— Grāfa kungs! Grāfa kungs!
Viņš pagriezās un ieraudzīja zēnu savā vecumā, diezgan nabadzīgi ģērbušos, bet pēc izskata saprātīgu un patīkamu, un apmēram desmit gadus vecu meiteni, kurai mati bija sapīti bizītē, kas slējās gaisā kā astīte.
Ķirsēns pieklājīgi palocījās un sacīja:
— Esiet sveicināti! Man nav gods jūs pazīt, bet es labprāt ar jums iepazītos.
— Kāpēc tad jūs nenākat tuvāk?
— Nevaru. Uzraksts man aizliedz runāt ar ciema bērniem.
— Bet mēs taču esam ciema bērni, un jūs jau runājat ar mums!
— Nu, ja tā, tad es tūlīt eju.
Ķirsēns bija bailīgs un labi audzināts zēns, bet izšķirošos brīžos viņš prata pieņemt varonīgus lēmumus. Viņš apņēmīgi iekāpa zālē, brizdams pa to ar pilnu sparu, un gāja uz režģu žoga pusi.
— Mani sauc par Redīsīti, — meitene stādījās priekšā. — Un šis ir Sīpoliņš.
— Ļoti patīkami, jaunkundze. Ļoti patīkami, Sīpoliņa kungs. Es jau esmu dzirdējis par jums.
— No kā jūs dzirdējāt, sakiet, lūdzu!
— No bruņinieka Tomāta.
— Tad tas nevarēja būt nekas labs.
— Protams, ka ne. Tieši tāpēc man liekas, ka jums vajadzētu būt ļoti patīkamam cilvēkam. Un redzu, ka neesmu maldījies.
Sīpoliņš smaidot sacīja:
— Ļoti jauki. Bet kāpēc mēs stāvam, noņemdamies ar garām apsveicināšanās ceremonijām, un sarunājamies tā, it kā būtu veci galminieki? Sauksimies uz «tu»!
Ķirsēns pēkšņi atcerējās aizliegumu virs virtuves durvīm, kur Pētersīļa kungs bija uzrakstījis: «Neļauj nevienam sevi saukt uz «tu»,» — jo viņš reiz bija pārsteidzis Ķirsēnu un Zemenīti draudzīgi sarunājamies. Tomēr Ķirsēns nolēma neievērot arī šo priekšrakstu, kā viņš jau to bija darījis, iebrizdams zālē, un sacīja:
— Labi. Sacīsim viens otram — «tu».
Redīsīte staroja priekā.
— Ko es tev teicu, Sīpoliņ? Grāfs ir ļoti patīkams zēns.
— Pateicos jums, jaunkundze, — palocīdamies teica Ķirsēns. Tad viņš nosarka un piebilda: — Paldies, Redīsīte.
Visi trīs jautri smējās. Sākumā Ķirsēns smējās tik tikko ar vienu mutes kaktiņu, atcerēdamies Pētersīļa kunga uzrakstu, kas tam aizliedza smieties, ja viņš gribēja kļūt par nopietnu zēnu. Bet vēlāk, redzēdams Sīpoliņu un Redīsīti smejam, cik jaudas, arī viņš sāka smieties no visas sirds.
Tik ilgstoši un priecīgi smiekli nebija pilī nekad dzirdēti. Dižciltīgās grāfienes sēdēja tai brīdī verandā un dzēra tēju. Grāfiene Pirmā izdzirda smieklus un sacīja:
— Es dzirdu savādu troksni.
Grāfiene Otrā palocīja galvu.
— Es arī dzirdu. Tas laikam lietus.
— Man tev jāaizrāda, ka nelīst it nemaz, — pamācoši noteica grāfiene Pirmā.
— Ja nelīst, tad līs, — sparīgi atcirta grāfiene Otrā un pacēla galvu, it kā debesīs meklēdama apstiprinājumu. Bet debesis bija tik skaidras, ka likās — pirms piecām minūtēm tās būtu noslaucījusi un noskalojuši pilsētas aptīrīšanas uzņēmuma darbinieki: nekādi tur nebija saskatāms neviens mākonītis.
— Es domāju, ka tā ir strūklaka, — sāka atkal gudrot grāfiene Pirmā.
— Strūklaka nevar būt, jo tā ir bojāta un tur nav ūdens.
— Kā redzams, dārznieks to salabojis.
Bet dārznieks pat nebija vēl ievērojis, ka strūklaka sabojājusies.
Arī Tomāts bija izdzirdīs šo savādo troksni un kļuva nemierīgs.
«Pils cietumos,» viņš domāja, «ir daudz apcietināto. Jābūt uzmanīgiem, ja negribam sagaidīt pārsteigumus.»
Viņš nolēma doties nelielā pārbaudes gājienā pa parku un aiz pils, ciema ceļa tuvumā, sastapa jautri sarunājamies visus trīs bērnus.
