Ne vienreiz vien koncerta laikā klausītāji cēlās kājās un sauca:
— Profesor, uzmanību: uz vijoles sēž muša!
Tad Bumbieris pārtrauca koncertu un ar lociņu atgaiņāja mušu. Dažreiz vijolē iekļuva tārps, kas tur izgrauza garas ejas; tad vijole bija pagalam un profesoram vajadzēja iegādāties jaunu, ja gribēja spēlēt tīrskanīgi.
Nāca arī dārznieks Puravs: viņam bija liels cekuls, kas krita uz pieres, un bezgala garas ūsas.
— Šīs ūsas, — stāstīja Puravs Sīpoliņam, — ir mana nelaime. Kad sievai jāžāvē veļa, viņa nosēdina mani uz balkona, piestiprina manas ūsas pie divām naglām — vienu labajā, otru kreisajā pusē — un izkar uz šīm ūsām veļu. Un man jāsēž saulē visu laiku, kamēr veļa izžūst. Paskatieties, re, kur redzamas veļas knaģu zīmes!
Tiešām, uz ūsām noteiktos atstatumos bija redzamas veļas knaģu atstātās pēdas.
Darbnīcu apmeklēja arī Tūkstoškāju ģimene — tēvs ar saviem dēliem Tūkstošķepaini un Tūkstošpekaini, kuri ne brītiņu nestāvēja mierā.
— Vai viņi vienmēr ir tik kustīgi? — apvaicājās Sīpoliņš.
— Ko nu, — atteica Tūkstoškājis. — Pašlaik viņi ir mierīgi kā eņģeļi. Jums vajadzētu redzēt manu sievu viņus mazgājam: kamēr viņa mazgā priekšējās kājas, pakaļējās ir jau netīras, kamēr mazgā pakaļējās, kļūst netīras atkal priekšējās — un tā bez sava gala. Katru reizi viņa iztērē veselu kasti ziepju.
Meistars Vīnodziņš savukārt apjautājās:
— Tātad noņemsim mazajiem mēru kurpītēm?
— Ak tu debestiņ! Tūkstoš pāru kurpju! Tad man visu mūžu jāstrādā, lai par kurpēm vien samaksātu.
— Bez tam, — piebilda meistars Vīnodziņš, — arī ādu visā manā darbnīcā nav tik daudz.
— Paraugiet, kuras kurpes ir viscaurākās. Vismaz to vietā būs jāiztaisa jaunas.
Tūkstošķepainis un Tūkstošpekainis centās turēt kājas mierā, kamēr meistars Vīnodziņš ar Sīpoliņu aplūkoja zoles, bet tas viņiem lāgā neizdevās.
— Šim, lūk, vajadzētu jaunus pirmos divus pārus un trīssimto pāri.
— Ar to vēl var iztikt, — steidzīgi ieteicās Tūkstoškāju tētis, — piesitīs papēžus — un būs labi.
— Bet otram jāapmaina desmit kurpes labās puses rindas galā.
— Es viņiem vienmēr saku, lai nešļūc ar kājām. Vai tad bērni prot iet? Viņi lēkā, dīdās un spārdās. Te nu ir rezultāti: visa labās puses kurpju rinda ātrāk noplīsusi nekā kreisās puses rinda.
Meistars Vīnodziņš nopūtās.
— Nav nekādas starpības, vai bērniem ir divas kājas vai tūkstoš kāju. Viņi prot noplēst tūkstoš pāru apavu arī uz vienas pašas kājas.
Tūkstoškāju ģimene beidzot gāja projām: Tūkstošķepainis un Tūkstošpekainis izripoja ārā kā uz riteņiem. Tētim Tūkstoškājim gaita bija drusku lēnāka, jo viņš mazliet kliboja, taču pavisam nedaudz: viņš bija klibs tikai uz simt septiņpadsmit kājām.
CETURTĀ NODAĻA
Un kas notika ar Ķirbīša mājiņu? Lieta beidzās ar to, ka kādā nejaukā rītā savā gurķu vilktajā četrjūgā ieradās bruņinieks Tomāts, šoreiz gan divpadsmit sardzes vīru pavadīts. Bez vārda runas Ķirbīti izdzina ārā un viņa mājiņā ievietoja niknu ķēdes suni, ko sauca par Plēšku.
— Tā, — izsaucās Tomāts, raudzīdamies apkārt ar tādu sejas izteiksmi, kas nekā laba nevēstīja, — tagad iemācīsies man parādīt cieņu visi ciema zeņķi, sākot ar to svešo, ko meistars Vīnodziņš pieņēmis pie sevis.
— Pareizi, pareizi! — apstiprināja Plēška.
— Un šis vecais nelga Ķirbītis zinās, ko nozīmē pretoties manām pavēlēm. Ja viņam vajadzīgs dzīvoklis, tad to var dabūt cietumā. Tur vietas pietiek visiem.
