Tā viņi atgriezās pilī. Dārzā sastapdamies, viņi sasveicinājās, apjautājās par veselību un meloja, acis nepamirkšķinādami.
— Kur jūs bijāt? — vaicāja Tomāts Zirnim.
— Es gāju brālim par liecinieku pie laulībām.
— Savādi gan, parasti naktī nemēdz laulāties.
— Mans brālis ir diezgan liels savādnieks, — piesarcis atbildēja advokāts.
Tomāts smīnēja: Zirnim taču nemaz nebija brāļa.
Pētersīļa kungs stāstīja, ka viņš bijis pastā; hercogs ar baronu teica, ka gājuši makšķerēt, un abi brīnījās, kāpēc nav tur satikušies.
Viņi visi bija tik noguruši, ka soļoja mājup aizvērtām acīm, un tā tikai viens no viņiem redzēja, ka pils tornī plīvo republikas karogs.
To šai naktī bija uzvilkusi Sīpoliņš ar Ķirsēnu, un tagad viņi abi tur augšā gaidīja tālākos notikumus.
EPILOGS
Vienīgais cilvēks, kas bija ieraudzījis torni republikas karogu, domāja, ka Ķirsēns pastrādājis jaunu nedarbu, un lielās dusmās nolēma, ka, pirmkārt, jānoplēš šis briesmīgais karogs, otrkārt, pāris reižu kārtīgi jaiepļaukā jaunais grāfs, kas šoreiz bija «pārkāpis visas robežas».
Un tā šis vienīgais cilvēks kāpa augšā pa četri kāpieni uzreiz, pie katra soļa aiz dusmām piepūzdamies arvien resnāks. Viņš piepūtas tik resns, ka bija jābaidās, vai viņš maz varēs izspraukties cauri mazajam durtiņām, kas izgāja uz torņaugšas laukumiņu. Viņš dzirdēja savus smagos soļus klusumā atbalsojamies kā āmura sitienus. Tūliņ jau būs torņaugša. Vai viņš varēs izlīst vai nevarēs? Uz ko saderēsim?
Tā, nu viņš ir augšā. Jūs saderējāt?
Labi, es pateikšu jau tūlīt, ka laimējuši tie, kas sacīja, ka viņš netiks cauri. Tiešam, aiz dusmām Tomāts (Viņš bija tas vienīgais, kas bija redzējis karogu. Vai jūs nebijāt vēl uzminējuši, ka tas ir viņš?) bija piepūties tik resns, ka durtiņas izrādījās par šaurām.
Un nu viņam jāstāv tur divu soļu atstatumā no briesmīgā karoga, kas plīvo saulē, un viņš nevar to noraut, nevar pat ar roku aizsniegt! Un turpat pie karoga masta blakus jaunajam grāfam, kas satraukti spodrina savas brilles, — vai tas tik nav pats Sīpoliņš, šis neciešamais ienaidnieks, kas viņu reiz bija saraudinājis?
— Labdien, bruņinieka kungs! — palocīdamies sveicināja Sīpoliņš.
Uzmanību, Sīpoliņ! Tavu nelaimi — ar šo jauko palocīšanos Sīpoliņa galva bija nonākusi tieši tādā attālumā no Tomāta, ka tam vajadzēja tikai pastiept roku, un mūsu draugs būtu satverts aiz matiem tāpat kā todien, kad viņš ieradās šai ciemā.
Tomāts bija tik nikns, ka vairs nespēja apdomāt savas rīcības sekas, un parāva Sīpoliņu tik spēcīgi aiz matiem, ka iznākums bija tas pats: viņam palika rokā vesels matu kušķis. Tūlīt sakās neganta acu sūrstēšana un no plakstiņiem sāka birt asaras kā pupas. Atsitoties pret grīdu, tās paukšķēja: paukš… paukš…
Šoreiz Tomātu nesaraudināja Sīpoliņa mati vien. Viņš raudāja arī aiz dusmām, jo bija visu sapratis.
«Gals ir klāt! Gals ir klāt,» sarūgtināts domāja Tomāts, slīkdams pats savās asarās.
Mēs viņam labprāt ļautu noslīkt, bet Sīpoliņš ir augstsirdīgs un izglābj, ļaudams tam nokāpt zemē un iet raudāt savā istabā.
Tas tik bija tracis, bērni!
Pamostas valdnieks, izskrien ārā, ierauga karogu un, ne vārda neteicis, skrien pa ceļu prom un lien atkal ar galvu mēslu čupā, cerēdams, ka viņu tur neatradīs.
