— Te būs atslēgas, — teica Zilonis, izvilkdams snuķi no sarga kabatas. — Neaizmirstiet man pēc tam atnest tās atpakaļ.
— Varat būt mierīgs, — sacīja Sīpoliņš. — Pagaidām sirsnīgi jums pateicamies.
Vai patiešām jums negribētos bēgt ar mums kopā?
— Ja man būtu bijis nodoms bēgt, es nekādā ziņā nebūtu gaidījis, kamēr jūs abi atnāksiet man palīgā. Visu labu!
Paņēmis atkal sarga galvu uz sava snuķa, viņš saka to lēnītēm šūpot, lai iemidzinātu vēl ciešāk, kamēr abi mūsu draugi tiks ar visu galā:
Sīpoliņš ar Lāci izlīda no aizžogojuma un gāja uz lāču nodalījumu. Pēc pāris soļiem kāda balss sauca:
— Halo! Halo!
— Csss! — izbijās Sīpoliņš. — Kas sauca?
— Csss! Csss! — mēdījās tā pati balss. — Kas sauca?
— Beidz jokus dzīt, uzmodināsi vēl sargu! Balss atbildēja:
— Beidz dzīt jokus, uzmodināsi sargu!
— Vai, cik muļķīgi, — tā piebilda vēlāk, — man kauns.
— — Tas ir Papagailis, — pačukstēja Sīpoliņš Lācim. — Viņš atkārto visu, ko dzird. Bet, tā kā viņš nekā nesaprot no tā, ko dzird un ko pats saka, tad viņš bieži vien sarunā visādas ačgārnības.
Lācis gribēja būt pieklājīgs pret Papagaili un apvaicājās:
— Vai no šīs vietas var aiziet līdz lāču mītnei? Papagailis atkārtoja:
— Vai lāču mītne var aiziet līdz šai vietai? Vai, cik muļķīgi! Man atkal ir kauns.
Redzēdami, ka no viņa nekā nevarēs izzināt, abi mūsu draugi piesardzīgi virzījās uz priekšu. Kāds pērtiķis no sava būrīša viņiem uzsvilpa:
— Paklausieties, kungi, paklausieties!
— Mums nav laika, — atbildēja Lācis. — Mēs esam ļoti aizņemti.
— Tikai vienu mirklīti: es jau kopš divām dienām pūlos pārkost šo riekstu, bet tas man vēl nav izdevies. Nāciet man talkā!
— Kad nāksim atpakaļ, tad, — apsolīja Sīpoliņš.
— To jūs tikai tāpat vien sakāt, — teica Pērtiķis, galvu grozīdams. — Starp citu, es jau arī ierunājos tikai runāšanas pēc. Kāda man daļa gar šo riekstu un gar visas pasaules riekstiem. Es labprāt gribētu vēl nokļūt savā mežā un lēkāt šurp un turp pa zaru zariem un apmētāt ceļotāju galvas ar kokosriekstiem. Kāda gan vajadzība pēc kokosriekstiem, ja nav pērtiķu, kas tos var uzsviest kādam uz galvas? Nē, es jums vaicāju, kāda gan vajadzība pēc ceļotajiem, ja neviens viņus nevar izmantot sev par mērķi apmētāšanai ar kokosriekstiem. Es vairs neatceros, kad esmu sviedis pēdējo riekstu. Ceļotājam tad bija plika galva, pavisam sarkana, mērķēt uz to bija tīrais prieks. Atceros arī, ka…
Sīpoliņš ar Lāci bija jau gabalā un nekā vairs nedzirdēja.
— Pērtiķi, — Sīpoliņš paskaidroja Lācim, — ir muļķīgi dzīvnieki, kam patīk tukša pļāpāšana. Ja viņi sāk par kaut ko runāt, tad nekad nevar paredzēt, ar ko viņi savu runu beigs. Tomēr man šā nabaga Pērtiķīša žēl. Kāpēc viņam nenāk miegs?
Varbūt tāpēc, ka viņš nevar pārkost riekstu? Ne jau tāpēc. Viņam nenāk miegs tāpēc, ka neiziet no prāta viņa tālie meži.
Arī Lauva negulēja: viņš piemiegtām acīm uz tiem paskatījās, bet nepagrieza pat galvu, lai varētu redzēt, uz kuru pusi tie aiziet. Viņš bija dižciltīgs un gudrs, un ļaužu iešana un nākšana viņu neinteresēja.
Tā Sīpoliņš ar Lāci bez kādiem šķēršļiem nonāca līdz lāču mītnei.
Nabaga vecīši tūliņ pazina savu dēlu un stiepa caur režģiem viņam pretī rokas.
Sīpoliņš ļāva viņiem apkampties un skūpstīties, bet pats gādāja par krātiņa atslēgšanu. Pēc tam viņš teica:
— Vai nebeigsiet tagad pinkšķēt? Durtiņas ir vaļā, bet, ja jūs to neizmantosiet, pamodīsies sargs, un tad — ardievu, brīvība!
