— Vai tikai mums zem kājām nav zeme?! — Ordins iesaucās.
— Tik tiešām zeme! — Ņikiforovs apstiprināja. — Sunīši skaidri rāda, ka braucam pret kalnu.
Sajā brīdī cauri mākoņiem, kuri uz mirkli pašķīrās, dažu verstu attālumā iezīmējās kaut kas līdzīgs augstai, baltai sienai.
— Pagaidām, atskaitot sniegu, mēs šajā zemē nekā neesam atraduši! — Kostjakovs noņurdēja. — Kalni nezin kur paslēpušies.
— Kāda nepacietība! Aiz baltās sienas ieraudzīsim arī kalnus. Un te jums būs vēl šis tas, nevis tikai sniegs vien! — Gorjunovs pamāja uz labo pusi, kur simt soļu attālumā kaut kas melnēja.
Visi trīs steidzās uz turieni. Ordins izvilka aiz jostas aizbāzto ģeologa āmuriņu, gatavodamies pacīnīties ar klinti, kas plakana un gluda pacēlās pāri sniegotajam līdzenumam. Klints virsmu bija nopulējušas vētras dzītas sniega pārslas. Tomēr ar plaisā iedzīta cirtņa palīdzību izdevās atskaldīt ieža gabalu. Ordins to uzmanīgi aplūkoja un pavēstīja:
— Tas laikam ir bazalts.
— To jau varēja gaidīt, — Gorjunovs piebilda. — Šis vulkāniskais iezis Ziemeļu Ledus okeāna salās, acīm redzot, ir visai izplatīts un liecina, ka šeit kādreiz notikuši grandiozi lavas izvirdumi.
— Ek, toreiz gan šeit bijis silti! Pavisam kas cits nekā tagad! — ar nožēlu piebilda Kostjakovs.
Bazalta gabalu svinīgi pasniedza Gorohovam, kas kopā ar Ņikiforovu bija palicis pie nartām. Tas bija labākais pierādījums, ka zem kājām atrodas zeme, noslēpumainā Saņņikova Zeme, uz kuras cilvēks varbūt pirmo reizi spēris kāju.
Lēnām virzīdamās augšup pa nogāzi, karavana pēc pāris stundām nokļuva baltās sienas pakājē. Arī tā bija nokalne, tikai vēl stāvāka, un, cik varēja samanīt cauri vieglajai miglai, kas ietina visu apkārtni, stiepās tālu uz abām pusēm, aizsprostojot ceļu. Pa šo nokalni vajadzēja kāpt uz augšu, taču nevis taisnā virzienā, bet iešķērsām, metot līkumus. Vētru sablīvētais sniegs bija tik ciets, ka pat smago nartu slieces atstāja sērsnā tikko jaušamas pēdas.
UZ APSOLĪTĀS ZEMES SLIEKŠŅA
Karavāna lēnītiņām, mezdama garus līkločus, kāpa aizvien augstāk un augstāk pa balto nogāzi, un šķita, ka tai nebūs gala; vieglajā miglā, kas ietina nogāzes, nevarēja saskatīt kalnu kori, un sniegiem klātā nokalne jau simt soļu attālumā paslēpās pelēcīgā plīvurā.
— Tad nu ir gan augsts kalns! — Gorohovs iesaucās kādā pagriezienā, kad vajadzēja kārtējo reizi pūtināt suņus.
— Mēs laikam esam izraudzījušies neizdevīgu ceļu un nokļuvuši uz malējās grēdas nogāzes, bet varbūt varējām tikt cauri kalniem pa ieleju, — Ordins ieminējās.
— Ļoti iespējams, ka visa zemes dienvidu nomale ir tāda, — piebilda Gorjunovs. — Atcerieties, mēs redzējām klinšainās kalnu virknes priekšā augstu, sniegiem klātu valni, kas aizstiepās tālu uz abām pusēm; acīm redzot, mēs kāpjam augšā šajā valnī.
— Dīvaina zeme! — sacīja Kostjakovs. — Jaunsibīrijas arhipelāgu un Beneta salu ietver stāvas kraujas un klinšaini ragi, turpretim šeit tāda gluda, gara, slīpa nogāze.
— Un nav pat šļūdoņu, vienīgi sniegs, — Ordins piebilda.
— Jā, tas ir dīvaini! Ta ir dienvidu nogāze, un vasara uz tās sniegam būtu jānokūst. Virs mums, kā redzējām, paceļas vēl augstāka kalnu grēda, no kurienes pāri šai nogāzei lejup uz jūru vajadzētu slīdēt šļūdoņiem. Tomēr mēs tos pagaidām neesam manījuši.
— Vienīgais izskaidrojums šim dīvainajam faktam — aiz sniegiem klātā vaļņa atrodas dziļa ieleja, un šļūdoņi noslīd tajā, — Ordins izteica savas domas, — bet pēc tam milzīgā ledus straume kaut kur sasniedz jūru — tāpat kā Špicbergenā.
— Kur gan tādā gadījumā var sameklēt barību putni, kas, šķiet, lido uz šejieni, un vēl onkiloni, kuru eksistencei es, starp citu, neticu? — Kostjakovs iebilda.
— Pacietieties vēl mazlietiņ, draugi, miklas atminējums vairs nav aiz kalniem, — Gorjunovs sāka smieties. — Uz priekšu, mundrāk!
Nākamajā atpūtas vietā barometrs rādīja jau astoņsimt metru virs jūras līmeņa. Migla likās vēl biezāka, un Gorohovs paziņoja:
— Dariet, kā gribat, bet vajadzētu griezties atpakaļ.
— Kāpēc tā? — Gorjunovs iesaucās.
— Vai tad akli esat vai, ka neredzat? Rāpjamies un rāpjamies uz augšu, gluži kā debesīs. Tik augstu kalnu nemaz nav.
— Ha-ha-ha! — visi trīs ceļotāji sāka smieties, un pat Nikiforovs pievienojās viņiem.
— Un ko nozīmē migla? Atcerieties Kigiļaha kalnu, kas uzlaiž miglu, lai cilvēki nevarētu tikt tā virsotnē.
— Nu, Ņikita, es skatos, tu no kajuriem esi sagrābstījis visādus māņus. Migla augstu kalnos ir pavisam parasta parādība, sevišķi šajos apgabalos. Vai tad nu mēs miglu neesam redzējuši?
— Kā gribat, tā dariet, bet es esmu jūs brīdinājis. Pēcāk nesakiet, ka Gorohovs jūs ievedis nelaimē un postā.
Karavāna virzījās tālāk, un vēl pēc pusstundas cauri izklīstošajai miglai vīri beidzot ieraudzīja vairākas tumšas klintis, kas vēl diezgan augstu priekšā rēgojās baltajos sniegos. Visi atviegloti uzelpoja un ar jaunu enerģiju turpināja ceļu; sākās irdenāks sniegs, un, kaut gan nogāze kļuva lēzenāka, nartas dziļi grima kupenās, tā ka vīriem vajadzēja iemīdīt suņiem taku. Karavānas gaita tālab kļuva vēl gausāka, un pēdējais puskilometrs prasīja smagas pūles.
Saule jau laidās uz rieta pusi, kad karavāna beidzot bija nokjuvusi gandrīz uz šā augstā, sniegiem klātā vaļņa muguras, kur barometrs rādīja deviņi simti septiņdesmit metru. Lejā klājās baltais miglas auts, paslēpjot gandrīz visu nogāzi un kalna pakāji, bet aiz tās pavērās tāls skats uz torosēto jūras līdzenumu, kas aizstiepās līdz pat apvārsnim.
Atstājuši nartas pie plakanas, melnas klints, kas bija mazliet paslējusies virs sniega, visi pieci uzkāpa pašā kalnu grēdas korē un apstājās pāris soju atstatumā no milzīgas kraujas, ar ko beidzās šī sniegiem klātā nogāze.
— Tavu brīnumu! — iesaucās Ņikiforovs, izteikdams ar to vispārējo izbrīnu par ainavu, kas pavērās viņu skatienam.
Ceļotāji ieraudzīja nevis sniegu un ledu, kā to varēja gaidīt tik lielā augstumā, gandrīz tūkstoš metru virs jūras līmeņa, tik tālu ziemeļos — uz 79° vai 80° z. pl. — , bet gan plaukstoša pavasara ainavu, kaut arī bija tikai aprīļa vidus un ap šo laiku pat Jakutskā, kādus piecpadsmit vai septiņpadsmit grādus tālāk uz dienvidiem, par pavasari liecināja tik tikko sākusies sniega kušana.
Kraujā rēgojās drūmas, melnas terases, uz kurām baloja sniegs un kuras aizsniedzās dziļi lejā līdz milzīgai ielejai, kas pletās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedza skatiens. Ielejā koši zaļoja plašas pļavas, kas mijās ar krūmu un mežu joslām pirmo zaļo lapu plaukumā. Pļavās visur mirdzēja lielu un mazu ezeru spoguli, ko savienoja strautu sudrabotās lentas, kas gan slēpās krūmu biezokņos, gan aizlocījās klajumos. Pāri tālākajiem ezeriņiem cēlās baltas miglas vāli, un šķita, ka ūdeņi kūp. Rietumos aiz šās zaļās ielejas kā gandrīz vertikāla siena pacēlās augsta kalnu grēda, kuras kori izroboja smailas, milzīga zāģa zobiem līdzīgas virsotnes; uz tām baloja sniega joslas un laukumi, turpretim zemāk uz kraujas sniega tikpat kā nebija. Saule jau bija noslīgusi aiz šīs grēdas, un visa ieleja grima vakara krēslā.
Kalnu virkne ziemeļos pazuda aiz apvāršņa, paslēpdamās miglā, kas sedza attālāko ielejas daļu. Uz turieni, uz ziemeļiem, cik bija iespējams saskatīt, aizstiepās arī kalnu grēda, kuras korē stāvēja ceļotāji un kura bija zemāka nekā kalni ielejas pretējā pusē. Šķita, ka abas grēdas dienvidos savienojas, pilnīgi ietverdamas ieleju no šīs puses.