Un pats sev es novēlu atrast nopietnāku palīgu. Tieši vakar es ievēroju pils parkā ķēdes suni, kas man būtu piemērots: godīgs, pazemīgs un nopietns. Tam nu gan nekad nenāktu prātā sākt medīt pa ozoliem kāpurus. Tātad dzīvo vesels, tu neuzticīgais suns!
Dzirdot šādus apvainojumus, nabaga Ošķis sāka nevaldāmi raudāt.
— Saimniek, saimniek, esiet uzmanīgs, citādi jums klāsies tāpat kā man.
— Smieklīgi. Es savu mūžu neesmu vēl pa kokiem kāpelējis, un tu jau nu nebūsi tas, kas varēs mani pamudināt atteikties no sava aroda, lai apkamptu ozola zarus.
Bet tieši tai brīdī, kad viņš izrunāja šos cēlos vārdus, misters Burkāns juta, ka viņu kaut kas satver aiz vidukļa tik cieši, ka aizraujas elpa. Viņš dzirdēja noklaukšķam atsperi un tad pats uzlidoja gaisā starp koku zariem; pie tam izrādījās, ka tas ir tas pats ozols, kurā bija uzrāpies Ošķis. Kad lidojums bija galā, viņš atradās divu sprīžu attālumā no sava suņa astes, ar pamatīgu tauvu cieši piesiets pie koka stumbra.
— Tā jau es jums teicu, — sacīja suns savā raudulīgajā balsī. Burkānam bija jāpieliek pārcilvēciskas pūles, lai šajā neērtajā stāvoklī uzturētu savu cieņu.
— It nekā tu man neesi teicis. Tavs pienākums bija brīdināt mani, ka es varu iekrist lamatās, nevis ļaut man zaudēt laiku pļāpāšanā.
Ošķis iekoda sev mēlē, lai nociestos neatbildējis. Viņš ļoti labi izprata sava saimnieka dvēseles stāvokli un negribēja viņu vēl vairāk apbēdināt.
— Te nu mēs esam. Slazdā, — noteica Burkāns. — Tagad jādomā, kā tikt ārā.
— Tas nebūs vis tik viegli, — sacīja kāda balstiņa viņiem pie kājām.
«Tā taču,» domāja Burkāns, «tā taču ir daiļās gūsteknes balss.»
Viņš paskatījās lejup, domādams, ka tur ieraudzīs veselu baru briesmīgu jūras laupītāju ar nažiem zobos un viņu vidū princesi vienās asarās, tai vietā viņš redzēja bērnu pulciņu, kas aiz smiekliem vāļājās pa zemi.
Redīsīte, Tupenīte, Puplakstiņš un Rācenītis smiedamies saķērās rokās un dejoja apkārt ozolam, dziedādami:
— Kungi, — dziļā nopietnībā uzsāka detektīvs, — varbūt kungi būs tik laipni un paskaidros man, ko šis joks nozīmē?
— Mēs neesam kungi, — atbildēja Puplakstiņš, — mēs esam jūras laupītāji.
— Un mēs esam gūstā kritušās princeses.
— Laidiet mūs tūliņ no šejienes zemē, citādi es būšu spiests spert visstingrākos soļus.
— Mēs spersim daudz, daudz stingru soļu, — pievienojās viņam suns, sirdīgi vicinādams savu strupo astes galu.
— Nedomāju vis, ka jūs varētu spert daudz stingru soļu, kamēr atrodaties šādā stāvoklī, — sacīja Redīsīte.
— Un mēs jūs papūlēsimies atstāt tur augšā, cik ilgi vien iespējams, — piebalsoja Rācenītis.
Misters Burkāns, nezinādams, ko teikt, klusēja. Stāvoklis bija ļoti smags, tomēr pietiekami skaidrs.
— Man liekas, ka stāvoklis ir skaidrs, — viņš čukstēja Ošķim ausī.
— Pavisam, pavisam skaidrs, — sērīgi apstiprināja Ošķis.
— Mēs esam krituši bērnu bandas gūstā, — turpināja detektīvs. — Kas tas man par negodu! Bez tam ir tikpat kā skaidrs, ka šie bērni ir bēgļu uzpirkti un viņu uzdevumā jauc mums pēdas.
— Ir tikpat, tikpat skaidrs, ka šie bērni ir bēgļu uzpirkti, — prātoja suns. — Es tikai apbrīnoju viņu lietpratību šo lamatu ierīkošanā.
