— Cik te ir silti un mierīgi, — teica valdnieks, spļaudīdams ārā mēslus, kas viņam līda mutē. — Es palikšu tepat, kamēr mana policija būs atjaunojusi sabiedrisko kārtību.
Tā kā viņš bija aizbēdzis, atpakaļ neskatīdamies, viņam nebija ne jausmas par to, ka policija ir aizmukusi, citroni sēž cietumā un ka ir pasludināta republika.
Kad lietus bija valdniekam jau pamatīgi samērcējis sēžamvietu, viņš mainīja savus nodomus.
— Šeit ir pārāk mitrs, — viņš teica. — Labāk būtu, ja es pameklētu kādu sausāku vietu.
Spārdoties ar divkāršu spēku, viņam galu galā izdevās izlīst no meslu čupas. Tad viņš ieraudzīja, ka dažu soļu atstatumā atrodas Ķiršu pils.
— Kāds velns mani atnesis šurp? — viņš sev jautāja, berzēdams acis, kas bija aizlipušas ar mēsliem.
Viņš paslēpās aiz salmu gubas, palaizdams garām veselu gājienu — jūs jau zināt, kas bija šā gājiena dalībnieki, — un tad kāpa kalnā. Viņš piezvanīja, un Zemenīte nāca atvērt vārtus.
— Grāfienes trūkumcietējus nepieņem, — teica meitene un grasījās aizcirst durvis viņam pašā deguna priekšā.
— Kas par trūkumcietēju, es esmu pats valdnieks.
Zemenīte līdzcietīgi paskatījās uz viņu.
— Man jūsu patiešām žēl, — viņa sacīja. — Nabadzība novedusi jūs līdz prāta aptumsumam.
— Kāda nabadzība! Es taču esmu pasakaini bagāts!
— Pēc jūsu izskata to nevarētu vis teikt, — atbildēja Zemenīte, slaucīdama viņam seju ar kabatas lakatiņu.
— Pievāciet savu lupatu un pieteiciet labāk mani grāfienēm.
— Kas te notiek? — noprasīja Pētersīļa kungs, kas, šņaukādams degunu, gāja garām.
— Te ir kāds ubags, kas iedomājies, ka viņš ir valdnieks. Pētersīļa kungs pazina valdnieku no pirmā acu uzmetiena.
— Es pārģērbos, lai tuvāk iepazītos ar tautu, — paskaidroja Citrons, kam bija kauns par savu nožēlojamo izskatu.
— Laipni lūdzam, jūsu augstība, — teica Pētersīļa kungs, palocīdamies līdz pašai zemei.
Valdnieks iegāja iekšā, uz Zemenītes pusi nikni nozibsnīdams acis.
Grāfienes nepārtraukti slavēja valdnieka lielās rūpes par tautu.
— Kādas grūtības viņš ir uzņēmies citu dēļ!
— Visu tikai tautas labā, — atbildēja valdnieks pat nepietvīkdams. Nav jau gan redzēts, ka citrons varētu pietvīkt.
— Kādā stāvoklī jūsu augstība atrada savu tautu?
— Laimīgu un apmierinātu, — paziņoja valdnieks. — Es nezinu nevienu tautu, kas būtu laimīgāka par manējo.
Viņš pat neapzinājās, ka ir pateicis patiesību, — viņa tauta tiešām tai brīdī bija laimīga, bet tikai tāpēc, ka bija no viņa atbrīvojusies.
— Jūsu augstība pavēlēs aizjūgt zirgu, lai varētu atgriezties savā rezidencē? — apvaicājās Tomāts.
— Nē, nē, — pasteidzās atbildēt valdnieks, — es nogaidīšu, kamēr apklust vētra.
— Atļaujos padevīgi piebilst, — teica pārsteigtais Tomāts, — ka negaiss ir pārgājis un atkal spīd saule.
— Kā jūs uzdrošināties man runāt pretī! — uzbļāva valdnieks, piecirzdams kāju pie zemes.
— Man patiešām nav saprotama jūsu pārdrošība, — piezīmēja barons Apelsīns. — Ja viņa augstība saka, ka ir negaiss, tad man tā ir neapšaubāma patiesība.
Visi sāka runāt par to, kāds ir laiks.
— Cik nejauks laiks! — teica grāfiene Pirmā, skatīdamās pa logu dārzā, kur lietū noskalotās puķes tagad laistījās saulē kā dārgakmeņi.
— Cik briesmīgi ūdensplūdi! Paskatieties, cik slīpi nāk zeme lietusgāzes! — sacīja grāfiene Otrā, aplūkodama slīpu saules staru, kas, no mākoņa izlīdis, spoguļojās zelta zivtiņu dīķī.
— Paklausieties, kā pērkons sper! — iekliedzās hercogs Mandarīns un aizbāza ausis, izlikdamies, ka ir ļoti nobijies.
— Zemenīt! — sauca grāfiene Pirmā, priecādamās par savu lielisko izdomu. — Nāc tūliņ un aizver visus slēģus!
Zemenīte pasteidzās aizvērt visus pils slēģus, un pēc brīža visās pils istabās valdīja pilnīga tumsa.
Viesistabā iededza gaismu, un grāfiene Otrā smagi nopūtās: — Cik drausmīga nakts!
— Man bail, — atzinās valdnieks Citrons kādā vaļsirdības uzplūdu mirklī.
