— Sīpoliņ! Sīpoliņ!
Tomāts izteica pārliecību, ka zēnu droši vien pārbiedējis bīstamais noziedznieks, kas klīstot pa apkārtni.
— Rīt es likšu viņu apcietināt, — viņš sacīja slimniekam, lai to nomierinātu.
— Nē, nē, lūdzu jūs! Apcietiniet mani, metiet mani visdziļākajā cietumā, bet neapcietiniet Sīpoliņu! Sīpoliņš ir labs, Sīpoliņš ir mans vienīgais draugs!
Pētersīļa kungs izšņauca degunu.
— Zēns murgo. Smags gadījums.
Tika aicināti visslavenākie ārsti. Vispirms ieradās doktors Sausā Sēne un parakstīja kaltētu sēņu novārījumu. Novārījums nepalīdzēja.
Gluži otrādi, doktors Vilkābele norādīja, ka sēnes šai slimībai ir ļoti bīstamas un labāk derētu japāņu vilkābeles augļu sulas kompreses. Palagi tika samērcēti japāņu vilkābeles augļu sulā, tomēr nebija redzamas nekādas Ķirsēna izveseļošanās pazīmes. Gluži otrādi, viņam kļuva vēl sliktāk.
— Pēc manām domām, — sprieda doktors Artišoks, — būtu nepieciešama ārstēšana, liekot tās pamatā zaļus artišokus.
— Ar visiem dzeloņiem? — pārbijušies jautāja Zemenīte.
— Katrā ziņā, citādi nebūs nekāda labuma.
Ķirsēnu ārstēja ar zaļiem, tikko nogrieztiem artišokiem. Nabaga zēns lēca gaisā aiz sāpēm, it kā tam ādu dīrātu nost.
— Jūs redzat? — priecājās doktors Artišoks. — Grāfa kungs kļuvis jau dzīvāks.
Turpiniet ārstēšanu!
— Galīgi aplam! — šausmās iesaucās profesors Salāts.
— Kas tas ir bijis par ēzeli, kas parakstījis ārstēšanu ar artišokiem? Pamēģiniet labāk ar salātiem!
Zemenīte klusiņām lika pasaukt nabaga ļaužu ārstu — dakteri Kastani, kas dzīvoja mežā zem kastaņkoka. Viņu sauca par nabaga ļaužu ārstu tāpēc, ka viņš parakstīja pavisam nedaudz zāļu un par tām pašām maksāja pats no savas kabatas.
Kad dakteris Kastanis ieradās pils durvju priekšā, kalpotāji gribēja dzīt viņu prom, jo tas bija ieradies bez pajūga.
— Ārsts bez pajūga, — viņi teica, — tas ir ārsts, kas nekā neizārstē.
— Bet ārstēšanas māksla taču nav meklējama pajūgā, — lēnprātīgi iebilda dakteris Kastanis.
— Ārsts, kam nav sava pajūga, var būt tikai šarlatāns, — nolēma kalpotāji un gribēja tam deguna priekšā aizcirst durvis, bet tieši tai brīdī tur gāja garām Pētersīļa kungs un lika ārstu ielaist. Jūs jau zināt, ka viņš mēdza negaidot ierasties vienmēr un visur.
Dakteris Kastanis izklaušināja slimnieku no visām pusēm, apskatīja mēli un acis, paraudzīja pulsu, klusu kaut ko pavaicāja, pēc tam nomazgāja rokas un nekā vairāk nepateica kā tikai šādus vārdus:
— Drauga trūkums Smagi jūtams, Citas kaites Zēnam nava.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — neiecietīgi noprasīja bruņinieks Tomāts.
— Neko vairāk kā tikai patiesību, ja jūs to gribat dzirdēt. Šim zēnam nav citas vainas ka vienīgi neliela grūtsirdība.
— Kas tā par slimību? — apvaicājās grāfiene Pirmā, kurai vēl šāda slimība nebija pazīstama. Viņai bija vājība uz slimībām: dzirdot pieminam kādu jaunu kaiti, arī grāfienei nekavējoties vajadzēja to izslimot. Viņa jau arī bija tik bagāta, ka ārstēšanās izdevumi tai raizes nedarīja.
— Tā nav slimība, grāfienes kundze. Tās ir skumjas. Zēnam ne pieciešama sabiedrība. Kāpēc jūs neļaujat viņam kādreiz parotaļāties ar citiem bērniem?
Labāk viņš to nebūtu teicis. Sacēlās vesela protestu vētra. Nabaga ārstu apbēra ar apvainojumiem.
— Lai viņš iet projām, — pavēlēja Tomāts, — lai viņš aiziet, iekams es neesmu licis saviem kalpiem izdzīt to ārā!
— Kāds kauns, — pievienojās grāfiene Otrā, — kāds negods tik nelietīgi izmantot mūsu uzticību! Viņš ar viltu iekļuvis mūsu mājā. Es varētu iesniegt par viņu sūdzību, ja vien gribētu, par dzīvokļa neaizskaramības tiesību pārkāpšanu. Advokāt, tā tas ir,
vai ne?
