvu un kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Pa to laiku no visām pusēm jau nāca šurp ļaudis, kas gribēja apskatīt Ķirbīša mājiņu. Ieradās arī puiku bars. Vismazākais uzlēca uz jumta un sāka lēkādams dziedāt:
— Mīļie zēni, — lūdza Ķirbītis, — drusciņ lēnāk, citādi sagāzīsiet man māju. Tā taču ir tik vārīga!
Lai zēnus apklusinātu, viņš izvilka no kabatas dažas sarkanas un zaļas konfektes, kas tur bija glabājušās nez cik gadu, un piedāvāja tās puikām, kas ar skaļiem kliedzieniem saklupa ap viņa roku un, ieguvumu dalot, sāka plūkties.
No šās dienas, tikko Ķirbītim kabatā bija kāds sīknaudas gabals, viņš pirka konfektes un izlika tās bērniem uz palodzes kā maizes drupatiņas zvirbuļiem. Tā viņi sadraudzējās. Dažreiz viņš ļāva zēniem pēc kārtas ieiet mājiņā, bet pats no ārpuses raudzījās, lai nenotiktu kāda nelaime.
Tai brīdī, kad Ķirbītis visu to stāstīja Sīpoliņam, ciema viņā galā sacēlās putekļu mākonis, un tūliņ bija dzirdama skaļa durvju un logu klaudzēšana. Meistara Vīnodziņa sieva steidzīgi aizvēra slēģus. Visi cilvēki devās pajumtē, it kā tuvotos vētra. Pat vistas, kaķi un suņi metās uz visām pusēm, meklēdami patvērumu.
Sīpoliņš nepaguva pavaicāt, kas īsti te notiek: putekļu mākonis ar briesmīgu rībienu jau bija izskrējis cauri ciemam un apstājās tieši Ķirbīša mājiņas priekšā. Tā, izrādās, bija kariete, ko vilka četri zirgi, pareizāk sakot, četri gurķi, jo šai zemē, kā jūs jau būsiet sapratuši, visi bija kādiem dārzeņiem rada.
No karietes izlēca cienīga persona zaļā tērpā, apaļu, sarkanu seju, kas, šķita, nupat sprāgs pušu kā pārgatavojies tomāts. Šī persona bija bruņinieks Tomāts, grāfieņu Ķiršu pils lielais majordoms un pārvaldnieks. Sīpoliņš domāja, ka visai lādzīgs viņš nevarētu būt, jo visi muka prom, tiklīdz redzēja viņu ierodamies, un tāpēc katram gadījumam arī viņš pavirzījās tālāk.