— Mums nav šauteņu, — turpināja tādā pašā garā meistars Vīnodziņš.
— Mums būs viss, kas vajadzīgs, — teica Sīpoliņš. — Neraizējieties! Vakariņas ir paēstas — kāpēc jūs neejat gulēt?
Visi aizgāja gulēt. Barona Apelsīna gultā iegulās septiņi un vēl atlika brīva vieta.
Mellenītis ar Ķirbīti aizgāja gulēt paši uz savu mājiņu, netālu no dārza vārtiņiem.
Mājiņā bija apmeties Plēška, kas saņēma viņus diezgan nelaipni, bet, kad viņam pieradīja, ka šī mājiņa nav viņa īpašums, un, tā kā viņš bija suns, kas prata cienīt likumu, tad viņš bija ar mieru iet gulēt savā vecajā būdā.
Ķirbītis apsēdās un izbāza galvu pa logu ārā, bet Mellenītis apgūlās uz viņa kājām.
— Cik jauka nakts, — teica Ķirbītis. — Cik mierīga nakts! Turklāt vēl uguņošana.
Tiešām, Citrons mežā bija sarīkojis uguņošanu, lai grāfienēm būtu kāda izklaidēšanas. Kā viņš to darīja? Viņš piesēja citroniešus pa divi kopā pie lielgabala stobra un izšāva viņus gaisā. Skats uz lidojošiem citroniešiem viņam likās lielisks.
Galu galā Tomāts tomēr piegāja pie valdnieka un iečukstēja viņam ausī:
— Jūsu augstība! Jūs iznīcināt visu savu karaspēku. Tad valdnieks lika pārtraukt uguņošanu, teikdams:
— Cik žēl!
— Te nu bija, — sacīja Ķirbītis, raudzīdamies pa logu ārā, — uguņošana jau beidzās.
Valdnieks pārskaitīja, cik viņam vēl atlicis kareivju bēgļu gūstīšanai. Vēl jau to bija diezgan, tomēr viņš nolēma, ka prātīgāk nogaidīt rītu.
Viņš lika uzcelt lepnu telti grāfienēm, kas aiz ziņkārības un satraukuma nevarēja aizmigt.
Ap pusnakti Tomāts izgāja pastaigāties, lai nomierinātu nervus. (Ak jā, es jau jums nepastāstīju, ka uguņošana bija viņu stipri satraukuši. «Kas par muļķīgu iedomu,» domāja bruņinieks, «uguņošanas dēļ pazudināt tik daudz vērtīgu citroniešu!») Viņš pakāpās kādā uzkalniņā, cerēdams no turienes saskatīt bēgļu nometnes ugunij ja viņiem tāda būtu. Bet tai vietā, sev par lielu pārsteigumu, viņš ieraudzīja, ka ir apgaismoti pils logi.
«Barons ar hercogu uzdzīvo,» viņš neapmierināts nodomāja. «Kad bēgļi būs sagūstīti un būs izbeigta Sīpoliņa lieta, vajadzēs padomāt arī par šiem abiem liekēžiem.»
Kādu laiciņu viņš tā stāvēja, skatīdamies uz pili, un dusmas viņam auga augumā.
«Dienaszagļi,» viņš saniknots domāja, «lielceļa laupītāji! Viņi šīs vecās muļķa grāfienes novedīs līdz ubaga spieķim, un man no visa paliks tikai kauli, ko aplaizīt.»
Ugunis pils logos nodzisa cita pēc citas. Beigas palika tikai viena.
— Hercogs Mandarīns nevar gulēt tumsā, — šņāca Tomāts, — jo viņam, lūk, esot bailes. Bet kas tagad notiek? Re, kāds muļķa dzimums! Atradis gan sev izklaidēšanos gaismas nodzēšanā un uzdegšanā! Nodzēš, atkal uzdedz… Kamēr sabojās slēdzi, radīsies īssavienojums, un pils būs liesmās. Izbeidz! Izbeidz taču reiz!
Tomāts pat neapjauta, ka viņš kliedz. No tālienes patiešām likās, ka hercogs, Tomātam par lielām dusmām, uzjautrinās, niekodamies ar spuldzi. Tomēr pamazām Tomātam sāka rasties aizdomas.
«Bet ja nu tie ir kādi signāli?» viņš sāka domāt, vērodams, cik neatlaidīgi turpinās šī muļķošanās.
«Jā, bet kas tie par signāliem? Ar kādu nolūku? Un kam viņi tiek raidīti? Es labprāt atdotu cauru naudas gabalu, ja varētu uzzināt, ko tas viss nozīmē. Trīs īsi… trīs gari… atkal trīs īsi. Tumšs. Un tagad atkal sākas no gala: trīs īsi, trīs gari… trīs īsi… Viņš droši vien būs ieslēdzis radio un tagad nu mūzikas ritma iededz un nodzēš gaismu. Tā, lūk, izklaidējas dīkdienis, kas dzīvo uz citu rēķina!»
