Sīpoliņš mēģināja bēgt caur pagrabu, bet eju, kas savienoja pagrabu ar mežu, izrādās, bija ieņēmis valdnieka karaspēks.
Kas viņiem bija atklājis slepenās ejas noslēpumu?
Arī to es jums varu pateikt: tas bija Zirnis. Redzēdams, ka nu vairs nav labi, advokāts pārgāja ienaidnieka pusē, jo baidījās, ka viņu nepakar otrreiz.
Tomāta prieks par Sīpoliņa sagūstīšanu bija tik liels, ka viņš atlaida brīvībā visus pārējos cietumniekus, un tie atgriezās savās mājās, bet Ķirsēnu par sodu ieslēdza bēniņos. Sīpoliņu veda uz cietumu vesels citroniešu pulks un ievietoja viņu apakšzemes kamerā.
Divas reizes dienā sardzes citronietis viņam atnesa maizes zupu un ūdeni bļodiņā.
Sīpoliņš apēda to neskatīdamies — pa daļai tāpēc, ka viņš bija izsalcis, pa daļai tāpēc, ka gaismu karcerī nekad neaizdedza. Pārējo dienas daļu Sīpoliņš gulēja, izstiepies uz savas lāviņas, un domāja.
— Kaut es varētu sastapt savu tēti, — viņš sev teica, — kaut es vismaz varētu viņam paziņot, ka arī es esmu te.
Dienu un nakti gar kameras durvīm soļoja citroniešu patruļa, spēcīgi piecērtot papēžus.
— Piesitiet savām zolēm vismaz gumijas papēdīšus, — kliedza Sīpoliņš, nevarēdams aizmigt. Bet neviens pat nepagriezās uz viņa pusi.
Pēc nedēļas atnāca viņam pakaļ.
— Uz kurieni jūs mani vedīsiet? — vaicāja Sīpoliņš pārliecībā, ka viņu ved uz karātavām. Izrādījās, ka viņu ved pagalmā uz pastaigu. Sīpoliņam bija jāsabaras ar savam kājām, jo tas nebija vairs paradušas viņam klausīt, un arī ar acīm, jo tās bija atradušas no gaismas un negribēja vairs vērties vaļā.
Pagalms bija apaļš, cits aiz cita riņķī gāja ieslodzītie, visi vienādos, balti un melni strīpotos apģērbos.
Sarunāties bija stingri aizliegts. Apļa vidū stāvēja citronietis un sita bungas soļu ritmā.
— Viens, divi, viens, divi…
Sīpoliņš iestājās riņķī, un viņam izgadījās iet aiz kāda veca cietumnieka, kam bija salīkusi mugura un sirmi mati. Reizēm viņam uznāca klepus, un pleci tad aizvien sāpīgi noraustījās.
«Nabaga vecītis,» nodomāja Sīpoliņš. «Ja viņš nebijis tik vecs, tad būtu ļoti līdzīgs manam tētim.»
Pēkšņi vecajam cietumniekam uznāca tik spēja klepus lēkme, ka viņš sāka grīļoties un bija spiests atbalstīties pret sienu, lai noturētos kājās. Sīpoliņš pieskrēja viņam klāt,
gribēdams palīdzēt, un ieskatījās tūkstošiem grumbu izvagotajā sejā. Arī cietumnieks paskatījās uz viņu ar dziestošu skatienu, tad satvēra aiz pleciem un čukstēja:
— — Sīpoliņ, manu dēliņ!
— Tēti, cik tu vecs esi kļuvis! Tēvs ar dēlu raudot apkampās.
— Sīpoliņ, neraudi, — ar pūlēm izdvesa vecītis. — Turies!
— Es, tēt, neraudu. Man tikai žēl, ka tu esi tik vecs un vārgs. Es taču solīju, ka nākšu tevi atbrīvot.
— Nebēdājies! Arī mēs vēl piedzīvosim laimīgas dienas. Tieši tai brīdī citronietis, kas sita soļu ritmu, deva sparīgu triecienu pa savām bungām.
— Ei, jūs tur abi! Vai neredzat, ka esat man galīgi sajaukuši ierindas kārtību? Marš, uz priekšu!
Sīpols veikli novērsās no dēla un turpināja soļot. Viņi apgāja divas reizes apkārt pagalmam, pēc tam cietumnieku rindas ievirzījās gaitenī, kas veda uz kamerām.
— Es tev aizsūtīšu ziņu, — čukstēja Sīpols.
— Bet kā tad?
— Gan tu redzēsi. Nezaudē dūšu, Sīpoliņ!
— Ardievu, tēt!
Vecītis pazuda savā kamerā. Sīpoliņa kamera bija divus stāvus zemāk pagrabā.
Tagad, kad viņš bija dabūjis atkal redzēt tēti, tā viņam vairs nelikās tik tumša. Ja labi ieskatījās, izrādījās, ka pa mazo lodziņu no koridora iekļuva pat neliels gaismas stariņš. Gaismas gan bija tik ļoti maz, ka varēja saskatīt tikai kustamies turp un atpakaļ citroniešu durkļus.
