Urzula Poznanski
Saeculum
Spriedzes romāns
Tu domā, ka tas ir nevainīgs ceļojums pagātnē tikai spēle. Taču tad pagātne tevi satver un vairs nelaiž vaļā. Vai patiešām atdzīvojies sensens pareģojums un lāsts?
Bastianam nepavisam nešķiet aizraujoši pavadīt piecas dienas dziļā mežā, kilometriem tālu no tuvākās apdzīvotās vietas un dzīvot kā viduslaikos bez elektrības un mobilā telefona. Larpā brīvdabas lomu spēlē viņš piedalās tikai Sandras dēļ…
īsi pirms prombraukšanas, kad dalībnieki vairāk uzzina par slepeno spēles norises vietu, atklājas pirmās larpa organizatoru kļūdas.
Nomaļais kalnu apgabals, kurā norisinās krāšņā spēle, acīmredzot ir nolādēts.
Leģenda, ko sākumā gandrīz neviens neuztver nopietni, tomēr izrādās patiesa.
Nevainīgs ceļojums pagātnē pēkšņi izvēršas par nāvējošu cīņu ar laiku.
Vai mežs patiesi ir nolādēts?
Ko tikai cilvēki nedara mīlestības dēļ: galvenais varonis pat ir gatavs doties līdzi draudzenei uz “viduslaikiem”. Urzula Poznanski spēlējas ar fikciju, realitāti un bailēm. Saistošs stāsts, kurā autore atstāj daudz vietas minējumiem. Norādes un mājieni dod iespēju lasītājiem pašiem kombinēt faktus un izvirzīt teorijas. Kas notiek, kad jautri iesākusies spēle kļūst par skarbu realitāti, kad izdomātā pasaule pārvēršas par rūgtu īstenību un rada dzīvības briesmas. Atvaļinājumam vai ceļojumam piemērota un aizraujoša lasāmviela.
Lisa Zēnere ( http://viennarama.at )
Ak mans Dievs! Šī grāmata ir absolūts grāvējs. Sāku to lasīt, jo mani bija pilnībā apbūris jau pirmais Urzulas Poznanski spriedzes romāns Erebos. Lai gan biju jau sagatavojusies un gaidīju ļoti daudz no Saeculum, tomēr Urzulas meistarība un fantastiskais stāstnieces talants atkal mani pārsteidza.
Mimī Lundstroma ( www.goodreads.com )
Vaau! Satriecoša grāmata! Neticami! Sākums šķita mazliet gauss, bet beigas ir ko vērtas, ticiet man! Ar nepacietību gaidu nākamo Poznanski grāmatu! Šis ir pirmais viņas darbs, ko izlasīju, un tas man patiesi patika! Viegli lasāms, spraigs un intriģējošs mazliet mīlestības un skaudības. Autore patiesi spēj noturēt uzmanību tā, ka elpa aizraujas! Aizved līdz satraukuma galējai robežai un tad maigi aizšūpo līdz beigām! Vaau!
Pamela Čapa ( www.goodreads.com )
Pēc Erebos, kas, manuprāt, ir ģeniāla grāmata, degu nepacietībā izlasīt ari Saeculum. Dodu grāmatai piecas zvaigznes, jo tā ir tik ļoti skaaaaaaisti šaaaaaaušalīga! Man patiesi bija bail. Iztēlojos, kā tur mežā viņi jūtas. Dienā lasot vēl nekas, bet tiklīdz satumsa… Neuzdrošinājos pat iet uz vannasistabu, šķita, ka atriebīgais mirušā gars gaida mani aiz durvīm.
Stefija ( www.goodreads.com )
Spriedze un nervus kutinošas ainas garantētas! Man patika ideja par lomu spēli mežonīgā apkaimē un leģendu par mežam uzliktu lāstu. Pavadīju vairākas negulētas naktis, jo bija grūti atrauties no grāmatas. Autore parāda, kā mainās cilvēki, kad nonāk bezizejas situācijā un viņus pārņem nāves bailes. Uz ko viņi tad ir spējīgi! Iesaku izlasīt!
Marie ( www.goodreads.com )
Veltījums maniem tuviniekiem tēvam, kas mīlēja mežu, un tantei un onkulim, kuri mums iemācīja, cik tas ir īpašs.
mans Dievs, cik daudz asiņu!
-Viņš mirst. Man šķiet, viņš
mirst.
- Kur ir zobens?
- Guļ uz kāpnēm.
- Tur tas nevar palikt.
\ Ak Dievs, es gribu beidzot
izkļūt no šejienes.
- Mēs nebildīsim ne pušplēsta vārda par to, kas te
notika, skaidrs?
