Tas, izrādījās, bija vecs paziņa, attāls radinieks no tēva puses. Šis paziņa arī kādreiz bija dzīvojis pils virtuvē. Viņu sauca par Septiņarpusnieku, jo viņam bija septiņas ar pusi kājas: pusi no astotās viņš bija zaudējis nelaimes gadījumā, citiem vārdiem, pēc slikti nomērķēta sitiena ar slotu.
Klibais Zirneklis ļoti laipni sasveicinājās, un Septiņarpusnieks nāca līdzi, uzsākdams valodas par senajām, labajām dienām.
Laiku pa laikam paziņa apstājās, gribēdams sīkāk paskaidrot, kā īsti gadījusies nelaime ar slotu, bet Klibais Zirneklis tik steidzās un steidzās uz priekšu, nepadodamies kārdinājumam patērzēt ar vecu paziņu.
— Kur tu tik ļoti steidzies? — galu galā noprasīja Septiņarpusnieks.
— Eju pie sava brālēna, — aplinkus atbildēja Klibais Zirneklis, negribēdams neko stāstīt par Sīpoliņu, jauno grāfu un Kurmieni.
— Vai pie tā, kas dzīvo Ķiršu pilī? Viņš mani nesen uzaicināja pavadīt kādu nedēļu pie viņa bēniņos. Es gandrīz vai varētu iet tev līdzi, man patlaban nav nekādu neatliekamu darīšanu.
Klibais Zirneklis nezināja, vai priecāties par ceļabiedru vai ne.
Tomēr viņš apdomājās, ka divatā ātrāk paietu laiks un vajadzības gadījumā viens otram varētu izpalīdzēt.
— Labprāt, — viņš atbildēja, — ja vien jums nav iebildumu, ka ejam drusku ātrāk.
Man ir uzticēts kāds pienākums, un es negribētu kavēties.
— Vai tu vēl arvien esi cietumā par pastnieku? — jautāja Septiņarpusnieks.
— Nē, pašlaik esmu no šā darba atbrīvojies, — atbildēja Klibais Zirneklis.
Septiņarpusnieks gan bija viņa biedrs, tomēr ir lietas, kas nav jāzina pat vislabākajam draugam.
Tā viņi pļāpādami sasniedza pilsētas robežu un varēja līst no novadcaurules ārā.
Klibais Zirneklis atviegloti nopūtās, jo no nejaukās smakas viņam bija palicis nelabi.
Drīz vien viņi nokļuva lauku zaļumā. Diena bija jauka, un smaržīgā zāle viegli līgojās vējā. Septiņarpusnieks atpleta muti, it kā gribēdams ar vienu elpas vilcienu ieraut sevī veselu vēja pūsmu.
— Kas par krāšņumu! — viņš> iesaucās. — Jau trīs gadi, kopš neesmu izlīdis no novadcaurules ārā, bet man tā vien šķiet, ka es nekad neatgriezīšos un apmetīšos uz pastāvīgu dzīvi laukos.
— Lauki ir jau diezgan biezi apdzīvoti, — aizrādīja Klibais Zirneklis, vērsdams sava ceļabiedra uzmanību uz garu virkni skudru, kas vaiga sviedros stiepa kāpuru uz savu pūzni.
— Kungiem lauku cilvēki laikam gan nepatīk, — dzēlīgi ieteicās Sienāzis, sēdēdams savas mītnes priekšā.
Septiņarpusniekam katrā ziņā vajadzēja apstāties un izklāstīt Sienāzim savus uzskatus par lauku dzīvi. Sienāzis tos apstrīdēja, Septiņarpusnieks cirta pretim, tad Sienāzis pacēla balsi, bet Septiņarpusnieks sāka kliegt: viņi nevarēja vien beigt savu apspriedi, taču laiks uz vietas nestāvēja.
Pa to starpu bija saradušies diezgan kuplā skaitā klausītāji: sienāži, laputis un, pienācīgā attālumā turēdamies, pat viens otrs pārdrošs knislis. Zvirbulis, kas izpildīja policista pienākumus un bija ievērojis drūzmēšanos, nolaidās zemāk, lai izklīdinātu pūli. Tad pēkšņi viņš ieraudzīja Septiņarpusnieku.
— Paskat, kāds gards kumoss būs maniem zvirbulēniem! — viņš čirkstēja. Te kāds knislis sacēla trauksmi:
— Uzmanību, policija!
Tai pašā acumirklī visi bija nozuduši, kā zemē iegrimuši. Klibais Zirneklis un Septiņarpusnieks paslēpās pie Sienāža, kas steidzīgi aizvēra mājokļa durvis un palika stāvam turpat sardzē. Septiņarpusnieks drebēja kā apšu lapa, un Klibais Zirneklis jau sāka nožēlot, ka ir ņēmis līdzi tik pļāpīgu ceļabiedru, kas ne tikvien kavēja daudz laika, bet ar ķildošanos bija pievērsis pat policijas uzmanību.