— Pareizi, pareizi! — vēlreiz apstiprināja Plēška.
Meistars Vīnodziņš ar Sīpoliņu stāvēja uz savas darbnīcas sliekšņa. Viņi redzēja visu, kas notiek, bet nekā nevarēja līdzēt.
Ķirbītis noskumis sēdēja ceļmalā uz akmens un glaudīja sev bārdu. Tā kā ikreiz viņam palika rokā pa kušķim, viņš nolēma bārdu vairs neaiztikt, lai to pavisam neizplūkātu. Viņš sēdēja uz akmens pavisam klusu, laiku pa laikam nopūzdamies, jo jūs jau būsiet sapratuši, ka Ķirbītim nopūtas bija lielā krājumā.
Tomāts iekāpa atpakaļ karietē. Plēška pieņēma miera stāju.
— Raugies, ka tu būtu man uzticams sargs! — norīkoja bruņinieks, tad uzcirta ar pātagu gurķiem un aizbrauca.
Bija ļoti silta, jauka vasaras diena. Plēška palēnām staigāja mājiņas priekšā šurpu turpu, luncinādams asti, lai izskatītos cienīgāks. Pēc kāda laiciņa viņš sāka svīst un nodomāja, ka labprāt būtu izdzēris glāzi alus. Viņš raudzījās apkārt, vai negadītos tuvumā kāds puika, ko varētu aizsūtīt uz krodziņu pēc alus, bet neviena nebija. Uz meistara Vīnodziņa darbnīcas sliekšņa gan sēdēja Sīpoliņš un tina diegus, bet Plēška nez kāpēc saoda no tās puses nākam aizdomīgu smaku un nolēma viņam neko nesacīt.
Tomēr Sīpoliņš jau bija ievērojis, kādas mocības sunim sagādāja karstums.
«Var jau būt, ka es kļūdos, bet man šķiet, te kaut kas notiks,» viņš nodomāja.
Tiešām, notika tas, ka, saulei augstāk kāpjot, kļuva arvien karstāks. Nabaga Plēška izslāpa vēl vairāk.
— Ej nu sazini, ko šorīt esmu ēdis! Vai nebūs man pārsālījuši zupu? Liekas, rīkle deg kā uguns un mēle ir tik smaga, it kā būtu no cementa.
Sīpoliņš paskatījās uz durvīm.
— Uū! — smilkstēja Plēška vārgā balstiņā.
— Vai jūs ar mani runājat?
— Jā, ar jums, jaunais cilvēk. Vai jūs neatnestu man limonādi?
— Aizietu labprāt, Plēškas kungs, bet man saimnieks iedeva pazolēšanai šīs kurpes, un man nav laika staigāt.
— Cik viņš rupjš! — norūca suns, lādēdams ķēdi, kas viņam neļāva aizšmaukt uz krogu.
Pēc laiciņa Sīpoliņš atkal parādījās.
— Jaunais cilvēk, — murmināja Plēška. — Varbūt jūs atnestu man glāzi ūdens?
— Es katrā ziņā to izdarītu, — Sīpoliņš tūlīt atbildēja, — bet saimnieks man nupat iedeva prāvesta kunga kurpes, kurām jāpiesit papēži.
Sīpoliņam nebija nekādas patikas skatīties, kā nabaga suns mocījās aiz slāpēm, bet vēl vairāk viņam derdzās Plēškas amats un gribējās arī vēl otru reizi pārmācīt Tomātu.
Ap pulksten trijiem pēc pusdienas saule tā cepināja, ka svīda pat akmeņi. Plēška vairs nevarēja izturēt. Tad Sīpoliņš ielēja pudelē ūdeni un iebēra tanī baltu pulverīti, ko meistara Vīnodziņa sieva vienmēr dzēra pirms gulētiešanas. Nabadzīte bija tik nervoza, ka nevarēja aizmigt bez miega zālēm.
Sīpoliņš ar īkšķi aizspieda pudeles kaklu un, pielicis to pie mutes, izlikās dzeram.
— Ak, cik tas ir atspirdzinošs! — viņš izsaucās, vēderu braucīdams.
Plēška norija veselu litru siekalu, un uz mirkli viņam kļuva it kā vieglāk.
— Sīpoliņa kungs, vai šis ūdens ir labs?
— Vai labs? Tas ir labāks par liķieri!
— Bet vai mikrobu tur nav?
— Ko jūs runājat! Tas ir pilnīgi tīrs ūdens, ko destilējis Barberīnas universitātes profesors.
Un Sīpoliņš atkal pielika pudeli pie mutes, izlikdamies, ka vēl iedzer pāris malku.
— Sīpoliņa kungs, kā tas iespējams, ka pudele visu laiku paliek pilna?
— Varu jums darīt zināmu, ka tā man ir vectētiņa dāvana. Šī pudele nekad neiztukšojas.
— Vai jūs man arī neiedotu kādu malciņu? Man vairāk nevajadzētu kā tikai karotīti.