Pamostas barons un sauc Puplakstu. Puplaksts nepamostas, bet velk ratiņus aizvērtām acīm. Nonākot pils pagalmā, saules gaisma viņu uzmodina. Bet viņš redz bez saules vēl citu gaismu. No kurienes vēl spīd gaisma? Puplaksts paceļ acis, ierauga karogu, un liekas, ka viņa augumam būtu izskrējusi elektriskā strāva cauri.
— Apturi ratiņus! Apturi ratiņus! — izbīlī rēc barons.
Puplaksts ratiņus neaptur, un barons kauna pilnam acīm ripo no kalna lejā tāpat kā toreiz, kad viņš saspieda divdesmit ģenerāļus, un ieveļas zelta zivtiņu dīķī, no kurienes viņu ārā dabūt nav vis tik viegli.
Pamostas hercogs Mandarīns, pieskrien pie baseina malas, uzlec uz spārna eņģelītim, no kura mutes plūst ārā ūdensstrūkla, un kliedz:
— Noņemiet tūliņ karogu, citādi es noslīcināšos!
— Paraudzīsimies, vai tas tiesa, — saka Puplaksts un pagrūž viņu. Pēc brītiņa tiek izzvejots hercogs ar zelta zivtiņu mutē. Žēl zivtiņas! Domādama, ka atradusi sev jaunu mītni, tā zaudēja dzīvību. Miers viņas spurām!
Kopš šā brīža notikumi risinās ļoti strauji. Ļausim tiem turpināt savu gaitu! Diena seko dienai tikpat kā kalendāra lapiņas, ik pa septiņām dienām paiet nedēļa, un mēs nekā nepagūstam saskatīt, gluži kā kino, ja mehāniķis pārāk strauji griež kinolenti.
Kad tā atguvusi parasto ātrumu un mēs atkal varam filmu redzēt skaidri, izrādās, ka tur viss jau ir pavisam citādi, nekā bija.
Valdnieks un grāfienes aizgājušas trimdā. Par valdnieku lieta ir skaidra, — bet kāpēc vajadzēja iet grāfienēm? Neviens viņam nekā ļauna nevēlēja. Bet, ja nu viņas tomēr ir aizgājušas, tad labi arī tā. Laimīgu ceļa vēju!
Barons kļuvis tievs kā skals…
Tā kā republikas pastāvēšanas pirmajās dienās neatradies neviens, kas būtu apņēmies vilkt viņa ratiņus, viņš nevarējis nekur aiziet, lai pagādātu sev ko ēst, un bijis jāpārtiek no uzkrātajiem taukiem, kurus viņš iztērējis ļoti ātri. Divu nedēļu laikā viņš nokrities svarā uz pusi, tas ir, par dažiem centneriem.
Tiklīdz viņš spējis patstāvīgi staigāt, viņš nostājies ielas stūrī un lūdzis žēlastības dāvanas, bet viņam tikai iespļāvuši rokā un neviens neko nedevis.
— Tu neesi nabags, tu tikai izliecies, ej labāk strādāt!
— Es nevaru atrast darbu.
— Ej uz staciju čemodānus nest!
Barons tā arī izdarīja un no čemodānu stiepšanas kļuva plāns kā kabatas nazis. No viena paša uzvalka viņš sev pašuva veselus sešus. Tikai vienu uzvalku viņš sev paglabāja nepāršūtu, agrākajos izmēros. Ja kāds aizgāja pie viņa ciemos, tad viņš to rādīja kā lielu noslēpumu.
— Skatieties! — viņš mēdza teikt. — Skatieties, cik es kādreiz biju resns!
— Tas taču nav iespējams! — jūs pārsteigumā iesaucaties.
— Ak jūs neticat vis? — uzvaras priekā smaida barons. — Apvaicājieties, apvaicājieties! Tie tik bija laiki! Es vienā dienā apēdu tikpat daudz, cik tagad trīs mēnešos. Paraugiet, kāds vēders, kāda mugura, kāda sēžamvieta!
Un hercogs? Hercogs nekustina ne pirkstiņu un dzīvo uz barona rēķina. Ja kādreiz barons nedod viņam prasīto, viņš uzkāpj laternas stabā un piedraud ar pašnāvību. Barons, kam vēl saglabājusies žēlīga sirds no tiem laikiem, kad viņš bija resns, nopūzdamies piekāpjas.
Ķirbītis turpretim vairs nemēdz nopūsties: viņš tagad ir galvenais pils dārznieks, un Tomāts strādā pie viņa par palīgu. Jums nepatīk, ka Tomāts vēl tepat grozās? Viņš, nabadziņš, pasēdēja kādu laiku cietumā, bet tad tika apžēlots. Tagad viņam rūp tikai kāpostu stādīšana un mauriņu apcirpšana. Reizēm viņš žēlojas gan, tas tiesa, bet arī tikai paklusām, kad satiekas ar Pētersīli, kas tagad strādā pilī par sargu.