— Acīm redzot, nogāzes ir pārāk stāvas, lai uz tām viscaur varētu noturēties sniegs.
— Tādos stāvos kalnos taču nevar būt vietas ne zosīm un pilēm, ne onkiloniem.
— Kalnos ir ari ielejas.
— Katrā ziņā tā ir Saņņikova Zeme, nevis mirāža! — Gorjunovs apgalvoja. — Zeme atrodas tajā apvāršņa pusē, kur to redzējis gan Tolls, gan pats Saņņikovs. Mirāža nevarētu parādīties no jauna allaž vienā un tajā pašā vietā, jo veidojas virs lāsmeņiem, bet tie maina atrašanās vietu, tāpat kā mirāža maina apveidus.
Jūras tālskatis bija pārāks par labajiem binokļiem, un tā īpašnieks Kostjakovs pavēstīja, ka saskatījis divas kalnu grēdas: priekšējo, kas esot zemāka, gandrīz visa balta, un aiz tās otru, augstāku, ar melnām klintīm.
— Starp grēdām, bez šaubām, ir ieleja, varbūt pat ļoti plata!
— Un tur mīt onkiloni, šķirti no visas pasaules! — Ordins piebilda.
— Bet mēs gribam ar savu ierašanos traucēt viņu mierīgo dzīvi, — Kostjakovs ieminējās. — Grūti pat iedomāties ļaudis, kuri jau vairākus gadsimtus nogriezti no visas pasaules.
Suņu smilksti, kaucieni un rejas, kas atskanēja no paugura pakājes, pārtrauca sarunu un atgādināja, ka laiks doties ceļā. Ja neplosās sniegputenis vai nesprēgā nikns sals, suņi ar nepacietību gaida braucienu un, redzēdami, ka viss sagatavots, izrāda savu prieku, kā nu prazdami. Gorjunovs vēlreiz pēc kompasa noteica virzienu uz noslēpumaino zemi, un visi trīs kāpa lejā uz būdiņu.
— Kā tad ir — vai zeme šodien manāma? — Gorohovs viņus sagaidīja ar jautājumu.
— Lieliski redzama, tā ka nevar būt nekādu šaubu! — Gorjunovs atbildēja.
— Jāpalūkojas arī man! Kamēr jūs dzersiet tēju, es pagūšu uzskriet augšā. Es taču tikai vienu vienīgu reizi esmu to matljis, turklāt pavisam neskaidri.
Paņēmuši no ceļotājiem binokļus, abi mednieki devās uz paugura virsotni. Aizjūgtie suņi, pamanījuši, ka daži cilvēki aiziet uz mājiņu, bet citi kāpj kalnā, aprima un nogūlās sniegā.
Nokāpuši no paugura, Gorohovs un Ņikiforovs apliecināja, ka Saņņikova Zeme esot lieliski redzama tajā pašā vietā, kur viņi to manījuši jau agrāk.
Drīz vien mazā karavāna nolaidās lejā no zemes raga uz jūras ledus un devās gandrīz tieši uz ziemeļiem. Suņi, trijās dienās labi atpūtušies, skrēja mundri, kaut gan nartās bija vēl papildām uzkrauta malka veselai nedēļai. Ceļotāji spēja sasniegt zemi kādās trīs dienās, taču no jauna varēja uzbrukt sniega vētra un pārtraukt braucienu, un nakšņot bargā salā bez karstas tējas un ēdiena būtu visai grūti.
Karavāna pa līdzenu ledu virzījās uz priekšu ātri, bet torosu grēdās tās gaita kļuva daudz gausāka. Pret vakaru ceļotāji bija nogājuši kādus četrdesmit kilometrus un apstājās uz naktsguļu plašā torosēta ledus joslā, izraudzījušies līdzenu laukumiņu lielu ledus blāķu aizvējā. Ceļavīri uzcēla telti, uzkūra ugunskuru, izvārīja vakariņas un pēc tam kādu stundiņu vēl pasēdēja pie uguns, kas meta sarkanus atspulgus uz ledus spoguļiem. Saule paslēpās aiz apvāršņa rietumos; dienvidos vieglajā mākoņu plīvurā reižu reizēm parādījās un atkal pazuda mēness sirpis; ziemeļos tik tikko manāmi ielāktījās polārblāzma, mezdama dzeltenīgus lokus un stabus, ko varēja labi saskatīt vienīgi tad, kad mēness paslēpās aiz mākoņiem.
Pirms gulētiešanas Gorjunovs uzrāpās torosu grēdas korē, lai palūkotos uz apvārsni. No mākoņiem izlīda mēness, un sniegotais līdzenums, torosu vaļņi un ledus bluķi iemirdzējās maigā, zilganā gaismā. No dienvidiem vilka auksta vēja pūsma, un tur pie apvāršņa melnēja mākoņi, kuru fonā tik tikko iezīmējās Koteļnija salas plakanais kupris.
