Klibais Zirneklis, apkārt neskatīdamies, naigi soļoja tālāk.
Viņš bija līdz nāvei noguris, jo nakti nebija gulējis, un saules tveicē viņam sasāpējās galva. Viņam bija tāda nojauta, ka viņš nekad nenokļūs līdz pilij, jo šķita, ka nevis tuvojas, bet attālinās no tās. Kas to lai zina, vai viņi tik nav novirzījušies no pareizā ceļa: jau vajadzēja būt redzamiem vismaz pašiem augstākajiem pils torņiem.
Tiesa, viņi abi bija veci un bez brillēm, jo briļļaini zirnekļi taču nekad nav redzēti, tāpēc nebija izslēgta varbūtība, ka viņi ir pagājuši pilij garām, to nemaz neievērodami.
Klibais Zirneklis bija nogrimis tamlīdzīgās domās, kad viņam aizsteidzās garām mazs, zaļš kāpuriņš, saukdams:
— Glābjas, kas var! Vistas nāk!
— Mēs esam pagalam! — šausmās iekliedzās Septiņarpusnieks, kas jau bija dzirdējis stāstām par šo briesmīgo ienaidnieku, un metās skriet, cik jaudas, ar savām septiņām kājām, palēkdamies uz astotās kājas paliekas.
Klibais Zirneklis nebija tik izveicīgs — pa daļai savas izklaidības dēļ, pa daļai tāpēc, ka vēl nekad tam nebija gadījies neko dzirdēt par vistām. Kad viens no šiem milzīgajiem zvēriem uzklupa viņam, viņš, pēdējos spēkus saņēmis, norāva sev kaklā pakārto pasta somu, uzmeta to savam ceļabiedram uz pleca un iekliedzās: — Nogādā sūtījumu…
Kam jānogādā sūtījums, to viņš vairs nespēja pateikt.
Vistai tas bija tikai viens vienīgs kumoss. Nabaga Klibais Zirneklis! Viņš vairs nenēsās pastu no kameras uz kameru, viņš vairs neapstāsies ne pie viena ieslodzītā, lai kādu brītiņu patērzētu. Neviens vairs neredzēs, kā viņš klibodams raušas augšā pa drūmajām, mitrajām cietuma sienām.
Viņa nāve, izrādījās, bija glābiņš Septiņarpusniekam kuram izdevās nokļūt līdz drāšu sietam, kas iežogoja vistu kūti. (Lūk, kas, izrādījās, bija lielais, smilšainais laukums!) Viņš izlīda drāšu sietam cauri un tā paspēja nokļūt drošībā, iekams vista pagriezās uz viņa pusi. Tad pēc lielās piepūles un izbailēm viņš iekrita nesamaņā.
No ģīboņa pamodies, viņš vairs lāgā neatskārta, kur atrodas. Saulīte jau rietēja, tātad bezsamaņas stāvoklī viņš bija pavadījis vairākas stundas.
Dažu soļu attālumā rēgojās baigais vistas siluets. Visu pēcpusdienu vista nebija no viņa nolaidusi ne acu un, pūlēdamās izbāzt kaklu cauri drāšu sietam, bija sev izplūkājusi visas spalvas.
Paskatījies uz šausmīgo knābi, viņš atcerējās Klibā Zirnekļa bēdīgo galu.
Septiņarpusnieks nobirdināja asaru viņa piemiņai un gribēja celties augšā, bet izrādījās, ka viņa puskāju bija piespiedis pie zemes kāds smagums. Tikai tagad viņš pamanīja somu, kuru viņam īsi pirms nāves bija pasviedis Klibais Zirneklis. Līdz tam viņš nemaz to nebija ievērojis. Nu viņam ienāca prātā arī drosmīgā pastnieka pēdējie vārdi:
«Nogādā sūtījumu…»
«Jā, bet kam tad?» Septiņarpusnieks pats sev jautāja. «Un kas par sūtījumu? Vai nebūtu labāk, ja es iemestu šo somu pirmajā tuvākajā grāvī un atgrieztos savā novadcaurulē? Tur nav ne zvirbuļu, ne vistu. Nejauka smaka gan tur būs, bet vismaz pats drošs no briesmām. Paraudzīšos, kas ir somā, bet tikai aiz ziņkārības.»
Viņš sāka lasīt vēstules; lasīja, lasīja, kamēr vairs nevarēja novaldīt asaras, un bija jānoslauka acis, ja gribēja vēl ko salasīt.
«Un viņš man nesacīja ne vārda. Un es viņu kavēju ar savu pļāpāšanu — viņu, kam uzticēta tik atbildīga un neatliekama misija! Nē, nu man ir skaidrs: Klibā Zirnekļa nāvē vainojams esmu es, mans pienākums tagad ir nodot šo sūtījumu pēc piederības. Ja arī man būs jāmirst, tad vismaz būšu no savas puses kaut ko darījis, lai godinātu uzticamā drauga piemiņu. Es pazinu viņa tēvu, kas dzīvoja valdnieka pils virtuvē: tiešām lāga vīrs! Es raudāju, stāvēdams viņa mirstīgo atlieku traipa priekšā, kas atrodas pusceļā starp grīdu un griestiem!»
Septiņarpusnieks devās ceļā, nemaz nedomādams par gulēšanu, un mazā gaismiņā nonāca pilī. Ceļu uz bēniņiem viņš atrada viegli! Tur viņu ļoti sirsnīgi uzņēma brālēns Zirneklis, kuram viņš izstāstīja visus savus piedzīvojumus. Abi kopīgi nogādāja vēstules Ķirsēnam, kas vēl arvien bēniņos izcieta sodu. Tad brālēns Zirneklis lika Septiņarpusniekam priekšā pavadīt visu vasaru pilī, un vecais pļāpa pieņēma šo piedāvājumu ar priecīgu prātu. Atpakaļceļš viņam iedvesa pārāk lielas bailes.
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA
Kādu rītu citronietis, kas nesa Sīpoliņam maizes zupu un ūdeni, nolika bļodiņu zemē, paskatījās cieši Sīpoliņā un teica:
— Tavs tēvs nejūtas labi. Viņš ir smagi slims.
Sīpoliņš gribēja vēl ko uzzināt, apvaicāties sīkāk, bet citronietis viņam pateica tikai to, ka Sīpols nespējot iziet no kameras. Beigās viņš piebilda:
— Tik skaties, nevienam nesaki, ka es tev to esmu izstāstījis. Tā es varu zaudēt savu vietu, bet man ir jāuztur ģimene.
Sīpoliņš neko arī neteica. Acīmredzot uniforma vien vēl nepadara nevienu par citronieti — šis vecais vīrs ar bargo sejas izteiksmi īstenība bija ģimenes tēvs, kas nebija pratis atrast labāku darbu, lai varētu apgādāt savus bērnus.
Tajā dienā bija paredzēta pastaiga.
Ieslodzītie izgāja pagalmā un sāka staigāt riņķī apkārt, bet citronietis bundzinieks sita soli.
— Viens, divi, viens, divi…
«Viens, divi…» domās iegrimis, teica Sīpoliņš. «Pastnieks Zirneklis ir bez vēsts pazudis. Jau pagājušas desmit dienas, kopš viņš aizgāja. Tagad nu ir skaidrs, ka vairs neatgriezīsies. Vēstules viņš nav nodevis, citādi Kurmiene būtu atnākusi. Viens, divi… tētis ir slims, par bēgšanu nav pat ko domāt. Kā lai dabū viņu projām? Kā varēs viņu ārstēt? Kas zina, cik ilgi vajadzēs slapstīties, iztikt bez ārstiem un zālēm. Atmet pēdējās cerības, Sīpoliņ, un rēķinies ar to, ka visa dzīve būs jāpavada cietumā! Pēc nāves arī būs tepat jāpaliek,» viņš domās vēl piebilda, pavērdamies uz cietuma kapsētu, kas bija redzama pa mazo pagalma mūra lodziņu.
Pastaiga viņam todien likās daudz drūmāka nekā parasti. Ieslodzītie salīkuši soļoja savos balti un melni strīpotajos apģērbos, nevienam nebija patikas mēģināt iečukstēt kādu vārdiņu savam kaimiņam, kā viņi to parasti centās darīt. Visi ilgojās pēc brīvības, bet tobrīd brīvība likās tik ļoti tāla, daudz tālāka par sauli, pat par tādu sauli, kas lietainā laikā paslēpusies aiz mākoņiem. It kā pastiprinot vispārējo skumjo noskaņu, sāka līt. Cietumnieki ierāva galvu plecos un turpināja soļot, jo pastaigai bija jānotiek jebkuros laika apstākļos.
Pēkšņi Sīpoliņš izdzirda saucienu.
— Sīpoliņ! — čukstēja balss ar labi pazīstamo deguna pieskaņu. — Nākamajā aplī palēnini soli!
«Kurmiene!» Sīpoliņš juta, ka no prieka izlīst caur ķermeni karsta asins šalts. «Viņa ir atnākusi! Viņa ir te!»
Tūlīt ienāca prātā arī kamerā ieslēgtais tētis.
Sīpoliņam tik ļoti gribējās drīzāk nokļūt atpakaļ tajā apļa punktā, kur bija dzirdējis Kurmienes balsi, ka viņš uzmina uz papēžiem cietumniekam, kas gāja viņam pa priekšu. Tas pagriezās atpakaļ un pārmeta Sīpoliņam:
— Skaties taču, kur liec kājas!
— Par to nevajag lielu brēku celt, — čukstēja Sīpoliņš. — Labāk palaid apkārt ziņu, ka pēc stundas ceturkšņa mēs visi būsim jau no cietuma ārā.
— Vai tu esi traks? — cietumnieks atbildēja ar jautājumu.
— Dari, kā saku! Liec pateikt tālāk, lai visi sagatavojas. Bēgšana notiks pastaigas laikā.