Sīpoliņš pasvieda viņam zaļu kartupeli.
— Pamēģiniet pagaidām apmierināt savu izsalkumu ar šito.
— Nekad es neesmu varējis ciest sīpolu ģimeni, — atbildēja Lācis, iekaisdams dusmās. — Tā nekā vairāk neprot kā tikai citus raudināt. Nesaprotu, kā vienam otram var garšot sīpoli!
— Paklausieties, — ierunājās Sīpoliņš. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ik vakaru nenāktu un neglūnētu uz mums: tam tikpat nav nekādas nozīmes, jo mums ir ļoti daudz sērkociņu un mēs vismaz pāris mēnešu varam kurināt uguni un nelaist jūs saviem kauliem tuvumā. Bet vai nebūtu vēl labāk, ja mēs kļūtu no ienaidniekiem par draugiem?
— Vai tas ir redzēts, — rūca Lācis, — vai tas ir kādreiz redzēts, ka lācis būtu draugos ar sīpolu?
— Un kāpēc gan ne? — neatlaidās Sīpoliņš. — Uz šīs zemes dzīvojot, viņi var būt draugi. Vietas taču pietiek gan lāčiem, gan sīpoliem.
— Vietas jau nu pietiek visiem, tas tiesa. Bet kāpēc tad cilvēki mūs iesloga krātiņos, ja kādu noķer? Jums jāzina, ka mans tēvs un mana māte ir ieslodzīti valdnieka pils zooloģiskajā dārzā.
— Arī mans tēvs ir ieslodzīts valdnieka cietumā.
Dzirdot, ka arī Sīpoliņa tēvs nebrīvībā, Lāci pārņēma jau maigākas jūtas.
— Vai sen jau?
— Vairākus mēnešus. Bez tam viņš ir notiesāts uz mūžu; tas nozīmē, ka viņš netiks ārā pat pēc nāves, jo valdnieka cietumos ir arī kapsētas.
— Arī mans tēvs un mana māte ir notiesāti uz mūžu, jo viņi tiks apglabāti valdnieka dārzā ar pienācīgu pagodinājumu.
Lācis nopūtās.
— Ja gribat, — viņš sacīja, — varam būt draugi. Patiešām, mums nav nekāda iemesla naidoties. Mans vecvectētiņš, slavenais Pinkainais Lācis, man teica, ka viņš esot dzirdējis vecus ļaudis stāstām par pagājušiem laikiem, kad mežā visi iemītnieki esot mierīgi sadzīvojuši. Cilvēki un lāči esot bijuši draugi un nekad neesot cits citam pāri darījuši.
— Tādi laiki var atgriezties, — teica Sīpoliņš. — Reiz visi atkal būs draugi. Cilvēki un lāči būs cits pret citu laipni un satiekoties nocels cepures.
Lācis ļoti apmulsa.
— Tad jau, — viņš sacīja, — man jāiegādājas cepure, jo man tādas nav.
Sīpoliņš iesmējās.
— Tas tik tāds teiciens! Varat sasveicināties pa savam paradumam, palocīdamies un mīlīgi pagrozīdamies.
Lācis palocījās un pēc Sīpoliņa padoma mīlīgi pagrozījās. Meistars Vīnodziņš skrēja pēc īlena, lai būtu ar ko galvu pakasīt.
— Savu mūžu vēl neesmu redzējis tik pieklājīgu lāci, — viņš pārsteigts vairākas reizes atkārtoja.
Zirnim, kā jau advokātam, tik lielas uzticības nebija.
— Es tomēr tik ļoti vis neuzticētos, — viņš brīdināja. — Lācis var būt arī viltīgs.
Sīpoliņš viņa padomu nepieņēma. Viņš izrušināja ugunskuru tā, lai Lācis varētu iziet cauri, neapsvilinājis kažoku, un kā draugu stādīja priekšā saviem biedriem.
Viesim par godu Bumbieris, kas nesen kā bija salabojis savu instrumentu, sarīkoja vijoļkoncertu. Lācis laipni apņēmās padejot. Tā mājinieki un viesis kopīgi pavadīja ļoti jauku vakaru.
Kad bija laiks iet gulēt un Lācis atvadījās, Sīpoliņš viņu kādu gabaliņu pavadīja.
Tāds, lūk, bija Sīpoliņš: viņš nemīlēja daudz runāt par savām raizēm, tomēr viņš bieži par tām domāja un bieži, kad neviens neredzēja, bija ļoti bēdīgs. Tā arī šai vakarā viņam neizgāja no prāta apcietinātais tētis, un viņam gribējās Lāča priekšā atvieglināt savu sirdi.
— Nez, — sacīja Sīpoliņš, — nez ko šobrīd dara mūsu vecāki?
— Es zinu, ko viņi dara, — atbildēja Lācis. — Es gan pats neesmu bijis pilsētā, bet mans draugs Sarkankrūtītis bieži lido uz to pusi un atnes man vēstis no tēva un mātes.