Nākamā diena bija apmākusies, un dienvidu vējš sāka pūst aizvien spēcīgāk. Gorohovs un Ņikiforovs gaidīja sniega vētru un bieži skubināja suņus. Taču ledus bija visai nelīdzens, gandrīz katrā kilometrā gadījās platas torosu joslas, un viņi tika uz priekšu lēnāk nekā iepriekšējā dienā. Pelēkajās debesīs priekšā jau no paša rīta skaidri iezīmējās tumša josla, liecinot, ka pie apvāršņa atrodas plats, garš lāsmenis. Pret vakaru vaļējie ūdeņi jau atradās tik tuvu, ka varēja sadzirdēt viļņu krākšanu. No augsta torosu vaļņa kores ceļotāji puskilometra attālumā beidzot ieraudzīja klaju jūru ar baltām viļņu mugurām un atsevišķiem peldošiem ledus laukiem; šķita, ka lāsmenis aizstiepjas uz ziemeļiem lidz pat apvārsnim. Otrā rītā, ja vien nesāksies sniega vētra, vajadzēja celties pāri šiem ūdeņiem.
Vīri nolēma piebraukt tuvāk ledus malai, lai varētu ātrāk nolaist ūdenī kajaku un ērti to piekraut; vējš pūta no dienvidiem, tāpēc nebija jābaidās, ka bangas sāks lauzt ledu no šās puses. Uz naktsguļu ierīkojās starp pēdējā torosu vaļņa ledus blāķiem kādus simt piecdesmit soļus no vaļējiem ūdeņiem, izraudzījušies līdzenu laukumiņu, kur tikko varēja atrast vietu nartām, suņiem un teltij; no dienvidiem un rietumiem šo laukumiņu aizsargāja milzīgi stāvu saslieti un slīpi sagāzti ledus gabali; vispār šajā torosu valnī rēgojās neskaitāmi ledus bluķi, liecinādami par to, ka, pēdējo reizi pūšot ziemeļu vējam, ledus lauki šeit blīvējušies ar briesmīgu spēku.
Ledus blāķu aizvējā, ar ugunskuru pie telts ieejas, ceļotājiem bija silti un omuiīgi. Tomēr vējš, uznākot naktij, iepūtās aizvien spēcīgāk, un sāka plosīties sniega vētra. Ugunskura gaismā varēja saskatīt, kā tumšajās debesīs piecu sešu metru augstumā virs telts joņo veselas sniega straumes, ko locīdamās, savīdamās un viļņodamās veido pārslu strūklas un urdziņas. Biezie ledus gabali drebēja niknajos vēja grūdienos, un cauri vētras svilpieniem un dunoņai laiku pa laikam atskanēja spalgi grāvieni.
— Ko tas nozīmē? — Kostjakovs, izdzirdis pirmo dārdu, izbiedēts iesaucās.
— Ledū pavērās jauna plaisa, — Gorjunovs atbildēja.
— Ledus brīkšķ, — Gorohovs mierīgi apstiprināja.
— Vai mūsu patvērumam nedraud briesmas? Vai šeit ledus neuzlūzīs?
— Ja vējš apsviedīsies uz otru pusi un sāks pūst no ziemeļiem, tad jau gan, jo viļņi gāzīsies pret mūsu ledus lauka malu, cels to uz augšu un lauzīs nost gabalu pa gabalam. Kamēr vējš no dienvidiem, nav ko baidīties.
— Ir nu gan šeit mazliet baisi, Matvej Ivanovič, — Ņikiforovs ieminējās, — nav ko runāt! Ja padomā vien: sēžam mierīgi, kūpinām pīpes un pļāpājam, bet zem mums tikai pāris aršīnu Iedus un jūras dzelmes bezdibenis! Tur, salu starpā, tomēr bija tā kā mierīgāk ap sirdi — jūra sekla, zeme tuvu.
— Vai nav vienalga, cik liels dziļums zem mums, — vai divdesmit vai simt metru! — Ordins pasmējās. — Gan tur, gan šeit noslīksim, ja ledū pavērsies plaisa.
— Un tomēr šeit ir baisāk, jo nav redzama ne jūra, ne zeme.
— Bet tu lien zem kažoka un guli nost, varbūt tad ieraudzīsi! — Gorohovs pajokoja.
— Tiesa gan, liksimies tik uz auss, gulēsim līdz rītam, un tad jau gaismā būs mierīgāk.
Tomēr miegs bija nemierīgs, tāpēc ka, guļot uz ledus, vēl labāk varēja saklausīt, kā gan tuvāk, gan tālāk plaisā ledus lauki. Arī suņi, pretēji paradumam, gulēja nemierīgi, te viens, te otrs ieņurdējās vai iegaudojās. Gorohovs vairākas reizes piecēlās un paraudzījās ārā no telts, lai pārliecinātos, vai nav mainījies vēja virziens. Kad atnāca rīts un visi pamodās, viņš nomierināja pārējos:
— Tik tumšs kā maisā, pūš tāpat kā traks, varat necelties.
Vīri novāļājās līdz vēlai rīta stundai, kad izsalkums piecēla visus. Uzkūra uguni, uzlika tējkannu. Gorohovs un Ņikiforovs aizgāja pabarot suņus, kas bija saspiedušies barā starp diviem nokareniem ledus bluķiem, kur vēju nemaz nejuta. Sniega vētra sāka mainīt savu raksturu — gan pieklusa uz minūtēm piecām vai desmit, tā ka debesis sāka skaidroties, gan atsāka aurot divkāršā sparā. Kādā klusākā brīdī Gorohovs uzrāpās augstā ledus blāķī, pavērās visapkārt, gari nosvilpās un iesaucās: