— Starp citu, vai jūs zināt, cik dīvainā kārtā pazuduši onkiloni — vesela tauta, kas mita ziemeļos? čukču vajāti, onkiloni ar visiem ganāmpulkiem aizgājuši kaut kur projām no kontinenta, un par viņiem neviens nekā vairs nav dzirdējis, un nav arī zināms, kur viņi palikuši.
— Jā, atceros, par onkiloniem savākuši ziņas Vrangelis, Nordenšelds un Maidelis. Taču par etnogrāfiju es neesmu interesējies…
Skaļš zvans, atskanēdams bibliotēkā, pārtrauca akadēmiķi. Šenks piecēlās.
— Jāiet paklausīties nākamo referātu. Jūsu apsvērumi mani tomēr ir ieinteresējuši — mums vēl jāparunājas. Atnāciet pie manis mājās pēc nedēļas, vakarā. Te būs adrese.
Šenks izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti un, pasniedzis to sarunas biedram, piebilda:
— Es pameklēšu grāmatās kādas sīkākas ziņas par šiem onkiloniem. Un lūkošu noskaidrot, ko domā akadēmijā par jaunu ekspedīciju Tolla meklēšanai, kaut arī par panākumiem stipri šaubos. Tomēr katrā ziņā atnāciet.
PAZUDUSI TAUTA
Šenks bija vecpuisis, jau padzīvojis vīrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis, piedalījies ekspedīcijās gan Jeņisejas lejtecē, meklēdams tundrā mamutu atliekas, gan Aizbaikāla, gan pie Amūras, gan arī Sahalīnā, drīz pēc šī tālā novada pievienošanas Krievijai, pētījis salas ģeoloģiju un floru. Atgriezies galvaspilsētā, viņš visu laiku ziedoja savākto materiālu apstrādāšanai.
Šenks dzīvoja vientuļš, visai pieticīgos apstākļos un lielu daļu savas akadēmiķa algas iztērēja, atbalstīdams jaunos zinātniekus un subsidēdams ekspedīcijas uz Sibīriju un polārajām zemēm, kas viņu interesēja. Ne mazums līdzekļu akadēmiķis bija ziedojis arī Tolla ceļojuma organizēšanai un pazudušā ceļotāja meklēšanai, jo viņš cienīja baronu kā ievērojamu polārpētnieku.
Atgriezies no svinīgās sēdes, Šenks sāka lasīt visu, ko varēja sameklēt par noslēpumaino onkilonu cilti.
Pirms dažiem gadsimtiem onkiloni bija mituši visā Čukču pussalā, bet pēcāk čukči bija atspieduši viņus Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Ķermeņa uzbūves, apģērba, valodas un dzīves veida ziņā onkiloni stipri atšķiras no čukčiem. Viņu tuvākie radinieki ir Kadjaka salas aleuti.
Nordenšelds, kuģodams ar «Veģu» gar Sibīrijas ziemeļu piekrasti, IrkaipijaŠelagas un Jakanas ragu rajonā bija atradis daudzas pamestas onkilonu mītnes — īpatnējas zemnīcas, bedres, ko klāja ar zemi apbērts vaļa ribu jumts. Izrakumos te bija atrasti dažādi akmens un kaula darba rīki un ieroci — cirvji un nazi, šķēpu un bultu smailes, kasīkli un citi priekšmeti, bieži vien pat ar kaula un koka kātiem, kas gadsimtu gaitā bija saglabājušies mūžīgā sasaluma slānī kopā ar siksnām, ar kurām smailes un cirvji bija piestiprināti pie kātiem. Onkiloni nepazina dzelzi un citus metālus un vārda tiešajā nozīmē vēl dzīvoja akmenslaikmetā.
Pēc čukču nostāstiem, ko bija savācis Vrangelis, onkiloni atstājuši Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti pēc asiņainām sadursmēm, kas izcēlušās asinsatriebības dēļ starp onkilonu virsaiti Krehoju un briežkopju čukču vadoni. Glābdamies no čukčiem, Krehojs ar niecīgām cilts paliekām vispirms nocietinājies Severnija raga klintīs, pēc tam pārcēlies uz Šalaurova salu, un beidzot onkiloni piecpadsmit kajakos — vieglās laivās — aizbraukuši pāri jūrai uz zemi, kuras kalni no Jakana raga bijuši redzami tālu Ziemeļu Ledus okeānā (tas ir, uz Vrangeļa salu).
«Diezgan trūcīgas un pretrunīgas ziņas,» Šenks nodomāja, aizvērdams beidzamo grāmatu. «Un tomēr interesants jautājums: kur gan pazudusi šī tautiņa?»
Nākamajās dienās Šenks, izpildīdams solījumu papētīt, ko domā akadēmija par jaunu ekspedīciju, parunāja ar dažiem akadēmiķiem, kuri bija visvairāk ieinteresēti polāro zemju izpētē, tomēr neviens no viņiem neatbalstīja jaunu ekspedīciju Saņņikova Zemes un barona Tolla pēdu meklēšanai. Nebija neviena solīda zinātnieka, kuram varētu uzticēt jaunus polārpētljumus, bet gādāt līdzekļus kādam sapņotājam nebūtu ērti, tas liktos vieglprātīgs solis.
