— Nekad vēl nebiju sastapis Zirnekli ar tik cēlām jūtām, — pieklājīgi sacīja Sīpoliņš.
— Katrs dara to, kas viņa spēkos, — pazemīgi atbildēja Zirneklis. Klibodams viņš sasniedza mazo lodziņu un pagāja tieši gar degunu citronietim, kas bija apstājies, lai paraudzītos iekšā, vai tur viss ir kartībā. Tad Zirneklis aizgāja savu ceļu.
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
Sīpoliņš noplēsa krekla strēmeli un sadalīja to sīkos gabaliņos.
«Vēstuļpapīrs gatavs,» viņš apmierināts domāja. «Tagad jāgaida, kamēr atnesīs tinti.»
Kad sardzes citronietis atnesa viņam zupu, viņš neapēda no tās ne karotīti. Noskrāpējis ar karoti no sienas drusciņ ķieģeļu smalkumu, viņš iejauca tos ūdenī, samaisīja un ar karotes kātu uzrakstīja iecerētās vēstules.
«Mīļo tēti,»
viņš rakstīja pirmajā vēstulē,
«vai atceries, ka es apsolījos nākt Tevi atbrīvot? Šis brīdis nu tuvojas. Man padomā ir plāns, kā no šejienes izbēgt. Skūpstu
Tevi. Tavs dēls Sīpoliņš.»
Otra vēstule, adresēta Kurmienei, bija šāda:
«Sirdsmīļo, veco Kurmien, nedomā, ka esmu Tevi aizmirsis. Cietumā man nav nekā, ko darīt, un es domāju par vecajiem draugiem. Domāju, domāju un izdomāju, ka
Tu varbūt varētu man palīdzēt izkļūt no šejienes un atbrīvot arī manu tēti. Pasākums nav no vieglajiem, tas tiesa. Bet, ja Tu varētu pieaicināt sev talkā kādus simt kurmjus,
tad tas nebūtu vairs neiespējams. Gaidu no Tevis drīzu atbildi, kā arī brīdi, kad Tu ieradīsies manā kamerā. Tavs vecais draugs Sīpoliņš.
P. S. Šoreiz Tev acis nesāpēs. Šis cietums ir tumšāks pat par tintes podu.»
Trešā vēstule bija domāta Ķirsēnam:
«Mīļo Ķirsēn, man nav nekādu ziņu par Tevi, bet es esmu pārliecināts, ka mūsu neveiksmes dēļ Tu tomēr neesi nokāris galvu. Apsolu Tev, ka bruņinieks Tomāts saņems to, ko pelnījis. Cietumā esmu pārdomājis daudz ko tādu, par ko brīvībā nav bijis laika domāt. Tev jāpalīdz man tikt no šejienes ārā. Nogādā Kurmienei manu vēstuli. Tu jau zini, kur tā jānoliek. Sūtīšu Tev tālākos norādījumus. Sveicieni visiem.
Sīpoliņš.»
Viņš paslēpa visas trīs vēstules zem spilvena, atlikušo tinti ielēja pagultē kādā grīdas iedobumiņā, vakara apgaitas laikā atdeva bļodiņu citronietim un likās gulēt.
Nākamajā rītā Klibais Zirneklis atnesa no tēva otru vēstuli. Nabaga Sīpols bija ļoti noilgojies pēc kādas ziņas no Sīpoliņa, bet ieteica arī pataupīt kreklu ilgākam laikam.
Sīpoliņš noplēsa gandrīz pusi no krekla, nolikās guļus uz grīdas, iemērca pirkstu tintnīcā, tas ir, pagultes bedrītē, un sāka rakstīt.
— Ko tu dari! — teica pastnieks pavisam noskaities. — Ja tu rakstīsi uz tik lielām loksnēm, tad pēc nedēļas tev vairs nebūs vēstuļpapīra.
— Esi bez raizēm, — atbildēja Sīpoliņš. — Pēc nedēļas manis te vairs nebūs.
— Dēliņ, tu cel tikai gaisa pilis.
— Var jau gadīties. Bet vai tu sprediķu vietā labāk nevarētu sniegt man palīdzīgu roku?
— Sniegšu visas savas astoņas kājas. Kas tev padomā?
— Uz šā puskrekla gribu uzzīmēt cietuma plānu, norādot pareizu cietuma mūra, pagalma un katra stāva atrašanās vietu un visu pārējo.
— Tas ir pavisam viegli. Es pazīstu cietumā ikvienu pēdu.
Ar Klibā Zirnekļa palīdzību Sīpoliņš aši uzmeta cietuma plānu, atzīmēdams pagalmu ar krustiņu.
— Kāpēc tu tur uzvilki krustiņu? — apvaicājās Zirneklis.