Ošķim būtu bijuši vēl lielāki brīnumi, ja viņš būtu zinājis, ka slazdu pagatavojis pats Ķirsēns. Jaunais grāfs bija izlasījis daudz grāmatu par medībām, un viņam bija plašas zināšanas par visādiem ceļojumu piedzīvojumiem. Viņam gribējās reiz vienam pašam atrast izeju no kļūmīgā stāvokļa, nemeklējot — kā citām reizēm — Sīpoliņa palīdzību, un tas nu viņam bija izdevies spīdoši.
Aiz krūma paslēpies, viņš vēroja notikumu gaitu un bija apmierināts ar savu darbu.
«Divi pretinieki,» viņš domāja, «nu ir padarīti uz kādu laiku nekaitīgi.»
Rokas berzēdams, viņš aizgāja.
Redīsīte un pārējie devās uz alu, lai dalītos iespaidos ar Sīpoliņu. Bet, pie alas nonākuši, viņi tur nevienu neatrada. Ala bija tukša. Ugunskura pelni atdzisuši: vismaz kopš divām dienām uguns tur nebija kurināta.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Atgriezīsimies, kā mēdz teikt, soli atpakaļ, pareizāk sakot, divas dienas atpakaļ, jo citādi mēs nezināsim, kas bija noticis alā.
Ķirbītis un Mellenītis nevarēja samierināties ar mājiņas zaudējumu. Viņi bija tik satriekti par šo simt astoņpadsmit ķieģeļu zudumu, it kā tie nebūtu bijuši ķieģeļi, bet gan simt astoņpadsmit bērni. Nelaimē viņi bija sadraudzējušies, un Ķirbītis pat bija apsolījis Mellenītim:
— Ja mums izdosies atgūt mājiņu savā īpašumā, tad nāciet dzīvot pie manis.
Mellenītis pieņēma šo piedāvājumu ar asarām acīs. Kā redzat, Ķirbītis jau vairs nesacīja «mana» mājiņa, bet gan «mūsu» mājiņa, un tāpat darīja arī Mellenītis, kas vēl gauži apraudāja savu šķēru pusi, sarūsējušo bārdas naža asmeni, ko bija mantojis no sava vecvectēva, un pārējās bagātības.
Viņi reiz pat sastrīdējās, mēģinādami noskaidrot, kurš no abiem mājiņu mīl vairāk.
Ķirbītis apgalvoja, ka Mellenītis to nevarot tā mīlēt kā viņš.
— Es visu mūžu esmu lējis sviedrus, lai varētu to uzbūvēt.
— Bet jūs tajā tik maz esat dzīvojis, toties es tur nodzīvoju gandrīz veselu nedēļu.
Šie strīdi tomēr ātri beidzās, jo drīz vien pienāca vakars un bija jādomā par to, kā atvairīties no vilkiem.
Šajā mežā dzīvoja vilki, lāči un citi meža zvēri. Katru vakaru visapkārt alai bija jākur uguns, lai zvēri netuvotos. Bija gan bailes par to, ka uguni var ieraudzīt arī pilī, bet nevarēja taču ļaut sevi apēst vilkiem.
Vilki pienāca pie alas dažu metru atstatumā un niknām acīm skatījās uz Ķirbieni,
kura bija apaļa un resna un no kuras tiem iznāktu gards kumoss.
— Veltīgi jūs uz mani tik daudz skatāties, — dusmīgi kliedza uz viņiem Ķirbiene. — Jums no manis mūžam nekas netiks.
Galu galā izsalkums tik ļoti pārņēma vilkus, ka tiem bija jāsāk lūgties.
— Ķirbien, — viņi teica, staigādami ar lielu līkumu ap ugunskuru, lai neapdedzinātos, — iedodiet vismaz vienu pirkstiņu. Ko tad nu viens pirksts jums daudz nozīmē? Jums taču ir desmit roku pirkstu.
— Tā kā jūs esat tikai meža vilki, — atbildēja Ķirbiene, — tad jāatzīst, ka jūs ļoti labi zināt aritmētiku. Bet arī tas jums šoreiz neko nelīdzēs.
Vilki drusciņ parūca, bet tad aizgāja un sev par apmierinājumu saplosīja visus zaķus, kas gadījās ceļā.
Vēlāk ieradās Lācis un arī kāri raudzījās uz Ķirbieni.
— Cik ļoti jūs man patīkat, Ķirbien, — sacīja Lācis.
— Jūs, Lācīti, arī man patīkat, bet vēl vairāk jūs man patiktu, pārstrādāts desās.
— Ko jūs runājat, Ķirbien! Es gan jūs labprāt apēstu kā cepeti ar dažiem svaigiem kartupelīšiem un, protams, ar pienācīgām garšvielu piedevām — rozmarīnu, salviju, ķiploka daiviņu un piparu šķipsniņu.
Un Lācim iepletās nāsis, jo viņam likās, ka šī cepeša smarža jau ir sajūtama.