Galu galā Šenkam nācās paskaitīt, cik tad viņam pašam ir naudas. Viņš nosprieda, ka ekspedīcijas finansēšanai varētu riskēt ar pāris tūkstošiem rubļu, taču šī summa viņam nelikās pietiekama.
«Nekas,» akadēmiķis nosprieda, «instrumentus mēs salūkosim dažādos resoros, par tiem nebūs jāmaksā, un ilgāk par vienu gadu šis ceļojums nevilksies. Pa to laiku jaunais cilvēks vai nu atradīs šo zemi, un tad akadēmija uz ekspedīciju raudzīsies pavisam citādām acīm un līdzekļi atradīsies, vai arī puisis pārliecināsies, ka tādas zemes nemaz nav, un mums visiem būs mierīgs prāts.»
EKSPEDĪCIJAI PAVERAS CEĻŠ
Norunātajā dienā un stundā jauneklis ieradās pie Šenka. Akadēmiķis viņu jau gaidīja.
— Es pārlasīju visu, kas rakstīts par onkiloniem, — Šenks sacīja, — un redzu, ka ziņas ir pretrunīgas. Nav nekādu šaubu, ka šī tauta kādreiz dzīvojusi un karojusi ar čukčiem, atstājusi mitekļus, akmens un kaula darba rīkus un ieročus. Tomēr nav zināms, kur tā pazudusi. Var vienīgi domāt, ka onkiloni vai nu gājuši bojā kādā no salām pārāk bargo dzīves apstākļu un medījuma trūkuma dēļ, vai arī palikuši kontinentā un jau sen izmiruši kādā epidēmijā.
— Ja onkiloni būtu gājuši bojā salās, tur uz katra soļa atrastu viņu kaulus, — sarunu biedrs iebilda. — Cilvēki nepazūd bez pēdām. Ja onkiloni būtu izmiruši, dzīvodami kontinentā, par to savās leģendās un teiksmās stāstītu viņu jaunie kaimiņi — jakuti, tungusi un lamuti. Tomēr nav nevienas tādas teiksmas.
— Kur tad galu galā pazuduši šie onkiloni?! — Šenks iesaucās. — Nebūs taču dzīvi uzbraukuši debesīs!
— Viņi, acīm redzot, mīt Saņņikova Zemē — tajā pašā salā, uz kurieni lido gājputni, kas laikam gan būs parādījuši cilvēkiem turp ceļu.
— Jā, es labprāt tam ticētu, ja vien cilvēki prastu lidot. Tomēr onkiloni nespēja pacelties spārnos, un viņiem vajadzēja doties uz šo zemi pāri jūrai vai nu pa ūdeni, vai pa ledu.
— Ūdens ceju viņi nav izmantojuši, tāpēc ka ņēma līdzi ganāmpulkus, bet kajakiem brieži ir pārāk smaga un nemierīga krava.
— Bet pa ledu viņi nekur nevarēja aiziet. Pēc visām savāktajām ziņām spriežot, Ziemeļu Ledus okeāns nebūt neaizsalst viscaur; zināmā attālumā no krasta arvien paliek platāka vai šaurāka vaļēja ūdens josla. Tāpēc neviens no čukčiem — un tie ir pietiekami drošsirdīgi ļaudis — nav apmeklējis Vrangeja salu un neviens mednieks un ilkņu meklētājs — arī viņi nav nekādi gjēvuji! — nav sasniedzis Beneta salu. Un barona Tolla bojāeja pierāda, ka cejš pāri jūrai pa lediem nav iespējams!
— Tas vispārīgos vilcienos ir pilnīgi pareizi, — jauneklis mierīgi iebilda iekarsušajam akadēmiķim. — Tomēr atcerieties, klimats taču mainās, aukstie laika posmi mijas ar siltajiem atkarībā no Saules plankumiem …
— Protams, es to zinu! — Šenks ieteicās.
— Mēs zinām, ka onkiloni pārcēlušies uz Jaunsibīrijas salām — tur arī ir atrastas viņu zemnīcas un citas zīmes, kas liecina par šīs cilts uzturēšanos arhipelāgā.
— Lai tā būtu!
— Viņi redzēja, ka salās ir slikta dzīvošana, ka tur maz zvēru un putnu un tos drīz vien izmedīs. Bada draudi dzina onkilonus tālāk, un putni, lielos baros lidodami uz ziemeļiem, parādīja viņiem, ka tur jābūt zemei, kurā ir daudz vairāk medījuma. Pieņemsim, ka tieši tolaik bija uznācis aukstais laika posms, iegadījās dažas sevišķi bargas ziemas un jūra cieši aizsala. Agrā pavasarī, kad dienas jau bija pastiepušās garumā, onkiloni laimīgi pārgāja pa ledu uz Saņņikova Zemi.