Viņi nekad neguļot, bet dienu un nakti domājot tikai par brīvību. Es gan nezinu, kas tas ir — brīvība. Man labāk patiktu, ja viņi domātu par mani. Galu galā es taču esmu viņu dēls.
— Brīvība nozīmē to, ka nav kungu, — atbildēja Sīpoliņš.
— Valdnieks nemaz nav slikts kungs. Sarkankrūtītis man stāstīja, ka tēvs un māte esot labi paēduši un kavējot sev laiku, skatīdamies uz ļaudīm, kas staigājot garām viņu krātiņam. Valdnieks ir ļoti labsirdīgs, jo esot novietojis viņus tādā vietā, kur varot redzēt garām ejam ļoti daudz ļaužu. Tomēr viņiem gribas tikt atpakaļ mežā. Bet tas pats Sarkankrūtītis man teica, ka tas neesot iespējams, jo krātiņi gatavoti no dzelzs un režģi esot ļoti stipri.
Sīpoliņš savukārt nopūtās.
— Kam tu to stāsti! Kad es biju apraudzīt cietumā savu tēti, es ļoti vērīgi aplūkoju sienas: bēgšana ir pilnīgi neiespējama. Un tomēr es apsolīju tētim, ka viņu atbrīvošu — agri vai vēlu. Pienāks diena, kad varēšu to izdarīt.
— Tu esi drosmīgs zēns, — sacīja Lācis. — Es arī labprāt ietu atbrīvot savus vecākus. Bet es nezinu ceļu uz pilsētu un baidos, ka neapmaldos.
— Paklausies, — pēkšņi ieteicās Sīpoliņš, — nakts vēl ir pašā sākumā. Ja tu uzsēdini mani sev mugurā, mēs varam nokļūt pilsētā vēl pirms pusnakts.
— Ko tu gatavojies darīt? — vaicāja Lācis mazliet drebošā balsī.
— Iesim un sameklēsim tavus vecākus. Tad man būs tāda sajūta, it kā es ietu pie sava tēta.
Lācis nelikās sev divreiz sacīt: viņš saliecās tā, lai Sīpoliņš varētu uzrausties viņam mugurā, un sāka skriet, cik jaudas. Sīpoliņš rādīja viņam ceļu.
— Pa labi, — viņš teica. Vai ari: — Pa kreisi. — Vai arī: — Gar šito māju!
Uzmanību, mēs atrodamies pilsētas vārtu priekšā. Zooloģiskais dārzs ir tai pusē.
Centīsimies tagad būt pavisam klusi.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Zooloģiskajā dārza valdīja pilnīgs klusums. Sargs gulēja Ziloņa nodalījumā, nolicis galvu tam uz snuķa. Viņam bija ciets miegs, un, kad Sīpoliņš ar Lāci klusītēm pieklauvēja pie durvīm, viņš nepamodās.
Zilonis maigi pabīdīja nost sarga galvu un pārlika to uz salmu kūļa, tad, pats nepakustēdamies, izstiepa savu snuķi un atvēra durvis, murminādams:
— Nāciet iekšā!
Abi mūsu draugi, raudzīdamies apkārt, ienāca.
— Labvakar, cienījamais Ziloni, — teica Sīpoliņš. — Ļoti atvainojamies, ka traucējam jūs tik vēlā stundā.
— Nekas, nekas, — atbildēja Zilonis, — es vēl nebiju iemidzis. Es nupat centos atminēt, ko redz sapnī mans sargs. Es vienmēr mēģinu atminēt, par ko viņš sapņo, kad guļ. Pēc tā, ko cilvēks sapņo, var spriest, vai cilvēks ir labs vai ļauns.
Zilonis bija vecs indiešu filozofs, un viņam vienmēr bija ļoti savdabīgas domas.
— Mēs lūdzam jūsu palīdzību, — sacīja Sīpoliņš, — jo zinām, cik jūs esat gudrs. Vai jūs nevarētu dot padomu, kā palīdzēt aizbēgt no zooloģiskā dārza mana drauga, lūk, šī Lāča, tētim un māmiņai?
— Jā, — norūca Zilonis starp ilkņiem, — varbūt es zinātu dot padomu, kā tas izdarāms, — bet kam tas vajadzīgs? Mežā nav labāk kā krātiņā, un krātiņā nav sliktāk kā mežā. Kopsavilkumā es tomēr domāju, ka ikvienam vajadzētu palikt savā vietā.
— Bet, ja nu jums tas tomēr tik ļoti svarīgi, — viņš pēkšņi pie bilda, — varu pateikt, ka lāču nodalījuma atslēgas atrodas mana sarga kabatā. Pamēģināšu tās izņemt, viņu nepamodinot. Viņam ir ciets miegs. Nedzirdēs.
Sīpoliņš ar Lāci gan ļoti šaubījās, vai tik sarežģīts pasākums ir veicams ar snuķa palīdzību, taču Zilonis tik maigi rīkojās ar šo garo rīku, ka sargs nekā nejuta.