- Bet kas būs, ja viņš… man šķiet, ka…
- Par to es parūpēšos. Nebaidies!
au no tālienes Bastians dzirdēja zobenu šķindoņu. Tā nāca no pils mūra puses, no turienes, kur valdīja vislielākā burzma. Kaut kur šajā ļaužu masā vajadzēja atrasties Sandrai. Meitene bija pazudusi, kamēr viņa uzmanību uz mirkli novērsa kaltētie augi.
Bastians pabīdīja brilles uz augšu un izberzēja acis. Iepriekšējo nakti viņam būtu vajadzējis atvēlēt miegam, nevis mācībām. Turklāt nekur visā šajā viduslaiku tirgū nebija dabūjama kafija. Tikai medalus, miestiņš un augļu sulas. Ak jā, vēl nedrīkstēja aizmirst arī mīlas dzērienus. Bastians pasmaidīja. Pie kādas buršanās piederumu bodītes Sandra bija pagrūdusi viņam zem deguna flakonu, no kura dvašoja uzmācīgs vaniļas aromāts.
- Viens malks, un tu man piederēsi uz mūžiem, meitene nočukstēja un no sāniem uzlūkoja viņu. Nākamajā mirklī viņa jau bija nozudusi starp tirgus apmeklētājiem, kuri straumēm plūda uz cīņu izrādes vietu.
Bastians nolaida brilles atpakaļ uz deguna un centās pūlī saskatīt Sandras gaišās cirtas.
- Vai tu kādu meklē? Viņam ceļā nostājās apaļīga, tumšmataina meitene; viņas garā, melnā kleita vizuļoja saules gaismā. Bastiana skatījumā viņa varēja būt divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus veca, bet ar acu zīmuli ievilktie loki uz plakstiņiem bija tik plati, ka padarīja meiteni vecāku, nekā viņa patiesībā bija. Vai gribi zināt, ko tev sagatavojis liktenis un nākotne? Viņa bez ceremonijām satvēra Bastiana roku un pavērsa to ar plaukstu uz augšu.
- Nē, es gribu zināt, kur palikusi mana draudzene, Bastians teica, kamēr meitene ar īsu, saplaisājušu nagu vilka pa viņa plaukstas līnijām.
- Kā viņa izskatās?
- Apmēram tikpat gara, cik tu, slaida, tērpusies viduslaiku ņieburkleitā. Sarkanā ar melnu.
- Pagaidi… es kaut ko redzu… tev ir ļoti izteikta sirds līnija… personai, kuru tu meklē, ir cirtaini, tumšblondi mati, pareizi? Zaļas acis. Un viņas vārds ir Sandra.
Bastians apmulsis atrāva atpakaļ roku. Vai tas ir kāds triks? Atzīsties!
Svešiniece viņu nopietni uzlūkoja. Tas nav nekāds triks. Es šo meiteni pazīstu. Viņa te mirkli uzkavējās un tad devās tālāk uz turnīra laukumu. Nupat kā sākās cīņas. Pie tās tur zemās sienas tev jāpagriežas pa kreisi. Meitene atkal saņēma viņa roku un rūpīgi to aplūkoja. Uz viņas pirkstu kauliņiem Bastians pamanīja tumšzilas zīmes uzzīmētas vai ietetovētas.
- Tev tuvojas kaut kas jauns, kaut kas liels, viņa murmināja. -Ja nebūsi piesardzīgs, tas tevi pilnīgi izsitīs no līdzsvara un apraks zem sevis.
Bastians parāva atpakaļ roku un pasmaidīja. Mans fizioterapijas eksāmens. Tas vēl ir par maigu teikts.
Taču meitene neatbildēja viņa smaidam. Es nejokoju. Ja es saku kaut kas liels, tad tā arī domāju. Tev jābūt piesardzīgam. Ja gribi, es tev izzīlēšu ar rūnām. Tas ieviesīs skaidrību.
Nu protams. Es domāju, ka man jau pietiek skaidrības.
- Kā vēlies. Bet, ja gadījumā pārdomā, pavaicā pēc manis, mani te visi pazīst. Meitene atkal saņēma viņa roku, bet šoreiz, lai to paspiestu. Es esmu Doro.
- Bastians.
- Es zinu.
Viņš iekšēji pavīpsnāja. Ar savu raupjo balsi, dziļi novietotajām acīm un uzrautajām uzacīm, kas atgādināja brūnus, treknus kāpurus, Doro bija tipiska gadatirgus burve. Tomēr Bastians ar spēku izrāva roku no viņas tvēriena, kas bija mazliet par spēcīgu, lai šķistu patīkams. Viņa pamāja ar galvu, it kā neko citu nebūtu gaidījusi.