Nākamajā dienā Sīpoliņš kavēja sev laiku ar citroniešu durkļu skaitīšanu un pēkšņi nez no kurienes izdzirda saucam savādu balstiņu.
— Kas mani sauc? — viņš pārsteigts jautāja.
— Paskaties uz sienu!
— Kā tad lai es skatos, ja siena nemaz nav saredzama?
— Skaties uz to vietu, kas blakus lodziņam.
— — Tagad gan es tevi redzu. Tu taču esi Zirneklis. Bet ko tu te apakšā domā
atrast? Mušas jau mitrumu nemīl.
— Es esmu Klibais Zirneklis. Man ir arī tīkli, tikai augšstāvā. Kad man sagribas ēst, kāpju augšā tos apraudzīt, un vienmēr jau kaut kas tur atrodas.
Citronietis sirdīgi dauzīja pie durvīm.
— Vai būs reiz miers tur iekšā! Man gribētos zināt, ar ko tu tur sarunājies.
— Es skaitu lūgšanas, kuras man māmiņa iemācīja, — atbildēja Sīpoliņš.
— Vari skaitīt klusiņām pie sevis, — atteica sardzes virs, — tu mums jauc soli.
Citronieši bija tik stulbi, ka nevarēja ieturēt soli, ja traucēja pat vismazākais troksnītis. Klibais Zirneklis nokāpa zemāk un čukstēja savā samtainajā balstiņā:
— Es tev atnesu ziņas no tēva.
Tiešām, viņš nometa zemē zīmīti, kuru pārsteigtais Sīpoliņš tūliņ izlasīja. Tur bija teikts:
«Mīļo Sīpoliņ, visi Tavi piedzīvojumi man ir zināmi. Neuztraucies, ja viss nav izdevies tā, kā Tu gribēji. Es Tavā vietā būtu darījis tāpat. Ja būs drusciņ jāpasēž cietumā, tas Tev lielu ļaunumu nenodarīs: varēsi turpināt savas studijas, un būs laiks sakopot domas. Šīs zīmītes nodevējs ir mūsu pastnieks. Vari viņam uzticēties un ar viņa starpniecību nodot man kādu ziņu. Sirsnīgi skūpstu.
Tavs tēvs Sīpols.»
— Vai izlasīji? — jautajā Zirneklis.
— Izlasīju.
— Labi, tad iebāz zīmīti mutē, sakošļā un norij. Sardze nedrīkst to atrast.
— Jau darīts, — teica Sīpoliņš, košļādams zīmīti.
— Pagaidām uz redzēšanos, — sacīja Zirneklis.
— Uz kurieni tu iesi?
— Iešu iznēsāt pastu…
Sīpoliņš paskatījās uz Zirneklim kaklā pakārto somu, kāda mēdz būt pastniekiem. Tā bija pilna ar vēstulītēm.
— Kam tu nes visas šīs vēstules?
— Es jau kopš pieciem gadiem esmu šajā amatā: ik rītu apstaigāju kameras un savācu pastu, vēlāk atkal to izdalu. Tā ieslodzītie var savā starpā sazināties.
— Bet kur lai ņem papīru?
— Neviens jau neraksta uz papīra, bet gan uz krekla strēmelītes.
— Tagad es saprotu, kāpēc zīmītei bija tik savāda garša.
— Tinti, — turpināja Zirneklis, — taisa no zupas šķidruma, iejaucot tajā
sasmalcinātas drupatiņas no sienas ķieģeļiem.
— Sapratu, teica Sīpoliņš, — rīt nāc garām manai kamerai. Man būs pasts, ko tev iedot līdzi.
— Protams, — apsolīja Zirneklis un aizgāja. Sīpoliņš tikai tagad ieraudzīja, ka viņš klibo.
— Vai tu esi sasities?
— Nē jau, tas ir reimatisms. Uzturēšanās mitrumā man ir ļoti kaitīga. Esmu vecs, man būtu ļoti nepieciešams izbraukt drusciņ uz laukiem. Man ir brālis, kas dzīvo kukurūzas tīrumā. Viņš ik rītus izvelk tīklu starp diviem stiebriem, visu dienu atrodas svaigā gaisā un var gozēties saulē. Ne vienreiz vien viņš man ir rakstījis un aicinājis pie sevis, bet es nu esmu uzņēmies šos pienākumus. Ja reiz esi ko apņemies, tad tas arī jādara! Man bez tam ir savi rēķini ar valdnieku Citronu, jo viens no viņa sulaiņiem nogalināja manu tēvu; viņš to nospieda pret virtuves sienu. Nabaga vecītis… Vēl tagad redzams plankums uz šās sienas. Katrreiz, kad eju to apskatīt, pie sevis nodomāju: «Cerams, ka reiz arī valdniekam pienāks gals pie kādas sienas un no viņa arī paliks pāri tikai traips.» Vai ne tā?