Ja būtu atvērušās debesis un eņģeļi novēlusies zemē cits pēc cita, Tomātam tas nebūtu bijis tik liels pārsteigums. Ķirsēns iebridis zālē! Ķirsēns draudzīgi sarunājas ar diviem plikadīdām!
Tad pēkšņi vienā no šiem plikadīdām Tomāts pazina zeņķi, kas viņu bija pamatīgi saraudinājis. Viņš pārskaitās un kļuva tik sarkans, ka ugunsdzēsēji droši vien būtu nodomājuši, vai nav izcēlies ugunsgrēks.
— Grāfa kungs! — viņš iekliedzās nelabā balsī.
Ķirsēns pagriezās atpakaļ, nobālēja un ieķērās dzelzs režģos.
— Draugi, — viņš čukstēja, — bēdziet, iekams Tomāts nav jums neko ļaunu nodarījis. Man viņš neuzdrošināsies neko darīt. Uz redzēšanos!
Sīpoliņš un Redīsīte, bruņinieka bļāvienu pavadīti, likās projām, ko kājas nesa.
— Šoreiz, — noteica Redīsīte, — mūsu pasākums neizdevās.
Sīpoliņš smaidīja.
— Kas tev to teica? Mēs esam ieguvuši draugu, un tas nav maz.
Viņu jaunais draugs pa to starpu gatavojās uz galvas mazgāšanu, kas bija gaidāma no Tomāta, no Pētersīļa kunga, no grāfienes Pirmās, no grāfienes Otrās, no barona Apelsīna un no hercoga Mandarīna; abi dižciltīgie radagabali bija drīz vien aptvēruši, ka vajag tikai pamocīt Ķirsēnu, lai izpatiktu grāfienēm, un tāpēc viņi arī nekad nepalaida garām šādu izdevību.
Tomēr šoreiz Ķirsēns juta it kā kamolu kaklā. Viņš neko nebēdāja par bārieniem, pārmetumiem un sodiem. Viņš neko nebēdāja arī par grāfieņu spiegšanu, Pētersīļa kunga sprediķiem un hercoga Mandarīna izsmieklu. Un tomēr viņš jutās ļoti nelaimīgs. Pirmo reizi viņš bija atradis draugus, pirmo reizi mūžā viņš bija smējies no visas sirds, un nu viņam atkal vajadzēja visu to zaudēt: Sīpoliņš ar Redīsīti bija jau noskrējuši no kalna lejā, un viņš varbūt nekad tos vairs savā mūžā neredzēs. Nezin ko viņš būtu atdevis, lai tikai varētu būt viņu vietā! Nezin ko viņš būtu atdevis, lai varētu būt ar viņiem kopā tur ārā, kur nebija uzrakstu, kur varēja staigāt pa pļavām un plūkt puķes!
Pirmo reizi Ķirsēna sirdi sāka mocīt tā savādā un briesmīgā sajūta, ko sauc par ciešanām. Tas bija kaut kas pārāk liels viņa spēkiem, un Ķirsēns juta, ka nespēs to panest. Viņš nometās zemē un izmisis sāka raudāt.
Tomāts pacēla viņu, pasita padusē kā sainīti un aizsoļoja pa aleju.
ASTOTĀ NODAĻA
Ķirsēns raudāja visu vakaru. Hercogs Mandarīns ar ļaunu prieku zobojās par viņu.
— Mūsu Ķirsēns pilnīgi izplūdis asarās, — viņš teica, — no viņa atliks tikai kauliņš.
Baronam Apelsīnam, kā jau dažam labam ļoti resnam cilvēkam, sirds dziļumos bija arī kādas maigas jūtas. Lai nomierinātu Ķirsēnu, viņš tam piedāvāja gabaliņu no savas tortes. Maziņš jau nu tas bija — viena karotīte. Tomēr, pazīstot barona vājību, šādu augstsirdību nevarēja neatzīt.
Grāfienes turpretim bija naida pilnas.
— Mūsu brāļadēlam vajadzētu kļūt par stabulnieku, — piezīmēja grāfiene Pirmā.
— Viņam iznāktu lielisks koncerts arī bez stabules, — grāfiene Otrā centās to pārspēt asprātībā.
— Rīt, — draudēja Pētersīļa kungs, — rīt es tev likšu uzrakstīt trīstūkstoš reizes: «Nedrīkstu raudāt pie galda, jo saviem galdabiedriem radu gremošanas traucējumus.»
Kad tomēr kļuva skaidrs, ka Ķirsēns nemitēsies raudāt, viņu sūtīja gultā.
Zemenīte darīja visu iespējamo, lai nomierinātu nabaga grāfu, bet nekas nelīdzēja. Meitene bija tik satraukta, ka pati sāka raudāt.
— Beidz tūliņ raudāt, — pavēlēja viņai grāfiene Pirmā, — citādi es tevi atlaidīšu no vietas.
Īsi sakot, Ķirsēns smagi saslima. Viņam bija tāds drudzis, ka drebēja gulta, un tāds klepus, ka trīcēja logu rūtis. Murgodams viņš nepārtraukti sauca: