— Lieliski, — teica zemākās pakāpes citrons, — mēs viņus tūliņ panāksim. Mierā!
Meža cirtējs pieņēma miera stāju sveicienam un noskatījās, kā tie aizjoņo prom. Tad noslaucīja sviedrus un sāka atkal cirst savu ozolu.
Apmēram pēc stundas ceturkšņa atskanēja sparīgi soļi un parādījās meistars Vīnodziņš, Ķirbītis, Mellenītis, Zirnis, Bumbieris un Ķirbiene un visi reizē jautāja, vai viņš neesot redzējis ejam garām Sīpoliņu.
— Es tādu gan nepazīstu, — izbrīnījies atbildēja meža cirtējs, — taču neesmu arī redzējis nevienu zēnu garām ejam.
— Ja jūs viņu ieraugāt, tad paziņojiet, lūdzu, ka mēs viņu meklējam jau veselas trīs dienas, — sacīja meistars Vīnodziņš, kas izskatījās pēc grupas vadoņa.
Visi atkal steidzīgi aizgāja.
Nebija pagājusi ne stunda un ozols gandrīz jau bija nocirsts, kad pagāja garam Sīpoliņš ar Ķirsēnu. Jaunais grāfs bija nolēmis todien vēl neatgriezties mājas, bet palīdzēt draugam meklēt pazudušos biedrus. Meža cirtējs izstāstīja, ka redzējis viņus ierodamies un aizejam, un Sīpoliņš saprata, ka draugi savukārt meklē viņu. Biedru pazušanas noslēpums līdz ar to bija atrisināts.
Iekams bija pienācis vakars, meža cirtējam pagāja garām vēl daudz ļaužu. Vispirms Redīsīte ar pārējiem bērniem; arī viņi meklēja Sīpoliņu. Pēdīgi neviens cits kā Tomāts un Pētersīļa kungs, kuri meklēja Ķirsenu, būdami pārliecināti, ka viņu ir nolaupījuši bēgļi.
Taču nabaga meža cirtējam šāsdienas pārdzīvojumi nemaz vēl ne bija galā. Ap saules rietu viņam vēl bija jāpaceļ galva, jo izdzirda veselu zvaniņu koncertu. Viņš domāja, ka tie būs tie paši citronieši, kurus viņš jau no rīta bija redzējis, tomēr šoreiz tas bija pats Citrons. Noraizējies, ka viņa kareivji tik ilgi neatgriežas, viņš pats bija devies tiem pretī.
Grāfienes Ķirses brauca viņam līdzi karietē: viņas bija jautras un priecīgas, it kā dotos medībās.
Meža cirtējs gribēja paslēpties, jo zināja, ka nabaga ļaudis nedrīkst rādīties valdniekam acis, lai nesagādātu tam gremošanas traucējumus. Bet kāds augstākās pakāpes citrons, kas sēdēja karietē pa labi no valdnieka, ieraudzīja viņu un uzsauca:
— Ei, skrandaini!
— Ko pavēlēs jūsu augstība? — izdvesa meža cirtējs.
— Vai jūs esat redzējis citroniešu rotu paejam garām?
Meža cirtējs, kā jums jau zināms, bija redzējis ne tikai citroniešu rotu vien. Taču, runājot ar valdnieku Citronu, vienmēr ir labāk, ja izliekas, ka nezina nekā.
Tā viņš arī atbildēja, ka nekā nezina. Ja viņš būtu sacījis: «Jā, es viņus redzēju,» tad viņam vēl kaut ko pajautātu, kamēr pēdīgi nosodītu un iemestu cietumā. Bet, tā kā viņš nekā nezināja, tie viņam neko nevarēja padarīt. Valdnieka svīta attālinājās tajā pašā virzienā, kur bija aizgājuši citronieši.
Vakars pienāca ātri, un tūlīt — teiksim, pat mūsu stāsta interesēs — kļuva tumšs.
Tumsā visi stāsti liekas saistošāki un ne tikai stāsti vien, bet arī izmeklēšana un pēdu dzīšana.
Tiešām, tai brīdī, kad tumsa pārņēma mežu, mūsu stāsts izvērtas par pēdu meklēšanas un pakaļdzīšanās sacīkstēm, kurās riteņbraukšanas čempioni būtu guvuši labus panākumus. Žēl, ka jūs nevarat tur piedalīties!
Tātad aina ir šāda: Burkāns dzen pēdas; citronieši meklē Burkānu; valdnieks meklē savus citroniešus; meistars Vīnodziņš ir Sīpoliņa meklētāju grupas vadītājs; Sīpoliņš ar Ķirsenu meklē meistaru Vīnodziņu; Redīsīte meklē Sīpoliņu; Tomāts un Pētersīļa kungs meklē Ķirsēnu. Bet pazemē, ja jums nevienam tas vēl nav ienācis prātā, Kurmiene meklē visus. Iepriekšējā dienā viņa bija uz brītiņu iegriezusies alā, kurā bija apmetušies izbēgušie cietumnieki, un atradusi tur šāda satura zīmīti:
«Sīpoliņš pazudis. Ejam viņu meklēt. Ja esat par viņu ko dzirdējusi, lūdzam paziņot.»
