Pils tagad vairs nav pils, bet bērnu rotaļu nams. Tur ir galda tenisa istaba, zīmēšanas zāle, leļļu teātris, kino zāle un tā tālāk. Protams, tur ir arī visjaukākā rotaļa, proti, skola. Sīpoliņš ar Ķirsēnu sēž solā abi blakus un mācās aritmētiku, dzimto valodu, vēsturi un daudz citu priekšmetu, kas labi jāpārzina, lai varētu aizstāvēties pret blēžiem un nelaist viņus sev tuvumā.
Sīpols vienmēr atgādina savam dēlam:
— Blēžu pasaulē ir daudz. Arī tie, kurus mēs padzinām, var mēģināt atgriezties.
Es gan esmu pārliecināts, ka viņi neatgriezīsies. Neatgriezīsies pat Zirnis, kas aizmuka, nevienam nemanot, jo uz viņa sirdsapziņas guļ pārāk daudz grēku. Stāsta, ka viņš kaut kur ārzemēs darbojoties par advokātu, bet gar to man nav daļas. Esmu priecīgs, ka viņš pazudis no mana stāsta lappusēm, iekams stāsts vēl nav beidzies.
Stiept viņu līdz pašam galam man būtu bijis par grūtu.
Aizmirsu jums pastāstīt, ka ciema vecākais tagad ir meistars Vīnodziņš. Lai būtu ieņemamā amata cienīgs, viņš pilnīgi atmetis ieradumu kasīt galvu ar īlenu. Tikai ļoti sarežģītos gadījumos viņš drusciņ pakasās ar zīmuli, bet tas jau nu ir tīrais sīkums.
Kādā rītā ciemā uz visām sienām parādījās uzraksti: «Lai dzīvo ciema vecākais!»
Ķirbiene palaida baumas, ka tos rakstījis pats meistars Vīnodziņš.
— Lielisks ciema vecākais, — viņa sacīja, — kas pa nakti staigā apkārt, rakstīdams uz sienām!
Tas bija apmelojums. Uzraksti bija ar Purava roku rakstīti. Pareizāk sakot, ne ar roku, bet ar ūsām. Puravs bija aprakstījis visas sienas ar tinte samērcētam ūsām. To es jums varu droši stāstīt, jo, tā kā jums ūsas vēl nav izaugušas, jums neienāks prātā sekot Purava piemēram un jūs nekādas nerātnības nedarīsiet.
Nu stāsts ir galā. Tiesa, pasaulē bez citroniem vēl ir citas pilis un citi bieži, bet reiz arī tiem būs jāpazūd, un viņu parkos rotaļāsies bērni. Lai tā arī būtu!
Sīpoliņa piedzīvojumi
(Il romanzo di Cipollino)
Džanni Rodāri
1951
No itāļu valodas tulkojusi Silvija Ķuze