Kad abi gūstekņi izgāja no krātiņa, atkal sākās apsveicināšanās un apkampšanās, jo tagad vairs nebija režģu, kas tos šķirtu no viņu mazulīša.
Arī Sīpoliņš bija visai aizkustināts.
«Nabaga tēti,» viņš domāja, «arī es nevarēšu vien beigt tevi apmīļot tai dienā, kad man izdosies atbrīvot tevi no cietuma.»
— Bet tagad jāiet, — viņš teica labi skaļi.
Abi vecīši gribēja vispirms vēl aiziet atsveicināties no balto lāču ģimenes, kas dzīvoja pie ezeriņa, un tad gribēja apraudzīt žirafi, kas gan tobrīd gulēja savā krātiņā.
Pa to starpu zvēru dārza iemītnieki bija kļuvuši diezgan kustīgi, jo vēsts par lāču aiziešanu bija ātri aplidojusi visus līdz pat vistālākajam stūrītim. Lāči bija diezgan iemīļoti, tomēr arī viņiem bija savi ienaidnieki. Viņus neieredzēja Ronis (sena ģimenes naida dēļ). Tas sāka tik stipri rēkt, ka sargs, neskatoties uz savu cieto miegu, pamodās.
— Kas te notiek? — viņš jautāja Zilonim.
— Es īsti nezinu, — atbildēja vecais filozofs, — bet kam tad, pēc jūsu domām, vajadzētu notikt? Nekad nekas jauns nenotiek, un nekas jauns nenotiks arī šonakt. Jeb jūs varbūt domājat, ka skatāties kino, kur ik pēc desmit minūtēm notiek kas sevišķs?
— Varbūt tev taisnība, — teica sargs, — tomēr es paraudzīšos apkārt.
Ejot ārā no Ziloņa būdas, viņš gandrīz vai saskrējās krūtīs ar bēgļu trijotni.
— Palīgā! — viņš sāka kliegt. — Palīgā!
Viņa palīgi pamodās un aplenca dārzu. Bēgšana bija kļuvusi pilnīgi neiespējama.
Sīpoliņš ar trim lāčiem iespruka dīķī un paslēpās zem ūdens virsmas. Nelaimīgā
kārtā viņi bija iekļuvuši tieši Roņa dīķī.
— E-he-he! — viņiem aiz muguras kāds ļauni iesmējās. Tas bija pats Ronis.
— Kungi man atļaus pasmieties, — viņš teica. — E-he-he!
— Cienījamais kungs, — lūdza Sīpoliņš, drebot aiz aukstuma, — man labi saprotama jūsu jautrība. Bet vai jums tik ļoti patīk smieties par mums tieši šai brīdī, kad mūs vajā?
— Un kā vēl patīk! Es turklāt vēl pasaukšu sargu, lai tas nāk un saķer jūs ciet.
To viņš nesacīja veltīgi, jo tūlīt gāja saukt sargu un viņa palīgus. Jau pēc paris mirkļiem lāči bija izzvejoti no dīķīša, un sargam bija liels pārsteigums, kad divu pazudušo lāču vietā viņi atrada trīs. Bet vēl lielāks bija viņa pārsteigums, saķerot nepazīstamas sugas radījumu, kas runāja cilvēku valodā, teikdams:
— Sarga kungs, kā redzat, ir noticis pārpratums: es neesmu lācis.
— To es pats redzu: bet ko tu darīji dīķītī?
— Peldējos.
— Tad tu man vismaz samaksāsi sodu, jo peldēšanās sabiedriskās vietās ir aizliegta.
— Man nav naudas līdzi, bet ja jūs būtu tik labs…
— Es neesmu labs, un, kamēr tu man nebūsi samaksājis sodu, es tevi ielikšu pērtiķu būdā. Tur tu varēsi pārgulēt nakti, un tad redzēsim, kā būs rīt.
Pērtiķītis ar prieku saņēma atnācēju un nekavējoties turpināja savu juceklīgo stāstu.
— Es jums stāstīju, — viņš sacīja, apsēzdamies uz astes, — par ceļotāju ar sarkano galvu. Ja es saku, ka sarkana galva, tad tā arī bija sarkana. Es nekad nemeloju, protams, izņemot nepieciešamības gadījumus. Bet, zināt, man tomēr patīk drusciņ
pamēļot… Meliem piemīt sevišķa garša. Melojot es jūtu mutē saldumu, tādu saldumu, it kā…
— Paklausieties, — lūdza Sīpoliņš, — vai jūs nevarētu savu vaļsirdību pataupīt līdz rītam? Man gribētos tagad izgulēties, jo man jāatgūst spēki.
— Tad es vismaz padziedāšu jums šūpuļdziesmiņu, — piedāvājās Pērtiķis.
— Nē, pateicos, es labprāt iztikšu tāpat.
— Varbūt izklāt segas?
— Bet vai tad jūs pats neredzat, ka te nav segu?