«Nu es esmu ievērots,» nodomāja vecais pastnieks. «Zvirbulis katrā ziņā ir atzīmējis mani savos sarakstos. Kas reiz tur ierakstīts, tas lai sagatavojas uz visļaunāko.»
Viņš pagriezās pret Septiņarpusnieku un teica:
— Krusttēv, kā redzat, ceļojums ir bīstams. Vai mēs labāk neietu katrs savu ceļu?
— To es no tevis negaidīju! — izsaucās Septiņarpusnieks. — Pirmīt tu ņēmies mani pierunāt, lai eju tev līdzi caur uguni un ūdeni, un tagad tu gribi mani pamest vienu nelaimē. Labs draugs — neko teikt.
— Jūs pats taču gribējāt nākt man līdzi. Bet tas nav galvenais. Man ir uzdots nokārtot pilī svarīgas darīšanas, un tāpēc nedomāju pavadīt visu dienu šajā alā, lai gan esmu ļoti pateicīgs Sienāzim par viesmīlību.
— Es iešu tev līdzi, — paziņoja Septiņarpusnieks. — Esmu solījies apciemot tavu brālēnu un gribu savu solījumu izpildīt.
— Tad ejam, — skubināja Klibais Zirneklis.
— Pagaidiet vēl mirklīti, es paskatīšos, vai policija ir vēl tepat, — teica Sienāzis.
Viņš lēnītēm pavēra durvis: Zvirbulis bija vēl turpat. Viņš lidoja zemu, pārlūkodams katru zāles stiebriņu.
Septiņarpusnieks smagi nopūtās un pateica, ka tādos apstākļos viņš nekustēšot ne no vietas un nelaidīšot nekur arī Klibo Zirnekli.
— Es nevaru tev atļaut riskēt ar savu dzīvību, — viņš teica. — Es pazinu tavu tēvu un jūtos atbildīgs viņa priekšā par tavu labklājību.
Bija vien jāgaida. Un, tā kā Zvirbulis nedomāja nekur laisties, visa diena pagāja veltīgā gaidīšanā. Tikai pēc saules rieta policija atgriezās savās kazarmās — cipresēs pie kapsētas —, un abi mūsu ceļinieki devās atkal tālāk. Klibajam Zirneklim par zaudēto dienu bija pavisam īgns prāts.
Naktī viņi būtu varējuši veikt krietnu ceļa gabalu, bet kādā brīdī Septiņarpusnieks pasludināja, ka viņš esot noguris un gribot atpūsties.
— To mēs nevaram darīt, — pretojās Klibais Zirneklis. — Tas ir pilnīgi neiespējami. Es iešu bez apstājas.
— Tu gribi pamest mani pusceļā, pie tam vēl nakts vidū! Tad tā tu apejies ar sava tēva vecajiem draugiem! Kā man gribētos, lai tavs nabaga sirmais tēvs tagad būtu te un paņemtu tevi priekšā, kā nākas.
Viņš runāja vēl gari un plaši, kamēr Klibajam Zirneklim bija vien jāpiekāpjas. Viņi uzmeklēja sev vietiņu zem baznīcas jumta notekas un likās gulēt.
Nav nemaz jāstāsta, ka Klibais Zirneklis ne aci neaizdarīja un visu laiku tikai sirdīgi raudzījās uz savu veco ceļabiedru, kas krāca vienā mierā.
«Ja viņa nebūtu, es ap šo laiku būtu bijis jau tur, varbūt pat nāktu jau atpakaļ.»
Tikko sāka aust gaismiņa, viņš bez kādas žēlastības cēla Septiņarpusnieku augšā.
— Ejam! — viņš izrīkoja.
Tomēr viņam vēl bija krietni jāgaida, kamēr Septiņarpusnieks pienācīgi uzkopa savu ārieni. Vecais pļāpa rūpīgi nospodrināja savas septiņarpus kājas, un tikai pēc šās procedūras pabeigšanas paziņoja, ka varot turpināt ceļu.
Rīts pagāja bez kādiem starpgadījumiem. Ap pusdienas laiku viņiem bija jāslēpjas atkal no kāda zvirbuļa, kas viņus apdraudēja ar savu tuvošanos, tāpēc viņi iemuka kādā ejā. Kad bija pārliecinājušies, ka nekādas briesmas vairs nedraud, un abi iznāca no šās ejas ārā, tad izrādījās, ka viņi nokļuvuši kādā lielā laukumā, kur nemaz nebija zāles un tikai kādas nepazīstamas pēdas to nomīdījušas visos virzienos.
— Savāda vieta, — teica Septiņarpusnieks, — varētu domāt, ka te vesels karaspēks gājis pāri.
Vienā laukuma malā rēgojās ne visai augsta celtne, no kuras atskanēja aizdomīgas balsis.
— Es neesmu ziņkārīgs, — Septiņarpusnieks turpināja spriedelēt, — bet es atdotu vēl vienu gabaliņu no savas astotās kājas, ja varētu uzzināt, kur mēs īsti atrodamies un kas par ļaudīm te dzīvo.