Lai viņu iedrošinātu, visi pārējie sāka drebināties kā apšu lapas. Pēc kāda laika Tomāts piegāja pie loga, pavēra slēģus un bailīgi ierunājās:
— Man šķiet, ka negaiss rimstas.
— Nē, nē, nerimstas, — spiedza valdnieks, šķībi paskatīdamies uz saules staru, kas visā savā godībā ielauzās istabā.
Tomāts steidzīgi aizvēra slēģus, atzīdams, ka vēl arvien pamatīgi līst.
— Jūsu augstība, — iekunkstējās barons, kas nevarēja vairs sagaidīt, kad sēdīsies pie galda, — varbūt jūs vēlētos iebaudīt kādu kumosiņu?
Nē, viņa augstība neko nevēlējās iebaudīt.
— Tādā laikā man nav ēstgribas.
Barons gan nevarēja iedomāties, kas varētu būt kopīgs vakariņu ēšanai ar laika apstākļiem, bet, tā kā visi sāka stāstīt, ka negaisa laikā viņi zaudējuši ēstgribu, tad arī barons bija spiests teikt:
— Es tik tāpat vien ierunājos, jūsu augstība. No zibens uzliesmojumiem man rodas tādas vēdergraizes, ka es nevaru pat ne zupiņu iestrēbt.
Patiesībā viņš labprāt būtu aprijis krēslu pāri, ja vien varētu, bet pretošanās valdniekam nebija ieteicama.
Galu galā valdnieks, noguris pēc šāsdienas pārdzīvojumiem, turpat uz krēsla aizmiga. Viņam uzmeta virsū segu, bet paši aizgāja vakariņās.
Tomāts ēda pavisam maz un drīz piecēlās no galda, teikdams, ka ies gulēt, bet īstenībā iemanījās dārzā un gāja uz ciema pusi.
— Gribu apskatīties pats. Valdnieka bailes man rādās ļoti aizdomīgas. Es nemaz nebrīnītos, ja būtu notikusi revolūcija.
Šis vārds lika pārskriet šermuļiem pār viņa kauliem. Viņš aizliedza pats sev domāt par to, bet, jo stingrāk aizliedza, jo neatlaidīgāk bija jādomā. Šis nolādētais vārds lēkāja viņa acu priekšā pa burtiem: R kā Roma, E kā Eiropa, V kā Venēcija un tā tālāk.
Pēc brīža viņš sajuta, ka viņam kāds seko. Aiz žoga pietupies, viņš nogaidīja, kas būs tālāk. Pēc kāda laiciņa pagāja garām Zirnis.
Viņam bija tāda gaita, it kā viņš staigātu pa jēlām olām. Advokātam bija radušās nopietnas aizdomas. Redzot, ka bruņinieks ielavījies dārzā, viņš tam sekoja pa pēdām.
«Te kaut kas nav kārtībā,» Zirnis prātoja, «nedrīkst viņu izlaist no acīm.»
Tomāts gribēja jau līst no paslēptuves ārā, kad parādījās vēl viena ēna.
Viņš paslēpās atkal dziļāk aiz žoga un ļāva ēnai paiet garām. Šoreiz tas izrādījās Pētersīļa kungs, kas bija nolēmis izspiegot advokātu.
Viņa varenais deguns bija saodis, ka briest kādi lieli notikumi, un viņš negribēja palikt neziņā.
Pētersīli savukārt novēroja hercogs Mandarīns, kas drīz vien bija redzams zogamies skolotājam pakaļ.
— Es nemaz vairs nebrīnītos, ja ierastos arī barons, — ņurdēja Tomāts un aizturēja elpu, lai neatklātu savu paslēptuvi.
Jā gan, arī barons jau klāt. Viņš bija pārliecināts, ka hercogs paslepus aiziet uz kādām viesībām, un nolēma tam piebiedroties, lai nepalaistu garām izdevību krietni pieēsties. Puplaksts vilka ratiņus, smagi elsdams. Tumsā viņš nevarēja saskatīt ne akmeņus, ne bedres, tāpēc baronam tika pamatīgi kratīts vēders, un viņš smilkstēja kā kucēns.
Aiz barona neviens vairs nenāca. Tomāts izlīda no savas paslēptuves un nolēma sekot viņam.
Tā viņi nostaigāja visu nakti cits citam pa pēdām: Zirnis veltīgi meklēja Tomātu, kas bija pārvietojies uz rindas beigām; Pētersīļa kungs sekoja Zirnim; hercogs dzinās pakaļ Pētersīļa kungam; barons nenolaida acis no hercoga, bet Tomāts staigāja baronam pa pēdām. Ikviens uzmanīgi vēroja katru priekšā esošā kustību, nezinādams, ka arī viņš tāpat tiek uzmanīts. Reizēm viņiem sajuka kārtība — Zirnis, kas gāja pa priekšu, palika Pētersīļa aizmugurē, ja tas, līkumu apmetis, nogrieza viņam ceļu. Tad viņi nevarēja nomierināties, iekams rindā nebija atjaunota agrākā secība. Tā kā nakts bija pagājusi savstarpējā izspiegošanā, viņiem nebija laika redzēt ko citu, un, gaismai austot, viņi nebija ne par matu tikuši gudrāki. Bez tam viņi bija līdz nāvei noguruši.