Viņa pagriezās pret Zirni, kas vienmēr bija klāt, kad radās vajadzība kāda jautājuma uzzināt viņa domas.
— Protams, grāfienes kundze.
Nekavējoties viņš izvilka savu piezīmju grāmatiņu un atzīmēja grāfieņu Ķiršu kontā: «Padoms daktera Kastaņa lietā, kurš apvainots par dzīvokļa neaizskaramības tiesību pārkāpšanu, — desmit tūkstoš liru.»
Tā kā dienas alga tādā veidā bija nopelnīta, viņš vairs ar savu klātbūtni nevienu neapgrūtināja.
DEVĪTĀ NODAĻA
Jums droši vien gribas ko uzzināt par apcietinātajiem: par Ķirbīti, profesoru Bumbieri, meistaru Vīnodziņu, Ķirbieni un citiem ciema ļaudīm, kurus Tomāts bija licis arestēt un iemest pils pagrabos.
Labi, ka Bumbieris bija paņēmis līdzi sveces galiņu, jo pagrabi bija ļoti tumši un žurku pilni. Lai nelaistu žurkas sev tuvumā, profesors sāka spēlēt vijoli: žurkas nemīl mūziku, un tāpēc viņas bēga projām, nolādēdamas šo sasodīto instrumentu, kas viņam neļāva pienākt tuvāk.
Bet pēc kāda laika arī meistars Vīnodziņš nevarēja vairs mūziku paciest: Bumbieris pēc dabas bija grūtsirdīgs un spēlēja tikai skumjas dziesmas, kurās klausoties gribējās raudāt.
Tāpēc visi apcietinātie lūdza profesoru apklust.
Tikko iestājās klusums, kā jau varat iedomāties, žurkas trīs kolonnās uzsāka uzbrukumu. Žurku virspavēlnieks norīkoja:
— Pirmā kolonna dosies no kreisās puses virzienā uz sveci un iegūs to. Bet sargieties to sabojāt: man pirmajam viņā jāiecērt zobi, jo es taču esmu ģenerālis. Otrā kolonna soļos uz vijoli; tā ir puse no sviesta bumbiera un katrā ziņā ļoti garšīga. Trešā kolonna uzbruks no priekšas, tās uzdevums ir izklīdināt ienaidnieku.
Visu trīs kolonnu komandieri izskaidroja katram žurku kājniekam viņa uzdevumu.
Žurku virspavēlnieks iekāpa tankā; tas bija vecs, apdrupis jumta dakstiņš, piesiets zem vēdera vienai žurkai, kuru vilka aiz astes desmit citas žurkas. Taurētāji deva signālu sākt uzbrukumu, un pāris minūtēs kauja bija beigusies. Bumbierim izdevās paglābt vijoli, turot to pāri cīņas laukam, bet svece pazuda, it kā to kāds būtu aizpūtis prom, un mūsu draugi palika tumsā.
Pazuda vēl kāda lieta, bet par to stāstīt vēl nav pienācis laiks.
Ķirbītis nevarēja vien nomierināties:
— Tas viss manas vainas dēļ!
— Bet kāpēc tad tavas vainas dēļ? — norūca meistars Vīnodziņš.
— Ja es nebūtu ieņēmis sev galvā, ka man vajadzīga šī māja, mēs nebūtu iekūlušies nelaimē.
— Esiet taču reiz mierā! — izsaucās Ķirbiene. — Ne jau jūs iebāzāt mūs cietumā.
— Es esmu vecs, ko es iesākšu ar māju? — turpināja Ķirbītis. — Es varu iet dzīvot apstādījumos zem sola, tur es nevienu netraucēšu. Draugi, es jūs lūdzu, pasauciet cietumsargus un sakiet viņiem, ka es uzdāvināšu mājiņu Tomātam un pateikšu arī, kur to var atrast.
— Nekā tu viņam neteiksi, — noskaitās meistars Vīnodziņš. Profesors Bumbieris sērīgi trinkšķināja vijoles stīgu.
— Tad šai lietā iepīsies arī Mellenītis.
— Klusu! — čukstēja Ķirbiene. — Nesauciet nevienu vārdā! Šeit arī sienām ir ausis.
Visi iztrūkušies raudzījās apkārt, bet bez sveces bija tik tumšs, ka viņi nevarēja saredzēt, vai cietumam patiešām ir ausis.
Tomēr ausis bija. Patiesībā gan bija tikai viena auss: apaļš caurums — slepenā telefona vada gals, kas aizvadīja katru skaņu un izteiktu vārdu tieši līdz bruņinieka Tomāta istabai. Par laimi, šai brīdī Tomāts neklausījās, jo bija pārāk aizņemts ar Ķirsēna slimību.