Savāksim tos un atdosim bērniem, ko rotaļāties.
Ko jūs teicāt? Kur ir Sīpoliņš? Ak tā, jā. Kurmiene ar Sīpoliņu, domādami, ka sargi dzenas pakaļ, negāja vis pa to eju, kas veda uz laukiem, bet izraka jaunu. Tāpēc sargi viņus nepanāca.
Bet kur tad viņi tagad ir? Mazliet pacietības, gan visu dabūsiet zināt.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
Citrons sarīkoja lielus svētkus.
«Maniem pavalstniekiem nepieciešamas izpriecas,» viņš prātoja, «tad viņiem nebūs laika domāt par savām nedienām.»
Notika lielas zirgu skriešanās sacīkstes, kurās piedalījās visi pirmā, otrā un trešā ranga galma citroni, protams, ne jau zirgu, bet braucēju lomās.
Šo sacīkšu īpatnība bija tā, ka zirgiem bija jāvelk nobremzēti rati. Pirms starta citroni uzlika riteņiem ļoti smagas un pamatīgas bremzes. Pats valdnieks gāja pārbaudīt, vai tās ir kārtībā.
Bremzes darbojās tik labi, ka riteņi negriezās nemaz; tāpēc zirgiem bija jāpieliek desmit un simtkārtīgs spēks, lai varētu ratus pavilkt.
Kad valdnieks deva zīmi sākt, nabaga zirdziņi, atspērušies uz visām četrām kājām, sāka vilkt, cik spēka, ar putām uz lūpām. Bet rati pat nepakustējās. Tad citroni laida darbā savas greznās pātagas, nežēlīgi sizdami zirgus.
Daži pajūgi pavirzījās par nedaudz centimetriem uz priekšu, un valdnieks iepriecināts plaukšķināja rokas. Tad viņš nokāpa sacīkšu laukumā un sāka pats slānīt zirgus gan pa labi, gan pa kreisi. Tas viņam bija tīrais baudījums.
— Sadodiet manējam, jūsu augstība! — sauca citroni, lai izpatiktu valdniekam.
Līdz ārprātam pārbiedētie zirgi tikai kārpīja ar kājām zemi. Šo nežēlīgo joku bija izgudrojis valdnieks, kas sprieda tā:
— Visi zirgi prot skriet, ja iemaukti palaisti vaļīgi. Es gribu redzēt tādus zirgus, kas prot skriet arī tad, ja viņus tur ciet.
Patiesībā viņam tikai patika sist zirgus, un viņš sarīkoja sacīkstes, lai varētu izbaudīt šo prieku.
Ļaudis šausminājās, tomēr šis mežonīgais uzvedums viņiem bija jānoskatās līdz galam. Ja valdnieks bija nolēmis, ka tautai vajag uzjautrināties, tad ļaudis tika piespiesti uzjautrināties ar varu.
Pēkšņi pātaga apstājās pusvēzienā un valdnieka acis iepletās tik platas, ka likās — nupat izsprāgs no pieres. Kājas sāka trīcēt, seja kļuva tik dzeltena kā vēl nekad, zem dzeltenās cepures mati saslējās stāvus, liekot drebulīgi tinkšķēt zelta zvaniņam.
Nabaga valdnieks, izrādās, bija ieraudzījis savā priekšā atveramies zemi.
Vispirms bija radusies viena plaisa, tad otra, vēlāk skrejceļa vidū parādījās zemes izcilnītis, gluži tāda pati smilšu kaudzīte, kādas pļavās kurmji saceļ īsā laikā. Tad pauguriņš sašķēlās, tā vidū sprauga kļuva arvien platāka, parādījās kāda galva, tad pleci — un, uz elkoņiem un ceļgaliem atspiedies, no zemes izspraucās ārā kāds mazs, ļoti kustīgs radījums — Sīpoliņš.
Bija dzirdams, ka Kurmiene pārbijušies kliedza caur degunu:
— Sīpoliņ, griezies atpakaļ, mēs esam apmaldījušies!
Sīpoliņš to vairs nedzirdēja. Redzot aiz bailēm nosvīdušo valdnieku, kas bija kā pārakmeņojies tā priekšā ar paceltu pātagu rokā, viņam sirds krūtīs salēcās priekā.
Nedomādams vairs pats, ko dara, Sīpoliņš piegāja pie valdnieka un izrāva tam pātagu no rokas. Viņš to savicināja un nošmiukstināja pāris reižu gaisā it kā pārbaudīdams, tad laida to ar visu spēku pa valdnieka muguru, kurš aiz pārbīļa vairs nejaudāja pat atvairīties un ļāva sevi sist. Viņš tikai iekliedzās:
— Vai!
Sīpoliņš no jauna atvēzējās un iecirta ar pātagu vēlreiz. Tad valdnieks pagriezās un metās bēgt, ko kājas nes.