Tiklīdz Kurmiene bija izlasījusi zīmīti, viņa dedzīgi sāka rakņāt visos virzienos. Virs galvas viņa dzirdēja nepārtraukti staigājam ļaudis: gan pa vienam, gan mazos pulciņos, gan lielā barā, pie kam visi gāja tādā steigā, ka Kurmiene nepaspēja pacelties līdz virszemei un, paskatīties, kad viņi jau bija pazuduši.
— Gluži kā Pītera Pena salā, — Kurmiene noteica, jo bija dzirdējusi runājam par šo slaveno personu un viņa salu, kur visi skraidīja ka apsviluši.
Nebija vienīgi vilku.
Vilki nerādījās. Viņi bija pārliecināti ka pašlaik notiek lielas vilku medības, un tāpēc tupēja savās paslēptuvēs.
DIVDESMITĀ NODAĻA
Pēc medību kāro grāfieņu aizbraukšanas barons Apelsīns un hercogs Mandarīns bija palikuši vienīgie saimnieki. Visā pilī viņi bija divi vien, izņemot, protams, kalpotājus.
Pirmais, kas pamanīja, ka pils pamesta vientulība, bija hercogs. Viņš pa paradumam bija uzrāpies uz loga un draudēja, ka metīsies zemē un nositīsies, ja… Bet nebija neviena, kas šo «ja» varētu dzirdēt.
«Savādi,» prātoja hercogs, iebāzis pirkstu deguna, «nu jau vajadzēja viņiem būt atskrējušiem. Kā tas iespējams, ka neviens neradās? Varbūt es neesmu pietiekoši skaļi kliedzis?»
Hercogs vēl pāris reižu ne visai pārliecinoši iekliedzas un tad gāja meklēt baronu.
— Dārgais brālēn, — viņš uzrunāja to, nākdams iekšā.
— Hm, — noņurdēja barons un izspļāva vistas spārnu, kas viņam bija iestrēdzis rīklē.
— Vai zināt ko jaunu?
— Vai vistu kūtī ir ievietotas jaunas vistas? — jautāja barons, kas iepriekšējā dienā bija noskaidrojis, ka mājas putnu bagātība ir izsmelta kā pilī, tā arī visā ciemā.
— Nieks par vistām, — atbildēja hercogs. — Mēs esam vieni. Mēs esam pamesti. Pils ir tukša.
Barons bija ļoti noraizējies.
— Kas tad gatavos pusdienas?
— Jūs to vien tik zināt kā rūpēties par pusdienām. Bet ja mēs izmantotu mūsu mīļoto māsīcu prombūtni un pārlūkotu pils pagrabus? Esmu dzirdējis, ka viņām esot daudz augstākā labuma vīnu.
— Tas nevar būt, — atbildēja barons, — galdā viņas ceļ tikai trešās šķiras vīnus, no kuriem man nāk atraugas.
— Tā jau ir tā lieta, — sacīja hercogs, — jums viņas dod sliktos vīnus, bet pagrabā glabā labos, kurus dzers tad, kad jūs būsiet aizbraucis.
Hercogam labais vīns sevišķi nerūpēja. Īstenībā viņam gribējās netraucēti aplūkot pagrabu, jo viņš bija dzirdējis, ka tā sienās grāfienes esot iemūrējušas grāfa Ķirša dārglietas, lai nevajadzētu ar kādu tajās dalīties.
— Ja tiešām ir tā, kā jūs sakāt, — teica barons, mazliet satraukts, — nekaitētu paraudzīties. Mūsu māsīcas smagi grēko, slēpdamas labos vīnus savā pagrabā. Mums vajag palīdzēt glābt viņu dvēseles. Es vismaz uzskatu to par mūsu pienākumu.
— Tomēr, — turpināja hercogs, noliecies baronam pie auss, — labāk būtu, ja mēs Puplakstam dotu šodien atvaļinājumu. Iesim vieni paši uz pagrabu. Es pats stumšu jūsu ratiņus.
Baronam nebija nekādu iebildumu, un Puplakstam atlikusī dienas puse bija brīva.
Bet kāpēc, jūs jautāsiet, hercogs nenokāpa viens pats pagrabā, ja viņu interesēja paslēptā manta? Tas tāpēc, lai varētu novelt vainu uz Apelsīnu, ja gadījumā viņi pagrabā tiktu pārsteigti. Viņam atbilde jau bija sagatavota:
— Biju spiests viņu pavadīt, jo viņš bija izslāpis un meklēja kādu pudeli vīna.
Domās hercogs berzēja rokas, bet īstenībā tās stūma ratiņus, uz kuriem barons bija novietojis savu vēderu. Ratiņi viņam šķita ļoti, ļoti smagi, bet, par laimi, bija jānobrauc tikai daži kāpieni. Par atpakaļceļu hercogs vēl neraizējās. «Gan jau kaut kā tikšu galā,» viņš domāja.