— To paskaidrošu tev citreiz, — izvairīgi atbildēja Sīpoliņš. — Nododu tev vienu vēstuli manam tētim, bet šīs abas līdz ar cietuma plānu tev jānogādā manam draugam.
— Ārpus cietuma?
— Jā, grāfam Ķirsēnam.
— Vai viņš dzīvo tālu no šejienes?
— Ķiršu pilī.
— Es zinu, kur tas ir. Man ir brālēns, kas strādā pils bēniņos. Viņš jau vairākas reizes lūdzis mani pie sevis ciemos, bet man nekad nav bijis laika aiziet. Viņš stāsta, ka tur esot brīnumjauki. Bet kas tad izpildīs pastnieka pienākumus, ja es iešu uz turieni?
— Tev ar visu klibo kāju pietiks divu dienu laika turp un atpakaļceļam. Divas dienas var iztikt arī bez pasta.
— Es gan negribētu kavēt savu darbu, — sacīja Klibais Zirneklis, — bet, tā kā šoreiz tas nav nekāds izpriecas ceļojums, tad…
— Bez tam, — teica Sīpoliņš, — tas ir ļoti atbildīgs ceļojums, jo tev uzticēts svarīgs sūtījums. Neaizmirsti, ka no šā ceļojuma rezultātiem atkarīga cietumnieku atbrīvošana.
— Visu cietumnieku?
— Jā, visu, — apstiprināja Sīpoliņš.
— Tādā gadījumā es tūliņ pēc pasta izdalīšanas došos ceļā.
— Nezinu, kā tev izteikt savu pateicību.
— Par to nemaz nedomā, — atbildēja Klibais Zirneklis, — ja cietumā vairs neviena nebūs, es varēšu pārcelties uz dzīvi laukos.
Viņš ielika visas trīs vēstules somā, kuru uzkāra sev kaklā, un aizkliboja uz lodziņa pusi.
— Uz redzēšanos, — čukstēja Sīpoliņš, piespiedis degunu pie režģiem un ar skatienu pavadīdams pastnieku, kas rāpās augšā pie griestiem, kur bija ērtāka iešana.
— Laimīgu ceļu!
No tā brīža, kad Zirneklis pazuda tumsā, Sīpoliņš sāka skaitīt stundas un minūtes.
Kad bija pagājušas divdesmit četras stundas, viņš prātoja:
«Tagad viņam jau vajadzētu būt pils tuvumā. Gan tur atradīsies kāds, kas parādīs ceļu. Un, ja dabūs zināt, ka viņš ir ievērojamā Bēniņu Zirnekļa brālēns, iespējams pat, ka viņu kāds pavadīs.»
Viņš jau redzēja savu acu priekšā veco, mazo zirneklīti ar klibo kāju rāpjamies bēniņos, redzēja, kā viņš uzmeklē Ķirsēna istabu, nokāpj no sienas, pieiet pie jaunā grāfa gultas, pamodina viņu un čukst tam ausī svarīgas ziņas.
Pēc kāda laika Sīpoliņš vairs nekur nevarēja atrast sev mieru. Jebkuru brīdi vajadzēja atgriezties Zirneklim. Pagāja viena diena, pagāja divas, bet Zirnekļa kā nebija, tā nebija. Pagāja trīs dienas. Cietumnieki bija nobēdājušies par pasta sakaru pārtraukumu. Tā kā Zirneklis nevienam nebija uzticējis savas misijas noslēpumu, bet sacīja, ka aizejot uz dažām dienām atvaļinājumā, ne viens vien no ieslodzītajiem savā sirdī nodomāja, ka Zirneklis ir pametis viņus likteņa varā un aizbraucis uz laukiem, kā jau visu laiku to bija vēlējies. Sīpoliņš nezināja, ko domāt.
Ceturtā diena bija pastaigas diena, bet Sīpoliņš savu tēvu neredzēja, un neviens arī neko par viņu nemācēja pastāstīt. Sīpoliņš atgriezās savā kamerā ar diezgan saplakušu dūšu un nometās uz lāviņas. Viņš bija zaudējis gandrīz visas cerības.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
Kas bija noticis ar pastnieku Zirnekli? Izstāstīsim visu pāris vārdos.
No cietuma izgājis, Zirneklis nogriezās pa galveno ielu, turēdamies ietves tuvumā, lai viņam kāds neuzbrauktu virsū. Viņu jau bija aizķēris velosipēda ritenis, un cik tur nu trūka, ka viņš būtu nožēlojamā kārtā sašķaidīts. Labi, ka vēl paguva atrauties sāņus.
«Tētīt mīļais,» pārbijies viņš domāja, «mans ceļojums būtu beidzies agrāk, nekā iesācies.»
Par laimi, viņš ieraudzīja atvērtu kanalizācijas lūku un ielīda novadcaurulē. Viņš vēl nebija tur lāgā iebāzis savu galvu, kad viņu jau kāds sauca.