Tomāts devās atpakaļ uz nometni un, sastapis ceļa galminieku, kas izskatījās pēc izglītota cilvēka, apjautājās, vai tas saprot signālu valodu.
— Protams, — atbildēja Citrons. — Es esmu ieguvis signalizācijas zinātņu doktora grādu Kamerīnas universitātē.
— Un ko tad nozīmē šādi signāli? — Tomāts aprakstīja sīki, kādi signāli tika raidīti no hercoga Mandarīna loga.
— S…O…S… Tas nozīmē: glābiet mūsu dvēseles! Citiem vārdiem: palīgā!
— Palīgā? — Tomāts bija pavisam pārsteigts. — Tad tas nav nekāds joks.
Hercogs grib mums kaut ko paziņot. Acīmredzot viņš ir briesmās, ja jau raida mums tādus signālus.
Par to daudz vairs nedomādams, viņš lieliem soļiem aizsteidzās uz pili. Nonācis pie dārza vārtiņiem, viņš iesvilpās, saukdams Plēšku. Viņš gaidīja, ka suns iznāks no skaistās mājiņas, bet, sev par lielu pārsteigumu, redzēja to nolaistām ausīm izlienam no vecās būdas.
— Kas te notiek? — viņš jautāja.
— Es ievēroju likumu, — negribīgi atbildēja suns. — Likumīgie mājiņas īpašnieki man uzrādīja neapšaubāmus dokumentus, un man nekas cits neatlika kā piekāpties viņu priekšā.
— Kas par īpašniekiem?
— Kāds Ķirbītis un kāds Mellenītis.
— Un kur viņi tagad atrodas?
— Savā mājiņā. Guļ. Vismaz es tā domāju, lai gan nevaru saprast, kā Ķirbītis var gulēt mājiņā, kurā viņš var tikai apsēsties.
— Un kas atrodas pilī?
— Tur ir daudz ļaužu, vesels bars viesu. Visi zemas kārtas piederīgie, kā, piemēram, kurpnieki, orķestranti, sīpoli un tamlīdzīgi.
— Tu gribēji teikt — Sīpoliņš?
— Jā, liekas, ka tā viņu sauc. Un man liekas, ka hercogs Mandarīns jūtas ļoti apvainots — viņš ir ieslēdzies savā istabā un nav rādījies visu vakaru.
«Tas nozīmē, ka viņš tur ir ieslēgts,» domāja Tomāts, kam nāca pārsteigums pēc pārsteiguma.
— Barons arī ir ieslēdzies pagrabā, — turpināja Plēška. — Nu jau vairākas stundas no turienes atskan tāds pudeļu korķu sprādzienu troksnis, ka prieks klausīties.
«Nolādētais žūpa,» nodomāja Tomāts.
— Es tikai nevaru saprast, — stāstīja tālāk suns, — kā grāfs Ķirsēns var biedroties ar tik zemas kārtas ļaudīm. Viņš ir pavisam aizmirsis, kādus pienākumus uzliek viņa augstais dzimums.
Tomāts tūlīt aizskrēja, uzmodināja valdnieku un grāfienes un pavēstīja viņiem briesmīgo ziņu. Grāfienes gribēja tūliņ atgriezties pilī, bet valdnieks viņas atrunāja:
— Šonakt notikušās izpriecas ir stiprā mērā samazinājušas mana karaspēka skaitlisko sastāvu. Mums nav pašlaik tik daudz kareivju, lai varētu mēģināt uzsākt nakts uzbrukumu. Pagaidīsim rīta ausmu.
Viņš lika pasaukt Pētersīļa kungu, kas labi zināja aritmētiku, un pavēlēja viņam saskaitīt atlikušos spēkus, kuri vēl bija saglabājušies pēc uguņošanas, kas karaspēkam bija tikpat kā asins nolaišana. Pētersīļa kungs apbruņojās ar krītu un tāfeli un apstaigāja visas teltis, atzīmēdams ar vienu krustiņu katru kareivi, bet ar diviem krustiņiem katru galminieku un ģenerāli. Izrādījās, ka vēl ir atlicis septiņpadsmit citroniešu un ap četrdesmit ģenerāļu, turklāt vēl Tomāts, pats Pētersīļa kungs, valdnieks Citrons, grāfienes, Burkāns, Ošķis un zirgi.
Tomāts neredzēja nekāda labuma no zirgiem, bet, pēc Pētersīļa kunga atzinuma, kavalērija esot ļoti noderīga pie aplenkumiem. Izraisījās stratēģiska diskusija, kuras rezultātā galīgi satriektais valdnieks Citrons uzticēja Pētersīļa kungam kavalērijas vadību.
Kaujas plāns tika sastādīts ar mistera Burkāna palīdzību, kurš šai gadījumā tika iecelts ārzemju padomdevēja amatā.
Viņa pirmais padoms bija nokrāsot visiem sejas melnas, lai iebiedētu aplencamos. Valdnieks pavēlēja attaisīt vaļā daudz pudeļu un ar apdedzinātiem korķiem, pats sev par lielu uzjautrinājumu, nozieda savu ģenerāļu sejas melnas.