Tas bija signāls. Kā uz burvja mājienu aiz Sīpoliņa muguras cits pēc cita saradās visi apcietinātie, kas bija izbēguši no cietuma, un ļaužu pūlis tos saņēma ar prieka saucieniem. Tēvi satikās ar dēliem, sievas ar vīriem.
Policistu ķēde tika pārrauta, pūlis iegruva sacīkšu laukumā un no turienes lielā sajūsmā aiznesa uz rokām bijušos ieslodzītos.
Galma citroni izbailēs mēģināja bēgt, bet rati, kā jau zināt, bija nobremzēti un nekustējās ne no vietas, tāpēc visi citroni tika saņemti ciet un sasieti kā salmu kūļi.
Valdnieks Citrons turpretim paguva ielēkt savā karietē, ar kuru sacīkstēs nepiedalījās un kura tāpēc nebija nobremzēta, un steidzīgi aizbrauca. Viņš nemaz nedomāja par atgriešanos savā pilī, bet brauca pāri tīrumiem, kulstīdams zirgus ar spieķi, lai tie rikšotu vēl ātrāk. Paklausīgie zirgi metās auļos ar tādu sparu, ka apgāza karieti, un valdnieks Citrons tieši uz galvas iekrita mēslu čupā.
— Piemērota vieta, — būtu teicis Sīpoliņš, bet viņa tur nebija.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
Tai pašā laikā, kad pilsētā notika lielās nobremzēto ratu sacīkstes, vienā no Ķiršu pils zālēm, kas bija arī tiesas zāle, Tomāts bija licis sapulcināt visus ciema iedzīvotājus ļoti svarīga jautājuma izšķiršanai.
Priekšsēdētājs, nav nemaz jāstāsta, protams, bija pats Tomāts. Advokāts — Zirnis.
Pētersīļa kungs izpildīja sekretāra pienākumus un ierakstīja atbildes milzīgā protokolu grāmatā ar kreiso roku, lai labā vienmēr būtu brīva deguna šņaukšanai.
Ļaudis bija krietni nobijušies, jo ikreiz, kad sapulcējās tiesa, viņiem uzbruka kāda nelaime. Tā pagājušo reizi tiesa nosprieda, ka gaiss pieder grāfienēm Ķirsēm un tāpēc katram, kas ieelpoja gaisu, vajadzēja par to samaksāt pils pārvaldē. Reizi mēnesī Tomāts apstaigāja visas mājas, lika ikvienam iedzīvotājam dziļi ieelpot un izmērīja viņa krūšu dobuma tilpumu, tad izdarīja dažus aprēķinus un noteica gaisa lietošanas maksu katram elpotajam. Ķirbītim, kas dzīvoja nepārtrauktās nopūtās, maksu aprēķināja pēc ļoti augstas likmes.
Bruņinieks Tomāts pirmais ņēma vārdu un, visapkārt dziļam klusumam valdot, sacīja:
— Pēdējā laikā pils ienākumi ir stipri samazinājušies. Kā zināt, abas vecās dāmas, bārenes, kam nav ne tēva, ne mātes un kas pašas dzīvo galīgā trūkumā, vēl ir spiestas uzturēt hercogu Mandarīnu un baronu Apelsīnu, lai tos paglābtu no bada nāves.
Meistars Vīnodziņš pašķielēja uz barona pusi, kurš sēdēja kaktā un aizvērtām acīm baudīja zaķa cepeti ar zvirbuļu piedevām.
— Te nav nekāda apkārtglūnēšana, — stingri nobrīdināja Tomāts. — Izbeidziet šo lūrēšanu, citādi es jums likšu atstāt zāli.
Meistars Vīnodziņš pasteidzās nolaist acis un ieurbties ar skatienu savu kurpju purngalos.
— Dižciltīgās grāfienes, mūsu iemīļotās kundzes, ir iesniegušas tiesai uz ģerboņpapīra rakstītu pieprasījumu atzīt dažas svarīgas viņu tiesības. Advokāt, nolasiet iesniegto dokumentu!
Zirnis piecēlās, noklepojās, ievilka labi dziļi elpu un, sataisījis svinīgu seju, sāka lasīt:
— «Šeit, apakšā parakstījušās, grāfiene Pirmā un grāfiene Otrā Ķirses atgādina,
ka viņas, būdamas gaisa īpašnieces, ir atzīstamas arī par nokrišņu īpašniecēm.
Pamatojoties uz to, viņas pieprasa liru par vienkāršu lietusgāzi, divsimt liru par negaisu ar pērkonu un zibeni, trīssimt liru par sniegputeni un četrsimt liru par krusu.»
Seko paraksti.
Zirnis apsēdās. Priekšsēdētājs jautāja:
— Vai ģerboņpapīrs ir likumam atbilstošs?
— Jā gan, priekšsēdētāja kungs, — pietrūcies kājās, atbildēja Zirnis.